Nupat minēju, ka no paša pieredzes nezinu nekā par augstākajiem slāņiem. Tas man jāatsauc. Biju kaut ko piemirsis. Par to, kā manu acu priekšā vakarvakarā izdarījās viņu sabiedrības zieds, jebkurā citā kristīgā zemē, man šķiet, nosarktu pat pēdējo padibeņu iemītnieki. Simtiem, varbūt pat tūkstošiem viņu bija sanācis lielajā Sankarlo teātrī, lai — nu, ko? Lai izņirgātos par vecu sievieti — lai izsmietu, izsvilptu, apvainotu aktrisi, kuru kādreiz paši bija dievinājuši, bet kuras skaistums tagad novītis un kuras balss zaudējusi kādreizējo lielisko skanējumu. Visi par to vien runāja, ka gaidāmi lieli joki. Mums teica, ka teātris būšot stāvgrūdām pilns, jo uzstāšoties Frezdini. Sacīja mums arī, ka viņa vairs nevarot diezin cik skaisti padziedāt, bet publika tomēr kārojot viņu redzēt. Aizgājām arī mēs. Un ikreiz, kad sieviete sāka dziedāt, viņi svilpa un smējās — viss lielais nams, un, tiklīdz dziedātāja nogāja no skatuves, viņu ar aplausiem izsauca no jauna. Lāgiem viņai lika atkārtot āriju piecas sešas reizes, saņēma viņu ar svilpieniem un aizvadīja ar svilpieniem un smiekliem, tomēr tūliņ kliedza «bis!» un apkaunoja viņu no jauna! Un kādu prieku tas sagādāja augstdzimušajiem neliešiem! Kungi un dāmas smējās līdz asarām un baltos cimdos tērptām rokām aplaudēja kā neprātīgi, kad nelaimīgā, vecīgā sieviete nevarīgi iznāca uz skatuves sesto reizi, lai neizmērojamā pacietībā saņemtu svilpienu vētru! Tas bija tik nežēlīgi, tik bezjēdzīgi un cietsirdīgi! Amerikā šī sieviete būtu iekarojusi pat dauzoņu auditoriju ar savu drosmi, ar nepārspējamo mieru (jo viņa atkārtoja un atkārtoja, jauki, jauki smaidīja un paklanījās, dziedāja, cik labi spēja, un paklanījusies nogāja no skatuves, nezaudējot ne seju, ne savaldību), un droši vien jebkurā citā zemē, izņemot Itāliju, viņas sievišķība un nevarība viņu pasargātu tā, ka citas aizstāvības nevajadzētu. Kāds sīkmanīgu dvēseļu pulks tovakar piepildīja teātri! Ja direktors tovakar būtu spējis sapulcēt savā teātrī neapolitāņu dvēseles vien, neaizņemot vietu ar miesām, viņš droši būtu nopelnījis vismaz deviņdesmit miljonus dolāru. Cik nelietīgam gan jābūt cilvēkam, lai dotu iespēju trim tūkstošiem garīgu kropļu izsvilpt, izņirgt un apsmiet vientuļu, vecīgu sievieti, ļautu to tik nekaunīgi pazemot! Jādomā, ka viņam piemīt visas ļaunās, zemiskās īpašības, kādas vien pastāv. No saviem novērojumiem guvu pārliecību (neuzdrošinos pārkāpt personisko novērojumu robežas), ka Neapoles augstāko šķiru ļaudīm šīs īpašības piemīt pārpārēm. Visādi citādi viņi varbūt ir ļoti labi cilvēki, neņemos spriest.
UZKAPŠANA VEZUVĀ
Neapolitāņi līdz pat šai dienai nešaubīgi tic vienam no pretīgākajiem māņticības izgudrojumiem, kādi vien Itālijā pastāv — proti, brīnumam, ka Sv. Janvārija asinis kļūst šķidras. Divreiz gadā mācītāji sapulcina visu pilsētu katedrālē, izceļ dienasgaismā trauku ar sarecējušām asinīm un rāda, kā tās pamazām pārvēršas šķidrumā, un atkārto šo riebīgo farsu astoņas dienas no vietas, bet mācītāji paši pa to laiku apstaigā pūli un iekasē naudu par izrādi. Pirmajā dienā asinis pārvēršas šķidrumā četrdesmit septiņās minūtēs, jo tad baznīca ir stāvgrūdām pilna un nepieciešams laiks, kamēr upurtraukā sabirst ziedojumi no visiem baznīcēniem; pēc tam asinis kļūst šķidras arvien straujāk, jo apmeklētāju skaits ar katru dienu kļūst mazāks, līdz astotajā dienā, kad baznīcā brīnumu apskatīt atnākuši tikai pāris desmit ticīgo, asinis izšķīst četrās minūtēs.
Bez tam reizi gadā notika plaša ceremonija, kurā piedalījās garīdznieki, pilsoņi, karavīri, jūrnieki un augstākie pilsētas pārvaldes ierēdņi, lai noskūtu matus paštaisītai madonnai — izbāztai, izkrāsotai lellei, kas līdzinājās šuvēju manekenam. Noskūtie mati nākamajos divpadsmit mēnešos brīnumainā kārtā atauga. Šo skūšanas procedūru praktizēja vēl pirms četriem vai pieciem gadiem. Tas bija varens ienākumu avots tai baznīcai, kurai piederēja brīnumlelle, un frizēšanas ceremonija allaž tika rīkota ar lielu pompu: jo spožāk, jo labāk, jo tad vairāk trokšņa sacēla, jo sanāca vairāk ļaužu un līdz ar to pieauga ienākumi; taču pēdīgi pienāca diena, kad neapolitāņi beidza mīlēt pāvestu un viņa kalpus un pilsētas valde lika pārtraukt grandiozo izrādi ar madonnas piedalīšanos.
Abi šie piemēri gaužām labi raksturo neapolitāņus — divi bezgala muļķīgi apmānīšanas paņēmieni, kuriem puse iedzīvotāju bijīgi un paļāvīgi tic, bet otra puse — vai nu tic vai netic, tomēr neiebilst ne vārda un tādējādi veicina blēdīšanos. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šiem nožēlojamiem, lētajiem brīnumiem ticēja vi§i — ļaudis, kas pieprasa divus centus par paklanīšanos un spēj sāpīgi aizvainot sievieti, manuprāt, spēj ari to.