— Nu, ziniet, es Amerikā esmu redzējis puikas, četrpadsmit gadus vecus zēnus, kas prot labāk rakstīt.
— Bet šis ir lielais Kristo . ..
— Man vienalga, kas ir šis! Sliktāku rokrakstu nav gadījies redzēt. Neiedomājieties, ka varat mūs vazāt aiz deguna tāpēc vien, ka esam ārzemnieki. Mēs, jūsu zināšanai, neesam stulbeņi. Ja jums ir kāds gabals ar tiešām skaistu rakstu, lieciet galdā! Ja nav, ejam tālāk!
Mēs gājām tālāk. Gids bija jūtami satriekts, tomēr mēģināja vēlreiz. Vēl viņš glabāja rezervi, ar kuru cerēja mūs pieveikt. Viņš atkal aicināja:
— O, džentīlmeņi, nāciet man līdzi! Es jums parādīs skaistu, o, brīnišķīgu Kristofera Kolombo krūšutēls. Lieliski, brīnišķīgi, grandiozi!
Viņš mūs aizveda pie skaista, patiesi skaista krūštēla, atkāpās, nostājās pozā un sacīja:
— O, skatās, džentīlmeņi! Skaists, grandiozs bista Kristofer Kolombo! Skaists bista, skaists pjedestāls!
Dakteris pacēla pie acīm lorneti, ko glabāja šādām vajadzībām.
— Tā, tā — kā jūs teicāt, sauc šo džentlmeni?
— Kristofer Kolombo! Lielais Kristofer Kolombo!
— Kristofers Kolombo — lielais Kristofers Kolombo. Un ko tad viņš tādu izdalījis?
— Atklāj Amerika! Atklāj Amerika! Velns lai parauj!
— Atklāj Ameriku? Nu, nē — tas numurs jums neies cauri. Mēs paši tikko esam atbraukuši no Amerikas. Neesam nekā par to dzirdējuši. Kristofers Kolombo — jauks vārds — vai — vai viņš miris?
— O, corpo di Baccho/' Trīssimt gadi.
— Ar ko tad viņš nomira?
— Es nezin. Nezin teikt.
—• Iespējams, no bakām?
— Es nezin, džentīlmeņi! Es nezin, no ko viņš nomirst.
— Varbūt no masalām?
— Varbūt, varbūt… Es nezin … es domā, no kaut kā viņš nomirst.
— Vai vecāki viņam dzīvi?
— Nav iespējams!
— Nu, un kura te ir biste, kurš pjedestāls?
— Santa Maria\ Šis ir bista! Tas — pjedestāls!
— Skaidrs, saprotu — ļoti izdevusies kombinācija — patiešām. Vai šī ir pirmā reize, kad tas džentlmenis atrodas uz bistes?
Ārzemniekam velti šķiest jokus — gidi nespēj izprast amerikāņu humora smalkās nianses.
Savam Romas gidam mēs dzīvi no tiesas padarījām interesantu. Vakar atkal trīs vai četras stundas pavadījām Vatikānā, šajā kuriozo retumu pasaulē. Dažu labu reizi mēs gandrīz nespējām apvaldīt interesi un pat sajūsmu, bija gaužām grūti noturēties lomā. Bet mums tomēr izdevās. Neviens cits to Vatikāna muzejos nebija spējis. Gids bija pilnīgi satriekts un nesaprata, ko iesākt. Viņš vai pēdas nodeldēja, meklēdams visizcilākos eksponātus, lika lietā visas dotības, bet tikpat neguva panākumus; mēs neinteresējāmies ne par ko. Lielāko brīnumu viņš bija paglabājis līdz pašām beigām — Ēģiptes valdnieka mūmiju, iespējams vislabāk saglabājušos mūmiju pasaulē. Viņš aizveda mūs pie tās. Šoreiz viņš jutās tik drošs, ka daļēji atgriezās viņa vecais entuziasms.
— Skatās, džentīlmeņi! Mūmija! Mūmija!
Lornete pacēlās tikpat rāmi un apdomīgi kā vienmēr.
— A, Ferguson — es nesapratu, kā jūs nosaucāt šā džentlmeņa vārdu?
— Vārds? Viņam nav vārds. Mūmija. Ēģiptes mūmija!
— Jā, jā. Šeit dzimis?
— Nē! Ēģiptes mūmija!
— Ak tā? Jādomā, francūzis?
— Nē! Nav francūzis! Nav romietis! Dzimis Egipta!
— Dzimis Egipta. Nekad vēl neesmu dzirdējis par Egipta. Acīmredzot kāda vieta kaut kur ārzemēs. Cik viņš mierīgs, cik pašapzinīgs. Vai — hm, vai viņš ir miris?
— O, sacre bleu!] Miris trīs tūkstoši gadi!
