Tur mēs ieraudzījām vienkāršu apaļu krāteri vai, ja jums tīk, apaļu grāvi — apmēram divsimt pēdu dziļu un ap četrsimt vai piecsimt pēdu platu, kura iekšsienu apkārtmērs bija aptuveni viena jūdze. Lielā apļa vidū simt pēdu augstumā pacēlās nelīdzens, robains paugurs, snidzin nosnidzis ar sēra kārtu, kas vizuļoja dažādās košās, skaistās krāsās, un apkārtējais grāvis apjoza to kā pilsgrāvis pili vai kā neliela upe saliņu, ja šāds salīdzinājums liktos piemērotāks. Sēra sega, kas klāja saliņu, bija ārkārtīgi spilgta — tur jaucās visas varavīksnes krāsas: sarkanā, zilā, brūnā, melnā, dzeltenā un baltā — neticu, vai būtu kāda krāsa, krāsu nianse vai kāds krāsu sajaukums, kas tur nebūtu pārstāvēts, un, kad saule iznira no rīta dūmakas un pārlēja savu gaismu košajam krāšņumam, tā izrotāja valdnieku Vezuvu ar dārgakmeņu kroni!
Pats krāteris — apkārtējais grāvis — nebija tik raibs un spilgts, tomēr maigie, sulīgie toņi un vienkāršā elegance priecēja acis un apbūra mūs vēl vairāk. Šajā cēlajā, aristokrātiskajā skatā nebija nekā «acīs krītoša». Skaisti? Ir tā, ka varētu tur stāvēt un skatīties lejā veselu nedēļu un neapniktu skatīties. Krāteris līdzinās jaukai pļavai, kuras slaidā zāle un samtainā sūna nosmidzināta ar mirdzošiem putekļiem un kuras palsais zaļums pakāpeniski pāriet apelsīna koku lapu vistumšākajā tonī, pēc tam sabiezē gluži brūns, kas tālāk pabalo, līdz kļūst oranžs, pēc tam uzmirdz kā zelts un vispēdīgi kulminē liegi sārts kā tikko izplaucis rozes zieds. Tur, kur pļava vietām bija iegruvusi un pavērušies āliņģi kā ledū, iegruvuma malas un āliņģi bija ietērpti maigu krāsu sēra kristālu mežģīnēs, kas tiem pi-šķīra dažādus neparastus, cēlus, skaistus veidus.
Krātera sienas un krasti vizmoja dzeltenās sēra lavas un dažādu krāsu pumakmens nogulsnēs. Uguni nekur nemanīja, bet no tūkstošiem šauru spraudziņu un plaisiņu cēlās neredzami sēra tvaiki, kuru smaku līdz musu deguniem atnesa ik vejpusma. Taču, kamēr turējām degunam priekšā mutautu, noslāpšana nedraudēja.
Daži puiši iebāza spraugās garas papīra strēmeles, kas tur aizdegās, un izbaudīja vienreizīgu prieku aizkūpināt cigāru pie Vezuva liesmas; citi vārīja olas virs plaisām un jutās laimīgi.
Skats no kalna virsotnes būtu bijis lielisks, bet saule diemžēl tikai retos brīžos izlauzās cauri miglai, tādēļ mirkļi, kad nolūkoties uz brīnišķīgo panorāmu, bija īsi un skopi.
NOKĀPŠANA
Nokāpšana no kalna mums prasīja tikai četras minūtes. Kraujās takas vietā, pa kuru tikām rāpušies augšup, izraudzījāmies citu, ko klāja mīkstu pelnu kārta; tā mums sniedzās līdz ceļiem, un mēs traucāmies lejup tādā ātrumā, kas pameta kaunā pat septiņjūdžu zābaku īpašniekus.
Vezuvs mūsdienās ir visai nožēlojams salīdzinājumā ar vareno Kilauea vulkānu Sendviču salās, tomēr esmu ļoti priecīgs, ka tur uzkāpu. Skats bija kāpiena vērts. Stāsta, ka vienā no lielajiem izvirdumiem Vezuvs izmetis gaisā tonnām smagus klintsgabalus un milzīgie dūmu un tvaiku stabi pacēlušies trīsdesmit jūdžu augstumā, pelnu mākoņi jūrā sasnieguši pat kuģus septiņsimt piecdesmit jūdžu tālumāl Es uzņemos ar nelielu atlaidi pieciest pelnus, ja kāds cits ir ar mieru noticēt trīsdesmit jūdžu dūmu stabiem, bet pieņemt šo stāstu kopumā par tīru patiesību gan neuzdrošinos.
31. NODAĻA
APRAKTĀ PILSĒTA POMPEJA * KĀ IZSKATĀS MĀJAS, KURĀS ASTOŅPADSMIT GADSIMTUS NEVIENS NEDZĪVO
* TIESNEŠU SEDEKĻI * PAMESTĪBA * SEN MIRUŠO CILVĒKU PĒDU IESPIEDUMI * «SIEVIETĒM IEEJA AIZLIEGTA»
* TEĀTRI, MAIZNĪCAS, SKOLAS UTT. * PELNOS UN SODRĒJOS SAGLABAJUŠIES ĢINDEŅI * DROSMĪGAIS PIENĀKUMA MOCEKLIS * SLAVAS NEPASTĀVĪGAIS MŪŽS
Šejienieši saka «Pom-pei-ji». Visu mūžu man likās, ka Pompejā var nokļūt, ar lāpām rokā nokāpjot pa mitrām, tumšām kāpnēm, gluži kā kāpjam lejā sudrabraktuvēs, un ka pēc tam jāiet pa drūmiem tuneļiem, kur virs galvas lava, bet no zemes abās pusēs rēgojas ārā kaut kādi grausti, kas atgādina pussabrukušus cietumus, bet gandrīz nemaz nelīdzinās mājām. Taču nekā tamlīdzīga nav. Vairāk nekā puse apbērtās pilsētas ir pilnīgi atrakta un atklāta dienasgaismai; un pamatīgi būvētās ķieģeļu mājas (bez jumtiem) stāv garās rindās, tāpat kā stāvēja saules svelmē pirms tūkstoš astoņsimt gadiem; grīdas tīri noslaucītas, neviena traipa un bojājuma sarežģītajās mozaīkās, kurās attēloti zvēri, putni un puķes, kādus pie mums mēdz ieaust izmīdāmos, nodeldējamos paklājos. Venēras un Bakhi, un Adonīsi vēl joprojām mīlinās un reibst no vīna daudzkrāsainās freskās uz viesistabu un guļamistabu sienām; joprojām tur ir šauras ielas ar vēl šaurākām ietvēm, nobruģētas ar labu, cietu lavu; pirmējās redzamas ratu riteņu iespiestas grambas, otrējās — iedobes, ko ieminušas pompejiešu kājas sen pagājušos gadsimtos; tur vēl šobaltdien ir maiznīcas, tempļi, tiesu pilis, pirtis, teātri — viss glīti nospodrināts un uzposts, un itin nekas šeit neatgādina sudrabraktuves zemes dzīlēs. Sabrukušās kolonnas, kas mētājas visapkārt, durvju ailes bez durvīm un apdrupušo sienu labirints man šķita ļoti līdzināmies ugunsgrēkā izdegušam rajonam kādā no mūsu pilsētām, un, ja šeit vēl būtu apdeguši baļķi, izbiruši logu stikli, dažādu gružu kaudzes, raksturīgie kvēpi un dūmu smārds, tad līdzība būtu pilnīga. Bet nē — saule spīd pār Pompeju šodien tikpat spoži, kā spīdēja todien, kad Betlēmē piedzima Kristus, un ielas ir simtkārt spodrākas, nekā jel viens ponipejietis tās redzējis pilsētas ziedu laikos. Es zinu, ko runāju: vai neredzu pats savām acīm, ka galveno ielu (Tirdzniecības un Fortūnas ielas) brauktuves nav remontētas vismaz divus gadsimtus? Vai neredzu, ka biezajās bruģa plātnēs rati iebraukuši piecas un pat desmit collas dziļas grambas, ka te krāpti vairāku paaudžu nodokļu maksātāji? Un vai šīs pazīmes man skaidri neliecina, ka Pompejas pilsētas labiekārtošanas inspektori nav godam pildījuši savus pienākumus, ka nekad nav ielas ne remontējuši, ne tīrījuši? Un vai, starp citu, katram ielu labiekārtošanas inspektoram īpašība izvairīties, kad vien iespējams, no saviem pienākumiem nav iedzimta? Man ļoti gribētos zināt, kā sauca pēdējo inspektoru Pompejā, tad es viņam gan nodotu sutu. Runāju par šo tematu no sirds, jo vienā no tādām grambām man aizķērās kāja, un skumjas, kas mani pārņēma, kad ieraudzīju pirmo ar pelniem un lavu aplipušo skeletu, vairs nebija tik smeldzīgas, kad iedomājos, ka varbūt tieši šis ir bijis ielu labiekārtošanas inspektors.