Tad Olivers — droši vien pirmo reizi mūžā — sāka gausties. Viņš sacīja:
— Tas tomēr kļūst pārāk apnicīgi!
Pēc tam viņš uzteica tiesneša darbu un aizbrauca no Humbolta apriņķa. Arī man teiciens «nokauti Romas pūļa izpriecai» bija kļuvis pārāk apnicīgs.
Šai sakarā gribas bilst kādu vārdu par Mikelandželo Buonarroti. Es dievināju Mikelandželo vareno ģēniju — šo cilvēku, kas bija dižens dzejā, glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, dižens visā, kam vien pieskārās. Bet es negribu baudīt Mikelandželo pirmajās brokastīs, otrās brokastis, pusdienā, launagā, vakariņās — un vēl maltīšu starplaikā. Gribas kādreiz arī pārmaiņas. Dženovā viņš radījis visu; Milānā visu konstruējis viņš vai viņa skolnieki; viņš radījis Komo ezeru; Padujā, Veronā, Venēcijā, Boloņā — vienīgais vārds, ko dzirdējām no gidiem, bija Mikelandželo. Florencē viņš uzgleznojis itin visu, un gandrīz viss tur uzcelts pēc viņa metiem, un, ja viņš negleznoja vai nerasēja, tad sēdēja uz sava iemīļotā akmens un visu aplūkoja, un gidi mums parādīja šo akmeni. Pizā viņš radījis visu, izņemot veco šaujamtorni, un droši vien viņam būtu piedēvējuši arī to, ja vien tas nebūtu tik traki nošķiebies no vertikāles. Viņš sagatavojis rasējumus Livornas kuģu piestātnei un sacerējis noteikumus Čivitavekijas muitnīcai. Bet šeit — šeit kjūst pavisam drausmīgi. Viņš zīmējis rasējumus Sv. Pētera baznīcai, viņš konstruējis pāvestu; viņš uzcēlis Panteonu, zīmējis metus pāvesta apsardzes kareivjiem, radījis Tibru, Vatikānu, Kolizeju, Kapi- tolu, Tarpeja klinti, Barberini pili, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcu, Kampanju, Apija ceļu, Septiņus pakalnus, Karakallas pirtis, Klaudija akveduktu, Lielo kloāku — mūžīgais apnikulis radījis Mūžīgo pilsētu un, ja vien visi cilvēki un visas grāmatas nemelo, uzgleznojis tajā itin visu! Dens viendien sacīja gidam: