Nē, Pompeja vairs nav apbērta pilsēta. Tā ir pilsēta ar simtu simtiem jumtus zaudējušām mājām, ar sarežģītu ieliņu labirintu, kur bez ceļveža it viegli var apmaldīties, un tad nāktos pārnakšņot kādā no rēgainajām pilīm, kur nav mitusi neviena dzīva dvēsele kopš tās drausmās novembra nakts pirms astoņpadsmit gadsimtiem.
Mēs iegājām pa vārtiem, kas atrodas pretī Vidusjūrai (tā sauktajiem «Jūras vārtiem»), un garām apputējušajai, sadauzītajai Minervas statujai, kura vēl joprojām nepagurusi sargā pilsētu, ko nespēja izglābt, devāmies tālāk pa garu ielu, līdz nonācām Tiesību foruma plašajā pagalmā. Klons bija līdzens un tīrs, un laukuma abās pusēs atradās kolonāde ar sagruvušām joniešu un korintiešu kolonnām. Laukuma tālajā galā atradās tukšie tiesnešu sēdek|i un aiz tiem kāpnes, pa kurām nokāpām pazemes cietumā, kur tajā liktenīgajā novembra naktī karsti pelni un sodrēji bija aprakuši un ar mokpilnu nāvi sodījuši divus važās saslēgtus cietumniekus. Kā viņi droši vien raustīja nežēlīgās važas, kad visapkārt sāka plosīties negantās liesmas!
Pēc tam klīdām pa neskaitāmām greznām savrupmājām, kur senlaikos, kad tajās vēl dzīvoja īpašnieki, mēs nebūtu iedrošinājušies spert kāju, nesaņēmuši oficiālu ielūgumu nesaprotamā latīņu valodā, un, jādomā, ka mēs nebūtu to saņēmuši. Šie cilvēki būvējuši gaužām vienādas mājas. Grīdu klāj sarežģīta, daudzkrāsaina marmora mozaīka. Pie ieejas vietumis lasāma sentence latīņu valodā viesa apsveikšanai, šur tur redzams suņa attēls ar pazīstamo brīdinājumu: «Uzmanību, suns!», dažuviet — lāča vai fauna attēls bez uzraksta. Pēc tam jūs ieejat tādā kā vestibilā, kur viņi, manuprāt, turēja statīvu cepuru uzkāršanai; nākamās telpas vidū ir liels marmora baseins ar caurulēm strūklakai; šai telpai abās pusēs ir guļamistabas; aiz strūklakas viesistaba, mazs dārziņš, tad ēdamistaba un tā joprojām. Visas grīdas mozaīkā, sienas apmestas, apgleznotas ar freskām vai izrotātas ar bareljefiem, šur tur pa kādai lielai vai mazai statujai, zivju dīķīši; no neredzamām vietām skaistajā kolonādē, kas pacēlās apkārt pagalmam, strūkloja dzirkstoša ūdens kaskādes, aprasinot puķu dobes un vēsinot gaisu. Pompejiešiem neapšaubāmi patikusi greznība un ērtības. Visi skaistākie bronzas izstrādājumi, ko mums gadījās redzēt Eiropā, bija no atraktajām pilsētām — Herkulānas un Pompejas, tāpat arī gleznākās kamejas un smalkākie gravējumi dārgakmeņos; šajās pilsētās saglabājušās astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadsimtu vecās gleznas bieži vien ir daudz tīkamākas nekā pirms trim gadsimtiem gleznotās vecmeistaru drazas. Māksla šajās pilsētās bija augsti attīstīta. Kopš šo mākslas darbu radīšanas pirmajā gadsimtā līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam mākslas, šķiet, vispār nebija — vismaz nav palicis nekā, kas par to liecinātu, un ir interesanti vērot, cik lielā mērā (kaut vai dažās jomās) šie senlaiku pagāni bijuši pārāki par daudzām vecmeistaru paaudzēm, kas dzīvoja vēlāk. Vislielākais pasaules brīnums, liekas, ir «Lāokoonts» un «Mirstošais gladiators» Romā. Šīs skulptūras, tikpat vecas kā Pompeja, ir izraktas 110 zemes, tāpat kā Pompeja; to īsto vecumu un autoru var vienīgi minēt. Taču, kaut veci un saplaisājuši, kaut nezināmas cilmes, kaut neskaitāmos gadsimtos traipu sabojāti, šie mākslas darbi tomēr mēmā zobgalībā noraugās uz visiem pūliņiem pārsniegt pilnību, kādu tie sasnieguši.
