Novērsos no teātra un garajā Tirdzniecības ielā izstaigāju veikalu pēc veikala, noliktavu pēc noliktavas, meklēdams preces, kas atvestas no Romas un Austrumiem, bet tirgotāji bija pagalam, tirgus tukšs, pāri palikuši vienīgi pārakmeņojušos pelnos un sodrējos ielipuši trauki; vīns un eļļa, kas tos reiz pildīja, izgaisuši kopā ar tirgotājiem.
Kādā maizes ceptuvē vēl stāvēja dzirnas graudu malšanai un krāsnis, kur cept maizi; stāsta, ka šajās krāsnīs cilvēki, kas atraka Pompeju, atraduši labi izcepušos klaipus, ko maizniekam vairs nebija bijis laika izvilkt no krāsns, kad viņš, apstākļu spiests, lielā steigā pameta savu veikalu.
Kādā mājā (vienīgā visā Pompejā, kurā tagad sievietēm nav atjauts ieiet) nelielās istabiņas un īsās akmens gultas saglabājušās tieši tādas, kādas tās bijušas vecajos laikos, un uz sienām gleznas, kas izskatījās tik svaigas, it kā tikai Vakar būtu gleznotas, bet ko aprakstīt neuzdrošinātos neviena spalva; šur tur bija uzraksti latīņu valodā, bezkaunīgas asprātības dzirkstis, ko uzšņāpušas rokas, kas varbūt, pirms nakts bija pagājusi, uguns viesulī pacēlās pret debesīm, glābiņu lūdzot.
Vienā no galvenajam ielām bija milzīga akmens cisterna un caurule, pa kuru ieplūda ūdens, un tajā vietā, kur piekusušie, nokarsušie strādnieki, no tīrumiem nākot, bija atspieduši labo roku, kad noliecās, lai ar lūpām piekjautos pie caurules gala atveldzēties, biezajā akmenī bija izberzusies gandrīz divas collas dziļa iedobe. Iedomājieties, cik neskaitāmi tūkstoši roku senajos laikos atspiedušās šajā vietā, līdz ieberza dobumu akmenī, kas ir ciets kā dzelzsl
Pompejā ir bijis sabiedrisko ziņojumu dēlis, kur izlika paziņojumus par gladiatoru cīņām, vēlēšanām un citiem tamlīdzīgiem notikumiem, turklāt nerakstot tos uz neizturīga papīra, bet iegravējot mūžīgā akmenī. Kāda dāma, kas bijusi (es pieņemu) bagāta un labi audzināta, piedāvājusi izīrēšanai mājas ar vannām un citām modernām labierīcībām, kā arī vairākus simtus veikalu ar noteikumu, ka šīs telpas netiks izmantotas amorālos nolūkos. Daudzās mājās var konstatēt, kas tajās dzīvojis, jo vārds iegravēts pie mājām piestiprinātās akmens plātnēs; tāpat var uzzināt arī, kas aprakts kapā. Visur redzami priekšmeti, kas liecina par šo aizmirsto cilvēku tikumiem un dzīvi. Bet kas paliktu pāri no amerikāņu pilsētas, ja kāds vulkāns iedomātos to apbērt ar pelniem? Nenieka, nekādas zīmes, kas varētu par to jel ko pastāstīt.
Vienā no Pompejas namu garajiem vestibiliem tika atrasts kāda vīrieša ģindenis ar desmit zelta monētām vienā un lielu atslēgu otrā rokā. Viņš vēl bija pagrābis naudu, pirms steidzies uz izeju, bet ugunsviesulis viņu pārsteidza uz sliekšņa, viņš sabruka un bija pagalam. Viena dārga minūte būtu viņu izglābusi. Redzēju vīrieša, sievietes un divu jaunu meiteņu ģindeņus. Sieviete bija plati, it kā nāves šausmās izpletuši rokas, un man likās, ka vēl tagad viņas zudušajā sejā varu sazīmēt ārprāta izmisumu, kas to izķēmoja, kad pirms daudziem, daudziem gadiem no debesīm sāka līt uguns lietus. Meitenes un vīrietis gulēja uz mutes, seju aizseguši ar rokām, lai pasargātu to no kvēlošajiem pelniem. Kādā istabā bija atrasti astoņpadsmit skeleti, visi sēdus stāvoklī, un kvēpu traipi uz sienām vēl šobaltdien iezīmē viņu apveidus — gluži kā ēnas. Vienam ģindenim — tā bijusi sieviete — ap kaklu bija saglabājusies rota, kurā iegravēts viņas vārds: Jūlija di Diomēda.
Taču no visiem atklājumiem romantiskākā figūra atraktajā Pompejā gan laikam ir liela auguma romiešu karavīrs pilnā apbruņojumā; palikdams uzticīgs savam pienākumam un romiešu kareivja lepnajam vārdam, pilns drosmes, kas šo vārdu darīja slavenu, stingrs un nelokāms stāvēja savā postenī pie pilsētas vārtiem, kamēr apkārt plosījās elle un izdedzināja stipro garu, kuru citādi nespēja uzveikt.
Nav iespējams lasīt par Pompeju un neatcerēties šo kareivi; nav iespējams rakstīt par Pompeju, nejūtot gluži dabisku vēlēšanos veltīt viņam pelnīto atzinību. Atcerēsimies, ka viņš bija kareivis, nevis policists, tādēļ — lai viņam slava! Viņš bija kareivis, tādēļ palika postenī. Būtu viņš bijis policists, arī tad būtu palicis postenī, jo būtu gulējis ciešā miegā.