Kamēr nav aizmirsies, gribu pateikt pāris vārdu par kādu uzrakstu:
«Slava Dievam visaugstākajam, miers virs zemes un CILVĒKIEM LABS PRĀTS!» Tas nav gluži pēc svētajiem rakstiem, bet izklausās īsti katoliski un cilvēciski.
Šie vārdi zelta burtiem vijās ap mozaīkas grupas apsīdu pie scala santa, Laterānijas Sv. Jāņa baznīcas, pirmās no visām katoļu baznīcām, visas pasaules baznīcu mātes. Grupā attēlots Pestītājs, Sv. Pēteris, pāvests Leons, Sv. Silvestrs, Konstantīns un Kārlis Lielais. Pēteris sniedz pāvestam apmetni un Kārlim Lielajam karogu. Pestītājs nodod Sv. Silvestram un Konstantīnam karogu. Pestītājam nav veltīta neviena lūgsna, vispār viņš Romā nav lielā godā; zem mozaīkas lasāms uzraksts: «Dieva svētītais Pēteri, piešķir ilgu mūžu pāvestam Leonam un uzvaras karalim Kārlim!» Uzraksts nevēršas pie Pestītāja, lai viņš aizlūdz tēvam šo labvēlību, nē, tur skaidri un gaiši sacīts: «Dieva svētītais Pēteri, pi-šķir . . .»
Nepavisam negribēdams būt frivols un zaudēt godbijību un, galvenais, negribēdams zaimot, es visā nopietnībā no redzētā un dzirdētā gluži vienkārši izdaru secinājumus, ka Romā svētās personas pēc ranga sadalās šādi:
Pirmajā vietā: Dievmāte, citiem vārdiem, Jaunava Marija.
Otrajā vietā: Dievs tēvs.
Trešajā vietā: Pēteris.
Ceturtajā vietā: apmēram piecpadsmit kanonizētu pāvestu un. mocekļu.
Piektajā vietā: Jēzus Kristus (bet vienmēr kā zīdainis mātei klēpī).
Varbūt man nav taisnība, mans spriedums bieži mēdz būt maldīgs, gluži tāpat kā kura katra cita cilvēka spriedums, bet — vai nu pareizs, vai aplams — tas tomēr ir mans spriedums.
Šai sakarā gribu minēt vēl kādu parādību, kas man šķiet visai interesanta. Romā nav «Kristus baznīcu» un «Svētā Gara» baznīcu, vismaz man nav gadījies tādas pamanīt. Pilsētā ir apmēram četri simti baznīcu, un apmēram ceturtā daļa, šķiet, nosaukta Madonnas un Sv. Pētera vārdā. Marijai veltīto baznīcu ir tik daudz, ka tās, ja es pareizi saprotu, citu no citas var atšķirt vienīgi pēc piekabinātajiem epitetiem. Bez tam šeit ir Sv. Ludovika, Sv. Augustīna, Sv. Agneses, Sv. Kalliksta, Lūciņas Sv. Lorenco, Damazas Sv. Lorenco, Sv. Cecīlijas, Sv. Afanasija, Sv. Filipa Neri, Sv. Katerīnas, Sv. Dominika baznīcas un daudzas, kas nosauktas zemāku, pasaulei nepazīstamu svēto vārdā, un tikai pašās saraksta beigās, aiz baznīcām, minētas divas slimnīcas, no kurām vienai dots Pestītāja, otrai — Svētā Gara vārds.
Diendienā un nakti pēc nakts esam klīduši, apstaigādami sagruvušo brīnumu vietas Romā; diendienā un nakti pēc nakts esam barojušies ar divdesmit piecu gadsimtu putekļiem un trūdiem, domājuši par tiem dienā un sapņojuši naktī, līdz pēdīgi mums sāka likties, ka paši lēnām sairstam, ka mums zūd seja un locekļi, ka jebkuru mirkli varam kļūt par laupījumu kādam senlietu vācējam, un tad mums pieliks kājas, «pierestaurēs» nepiemērotu degunu, pieliks aplamu etiķeti un uz mūžiem novietos mūs Vatikāna muzejā, lai dzejnieki varētu ap mums siekaloties un vandaļi rakstīt uz mums savus vārdus.
Taču vislabākais paņēmiens, kā izbeigt rakstīšanu par Romu, ir rakstīšanu pārtraukt. Par šo ārkārtīgi interesanto pilsētu es labprāt vēlētos uzrakstīt īstu «Ceļvežu» cienīgu nodaļu, bet nespēju, jo visu laiku šeit jūtos kā puišelis konfekšu veikalā — izvēle neizmērojama, tomēr nav ko izvēlēties. Bezcerīgi pierakstīju vai simt lappušu, taču nesapratu, ar ko sākt. Nesākšu vispār. Mūsu pases ir pārbaudītas. Mēs brauksim uz Neapoli.