Ļoti dīvaini un neparasti bija klaiņot pa šo seno, kluso pilsētu, pa mirušo pilsētu, pa tukšajām ielām, kurās tūkstošu tūkstošiem cilvēku reiz pirka un pārdeva preces, pa kurām gāja un brauca, kur valdīja troksnis un burzma, dzīvība un prieks. Viņi nebija laiski. Tajos laikos viņi bija darbīgi un steidzīgi. Par to saglabājusies droša liecība. Vienā stūrī atrodas templis, un starp tempļa kolonnām bija iespējams pa īsāku ceļu nokļūt no vienas ielas otrā, nekā ejot apkārt, un, ko domājat, daudzu paaudžu kājas, laiku taupīdamas, bija smagajā akmens plātnē dziļi ieminušas neizdzēšamu taku! Viņi nebija gribējuši iet apkārt, ja varēja iet caur kolonādi. Arī mēs savās pilsētās mēdzam tā darīt.
Visās malu malās sastopamies ar lietām, kas mudina padomāt, cik ilgu mūžu šīs mājas nodzīvojušas līdz katastrofas naktij, skatām lietas, kas atmodina sen mirušos pilsētas iedzīvotājus un liek tiem atkal dzīvot mūsu acu priekšā. Piemēram: pakāpieni (divas pēdas biezi lavas bluķi) pie skolas un tādi paši pakāpieni, kas ved uz partera augšējo rindu, ir gandrīz pavisam nodeldēti! Pirms gadu simteņiem zēni steidzās ārā no skolas, un pirms tikpat daudziem gadu simteņiem viņu vecāki steidzās uz šo teātri, un steidzīgās kājas, no kurām jau astoņpadsmit gadu simtus palikuši tikai pīšļi un pelni, atstājušas savu vēstījumu, ko mēs šodien varam lasīt. Iedomājos redzam dāmu un kungu barus ar numurētu vietu biļetēm rokā drūzmējamies, lasīju iedomāto plakātu pie sienas, rakstītu neveiklā valodā: «Nekādu brīvbiļešu, tikai preses pārstāvjiem!». Ap durvīm (es turpināju fantazēt), rupji un žargonā vervelējot, snaikstījās Pompejas ielaspuikas, vērodami, vai nevarēs slepus ielavīties iekšā. Es iegāju teātrī, apsēdos vienā no amfiteātra garo akmens solu rindām un nolūkojos uz orķestra vietu, pārlaidu skatienu sagrautajai skatuvei un nodomāju: «Nekādu ienākumu nebūs.» Centos iztēloties, kā muzikanti spēlē pilnā sparā, diriģents vicina zizli un «talantīgais Tāds un Tāds» (kas «tikko atgriezies no panākumiem bagātas turnejas pa provincēm, lai sniegtu pēdējās sešas atvadu izrādes Pompejā, pirms dosies uz Herkulānu») plosās pa skatuvi, sakāpinādams kaislības līdz debesīm, bet man neizdevās — tukšie soli neļāva manai iztēlei pacelties spārnos, un es atgriezos pelēkajā īstenībā. Teicu sev, ka cilvēki, kam būtu šeit jāatrodas, ir miruši un sairuši pīšļos pirms veselas mūžības un nekad, nekad vairs neinteresēsies par šīspasaules tukšajām izpriecām un nīcību. «Sakarā ar neparedzētiem apstākļiem utt. utt. izrāde šovakar nenotiks.» Nolaidiet aizkaru! Izdzēsiet ugunis!