Ja nu tiešām ir kāds astotais pasaules brīnums*, tad tās ir Neapoles dzīvojamās mājas. Es, nudien, ticu, ka lielais vairums šo māju ir simt pēdu augstas! Un masīvās ķieģeļu sienas ir septiņas pēdas biezas. Jāuzkāpj deviņi kāpņu posmi, līdz nokļūstat beletāžā. Nu, varbūt ne gluži deviņi, bet daudz netrūkst. Katra loga priekšā ir dzelzsrežģu balkoniņš kā tāds putnu būrītis, un logi ir cits virs cita augstāk, augstāk, augstāk — līdz pat mākoņiem, kur atrodas jumts, un no katra loga pastāvīgi kāds raugās — apakšējā stāvā normāla lieluma cilvēki, otrajā drusciņ mazāki, trešajā stāvā vēl mazāki un pēc tam pakāpeniski arvien mazāki, mazāki, līdz pašu augšējo stāvu iemītnieki drīzāk izskatās kā putni, kas lūkojas pār augstas ligzdas malu, nekā cilvēki. Šādas aizai līdzīgas ielas perspektīva ar augstu namu rindām abās pusēs, līdz tālumā tās šķietami satek kopā kā dzelzceļa sliedes, kur pāri ielai no nama uz namu dažādā augstumā stiepjas veļas auklas, no kurām virs ļaužu pūļa plīvo kankaraini karogi, un baltās drēbēs ģērbušās sievietes, kas sēž režģu balkoniņos, kuri paceļas no ietves līdz pašām debesīm,— tāda iela varbūt tiešām pieskaitāma pie tām sīkda- ļām, ko Neapolē ir vērts apskatīt.
UZKĀPŠANA VEZUVA (TURPINĀJUMS)
Neapolē kopā ar priekšpilsētām ir sešsimt divdesmit pieci tūkstoši iedzīvotāju, bet es esmu pārliecināts, ka tā neaizņem lielāku platību kā Amerikas pilsēta ar simt piecdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Tā paceļas daudz augstāk pret debesīm nekā trīs Amerikas pilsētas kopā, un tas arī ir mīklas atminējums. Esmu novērojis, ka Neapolē kontrasts starp pārticību un trūkumu, starp lieliskumu un nabadzību sastopams biežāk un duras vairāk acīs nekā, piemēram, Parīzē. Tur jāaizbrauc uz Buloņas mežu, lai redzētu skaistus tērpus, greznas karietes un fantastiskas livrejas; un jāaiziet uz Sentantuāna priekšpilsētu, lai sastaptos ar netikumu, postu, badu, skrandām, netīrību, bet Neapoles ielās tas viss redzams jukujukām. Deviņus gadus veci kā nazīši kaili
puišeji un kā lelles grezni tērpti bērni; skrandas un driskas vienkopus ar mirdzošām uniformām; ēzeļu aizjūgi un parādes ekipāžas; ubagi, prinči un bīskapi, elkoņiem saskaroties, steidzas pa ielām. Ik vakaru pulksten sešos visa Neapole pamet mājas, lai brauktu uz Riviere di Chiaja' (dievs viņu zina, kas tas ir), un divas stundas varat stāvēt ceļa malā un noskatīties visraibākajā un juceklīgākajā pūlī, kādu vien cilvēks spēj iedomāties. Prinči (un prinču Neapolē ir vairāk nekā policistu; pilsēta ar tiem pārpludināta), tātad prinči, kam uz savu mitekli jākāpj septītajā stāvā un nepieder zemes virsū nekas, dzīvo pusbadā, tomēr tur sev pastāvīgu karieti; pārdevēji, amatnieki, šuvējas, ielasmeitas atsakās no pusdienām, lai tikai varētu nolīgt ormani un aizbraukt uz Chiaja-, pēdīgie salašņas sadodas kopā pa divdesmit vai trīsdesmit, nolīgst rateļus, ko velk nedaudz par kaķi lielāks ēzelītis, un brauc uz Chiaja; turp dodas arī hercogi un baņķieri lepnās karietēs ar karaliski ietērptiem kučieriem un sulaiņiem, un tā šī ārprātīgā procesija virzās uz priekšu. Divas stundas augstdzimušie un bagātie, padibenes un trūcīgie kumuro blakus raibraibā braucienā, lai pēc tam atgrieztos mājās atpestīti, laimīgi, slavas apmirdzēti!
Viendien es aplūkoju lieliskas marmora kāpnes pie karaļa pils, kuras, kā stāsta, esot izmaksājušas miljonu franku, un man šķiet, ka pusmiljons par tām varbūt tiešām samaksāts. Nodomāju, ka būtu jauki dzīvot zemē, kur sastopamas tādas ērtības un tāda greznība kā šīs kāpnes. Apcerīgi iedams tālāk, gandrīz paklupu pār klaidoni, kas ietves malā ieturēja pusdienas — viņam bija rika maizes un vīnogu ķekars. Kad uzzināju, ka šis mustangs ir pārdevējs augļu veikalā (veikals atradās turpat grozā viņam blakus), strādā par diviem centiem dienā un viņam nepieder pils, kur dzīvot, mana sajūsma par laimi dzīvot Itālijā mazliet noplaka.
Teiktais mani gluži dabiski uzvedina uz domām par to, kā šeit maksā algas. Leitnants armijā saņem apmēram dolāru dienā, ierindas kareivji — dažus centus. Vienīgais kantorists, ko pazīstu, saņem četrus dolārus mēnesī. Poligrāfiķa mēnešalga ir sešarpus dolāru, bet esmu dzirdējis par kādu meistaru, kas saņem trīspadsmit. Ticis negaidīti strauji pie tik trakas bagātības, šis vīrs, protams, pārvērtās par uzpūtīgu aristokrātu. Viņa augstprātība ir neciešama.
Un, runājot par algām, gribas pieminēt arī preču cenas. Parīzē ducis labāko glazē cimdu pāru maksā divpadsmit dolāru; tādas pašas kvalitātes cimdi šeit dabūjami par četriem dolāriem ducī. Parīzē jūs par labu linaudekla virskreklu maksājat piecus vai sešus dolārus, bet šeit un Livornā — divarpus dolārus. Marseļā labu, drēbnieka šūtu fraku nedabūsiet lētāk par četrdesmit dolāriem, bet Livornā jums par
1 Krastmala (it.).
to pašu naudu tiks vesels uzvalks. Šeit glīta ikdienas uzvalka cena svārstās starp desmit un divdesmit dolāriem, bet Livornā varat par piecpadsmit dolāriem iegādāties uzvalku, kas jums Ņujorkā maksātu septiņdesmit dolāru. Par labām zamšādas kurpēm Marseļā prasa astoņus dolārus, šeit tādas pašas dabūjamas par četriem dolāriem. Amerikā Lionas samts maksā dārgāk nekā Dženovā ražotais. Taču samts no Lionas baķiem, ko pērkat Štatos, ir austs Dženovā, pēc tam eksportēts uz Lionu, tur apzīmogots un tad nosūtīts uz Ameriku. Dženovā jūs par divdesmit pieciem dolāriem varat sapirkt tik daudz samta, lai Ņujorkā pašūtu apmetni, kas maksā piecsimt dolāru. Sakarā ar to visu es, protams, atceros