— Paklau, ko jūs iedomājaties! Apcelt mūs par pēdīgiem muļķiem tādēļ vien, ka esam ārzemnieki un cenšamies visu uzzināt! Gribat mums imponēt ar veciem graustiem? Pie visiem deviņiem! Piesargie- ties! Ja jums ir kāds glīts, svaigs līķis, rādiet šurp! Ja ne, dieva vārds, mēs jums sašķaidīsim pakausi!
Jā, šim francūzim ar mums nav garlaicīgi. Taču viņš, pats neapzinādamies, mums labi atspēlējās. Šorīt viņš ieradās viesnīcā un taujāja pēc mums, pūlēdamies mūs aprakstīt, cik zīmīgi iespējams, lai viesnīcas īpašniekam kļūtu skaidrs, par kuriem viesiem ir runa. Savu paskaidrojumu viņš bija nobeidzis ar vienkāršu piebildi, ka mēs esot vājprātīgi. To viņš pateicis godīgā vaļsirdībā, un, ņemot vērā, ka viņš ir gids, joku var uzskatīt par izdevušos.
Ir viens jautājums (jau agrāk pieminēts), kas mūs nekad nav pievīlis, ja gribam, lai gids apskaišas. To mēs vienmēr izmantojam, kad nekas labāks neiešaujas prātā. Kad viņš jau izlaidis visu tvaiku, rādīdams un apjūsmodams, cik skaista ir kāda bronzā atlieta skulptūra vai statuja ar ielauztām kājām, mēs truli un klusēdami tajā noraugā- mies — minūtes piecas, desmit, piecpadsmit, cik ilgi spējam izturēt,— un tad apvaicājamies:
— Vai viņš ir miris?
Tas pieveic pat visrāmākos. To viņi negaida — vismaz jaunie gidi. Mūsu Romas Fergusons ir vispacietīgākais, lētticīgākais cietējs, kāds mums līdz šim gadījies. Mums būs žēl no viņa šķirties. Bija tik jauki viņa sabiedrībā. Ceram, ka ari viņam patika būt kopā ar mums, kaut gan mazliet mūs moka šaubas.
Bijām katakombās. Tas bija tikpat kā nokāpt ļoti dziļā pagrabā, vienīgi šis bija pagrabs bez gala un malas. Šaurās ejas izkaltas klintis, un abās pusēs tām izkalti trīs līdz četrpadsmit pēdu dziļi plaukti. Katrā iedobumā kādreiz gulējis līķis. Gandrīz virs katra sarkofāga iegrebts vārds, kāds kristietības simbols, lūgsna vai sentence, kas pauž seno kristiešu cerības. Datumi, protams, aizved līdz pašai kristīgās ēras rītausmai. Šeit, šajās alās, pirmie kristieši savā laikā mēdza patverties no vajāšanām. Naktīs viņi atstāja slēptuvi, lai sameklētu pārtiku, bet dienasgaismā ārā negāja. Garīdznieks mums pastāstīja, ka Sv. Sebas- tjans diezgan ilgi dzīvojis šai pazemē, jo virszemē viņu meklēja; vienu dienu viņš izgājis laukā, kareivji viņu ieraudzījuši un ar bultām nošāvuši. Pieci vai seši agrīnie pāvesti — tie, kas valdīja pirms apmēram sešpadsmit gadsimtiem,— turējuši šeit, zemes dzīlēs, savu pāvesta galmu un apmācījuši jaunos garīdzniekus. Septiņpadsmit gadus — no 235. gada līdz 252. gadam — pāvesti nav izgājuši no katakombām. Šajā periodā augstajā amatā bijuši četri pāvesti. Katrs aptuveni četrus gadus. Tas tikai norāda, ka pazemes kapenes ir gaužām neveselīga vieta dzīvošanai. Viens pāvests vēlāk pavadījis katakombās visu savu pontifikātu — astoņus gadus. Kādu citu tur atrada un noslepkavoja tieši viņa bīskapa krēslā. Toreiz nebija nekāds jaukums būt par pāvestu. Pārāk daudz nepatikšanu. Romas apakšzemē ir simt sešdesmit katakombu — katrā pa labirintam, kur šauras ejas stiepjas krustu krustiem un katra eja līdz pat augšai pilna ar izcirstiem kapiem. Pēc precīza aprēķina, visu katakombu kopējais garums ir deviņi simti jūdžu, un tajās apbedīti septiņi miljoni cilvēku. Mēs neizstaigājām visu katakombu ejas. Gribējām gan to darīt un sākām gatavoties, bet ierobežotais laiks lika no šā nodoma atteikties. Tā mēs iztaustljāmies cauri vienīgi Sv. Kalliksta labirintam, kas atrodas zem Sv. Sebastjana baznīcas. Daudzās katakombās ir klinti neveikli izcirstas mazas baznīciņas, kur agrīnie kristieši nespodrā, rēgainā gaismā noturēja dievkalpojumus. Iedomājieties mesu vai sprediķi šajās apakšzemes alās!