29. NODAĻA
NEAPOLE * BEIDZOT KARANTĪNĀ * PASLUDINĀŠANA
* UZKĀPŠANA VEZUVĀ * DIVU CENTU SABIEDRĪBA * NEAPOLITAŅU RAKSTURA TUMŠA PUSE * MŪKU BRĪNUMI
* UZKAPŠANA VEZUVĀ — TURPINĀJUMS * ĀRZEMNIEKS UN ORMANIS * SKATS NO KALNA UZ NEAPOLI NAKTĪ
* UZKAPŠANA VEZUVĀ — TURPINĀJUMS
Šeit Neapoles ostā noenkurots stāv mūsu kuģis — karantīnā. Tas stāvējis jau vairākas dienas un pastāvēs vēl kādu laiku. Mums, atbraukušiem no Romas, izdevās no šīs nelaimes izvairīties. Nevienam, protams, nav atjauts kāpt uz kuģa vai nonākt no kuģa krastā. Kuģis atrodas tikpat kā cietumā. Garās, karstās dienas pasažieri droši vien pavada, noraudzidamies pa klāja telšu spraugām uz Vezuvu un skaisto pilsētu un lādēdamies. Iedomājieties pavadīt šādā veidā desmit dienasl Mēs ik dienu laivā aizbraucam turp un aicinām viņus nākt krastā. Tas viņus nomierina. Apturam laivu desmit soļu no kuģa un stāstām, cik pilsēta lieliska un ka viesnīcas šeit daudz labākas nekā jebkur citur Eiropā, cik tīkami vēsi ir krastā un ka saldējums te pērkams veseliem kalniem, cik brīnišķīgi pavadām laiku, klejojot pa apkārtni un izbraucot buru laivās uz tuvējām salām. Ari tas viņus nomierina.
UZKĀPŠANA VEZUVĀ
Mūsu ekskursiju uz Vezuvu es atcerēšos ilgi: daļēji tāpēc, ka dabūjām daudz interesanta redzēt, daļēji tāpēc, ka šis ceļojums bija ļoti nogurdinošs. Divas dienas mēs trijatā bijām pūtušies klusajā un skaistajā Iskijas salā, kas atrodas astoņpadsmit jūdžu no ostas; dēvējām to par atpūtu, bet es vairs neatceros, kas tā bija par atpūtu, jo, atgriežoties Neapolē, nebijām aizvēruši acis četrdesmit astoņas stundas. Tikko gatavojāmies tovakar agri doties pie miera, lai mazliet atgūtu nokavēto miegu, kad uzdzirdām par ekskursiju uz Vezuvu. Ekspedīcijā piedalījās astoņi mūsējie, un no Neapoles vajadzēja izbraukt ap pusnakti. Savācām ceļam šo to ēdamu un nolīgām pajūgus, kas mūs aizvedīs līdz Anunciatai, un pēc tam devāmies uz pilsētu, lai noturētos nomodā līdz pusnaktij. Izbraucām precīzi un pēc pusotras stundas nokļuvām Anunciatā. Trakākas vietas par Anunciatu nav visā pasaulē. Citās Itālijas pilsētās iedzīvotāji gulšņā saulītē un pacietīgi gaida, līdz jūs tiem kaut ko pajautāsiet vai izdarīsiet kaut ko tādu, par ko varētu prasīt samaksu, bet Anunciatā viņi zaudējuši pat pēdējās smalkjūtības paliekas; viņi pagrābj dāmas šalli no krēsla, pasniedz to viņai un iekasē dzeramnaudu; viņi atrauj vaļā karietes durtiņas un prasa samaksu, aizver durtiņas un atkal prasa samaksu; viņi palīdz jums novilkt putekļu mēteli — divi centi; pārbrauc ar suku jūsu uzvalkam un padara to sliktāku, nekā tas bija,— divi centi; uzsmaida jums — divi centi; cepuri noņēmuši, ar ņirgu ģīmī jums paklanās — divi centi, aplaimo jūs ar brīvprātīgu informāciju, piemēram, paziņodami, ka mūļi tūliņ būs klāt — divi centi; kāda jauka diena, ser — divi centi; uzkāpšana Vezuvā ilgst četras stundas — divi centi. Un tā bez sava gala. Viņi jūs ielenc — nomāc — pinas jums pa kājām, svīst un pārlieku nelabi ož, izturas lišķīgi, pretīgi, verdziski. Neviens pakalpojums tiem nav par pazemojošu, lai tikai izspiestu naudu. Man neizdevās pašam savā pieredzē kaut ko uzzināt par iedzīvotāju augstākajiem slāņiem; taču pēc tā, ko esmu par tiem dzirdējis, spriežu, ka dažas pretīgās īpašības, kas piemīt salašņām, augstākajos slāņos aizstātas ar citām vēl pretīgākām. Kā itālieši prot diedelēt! Turklāt daudzi no viņiem ir ļoti labi ģērbušies.