Pompejā nav ne pusduča kāpņu vai citu liecību, kas norādītu, ka mājām bijis vairāk par vienu stāvu. Šeit cilvēki nav dzīvojuši mākoņos, kā mūsdienās dzīvo venēcieši, dženovieši un neapolitāņi.
Iznācām no sirmās pagātnes pilsētas svinīgā noslēpuma — no pilsētas, kas aizgāja bojā kopā ar savām senajām parašām, ar senatnīgo dzīvesveidu tajos tālajos gadsimtos, kad apustuļi sāka sludināt jauno ticību, kura mums šodien šķiet tik veca kā pati pasaule, un sasapņoju- šies devāmies pastaigā zem kokiem, kas akru akriem aug virs pilsētas vēl neatraktajām ielām un laukumiem, kad mani atmodināja spalgs svilpiens un sauciens: «Iekāpt! Pēdējais vilciens uz Neapoli!», kas atgādināja, ka es piederu deviņpadsmitajam gadsimtam un neesmu putekļiem, pelniem un sodrējiem klāta astoņpadsmit gadsimtus veca mūmija. Pāreja bija drausmīgi strauja. Doma, ka uz seno, mirušo Pompeju tiešām iet vilciens, ka tas neganti svilpj un skaļi un lietišķi aicina pasažierus iekāpt, bija pārlieku dīvaina un tikpat prozaiska un nepatīkama, cik dīvaina.
Salīdziniet šo līksmo, saulaino dienu ar šausmām, ko Plīnijs Jaunākais* šeit pieredzēja 9. novembrī 79. A. D., kad viņš tik drosmīgi centās aiznest māti tālāk no briesmām, un māte savā pašaizliedzībā viņu lūdza, lai ļaujot tai palikt un glābjoties pats.
Ap šo laiku tumsa bija tā sabiezējusi, ka varēja domāt — iestājusies melna nakts bez mēness vai arī atrodamies istabā, kur izdzēsti visi gaismekļi. Visapkārt skanēja sieviešu vaimanas, bērnu raudas, vīru kliedzieni. Viens sauca tēvu, cits dēlu, cits sievu, un cilvēki cits citu pazina vienīgi pēc balss. Daudzi izmisumā lūdza dievus, lai drīzāk sūta viņiem nāvi un izbeidz viņu mokas.
Citi piesauca dievus, lūgdamies glābiņu, citi domāja, ka pienākusi pēdējā nakts, mūžīgā nakts, kas aprīs visumu!
Tā šķita ari man, un nāves tuvumā mierināju sevi ar domu: SKATIES, PASAULE IET BOJA!
* * *
Izstaigājies pa Romas, Baijas un Pompejas majestātiskajām drupām, nolūkojies garajās nevienam nezināmo valdnieku apdrupušo marmora galvu rindās Vatikāna gaiteņos, es spēcīgāk nekā jebkad pieķēros domai par to, cik īss un zūdīgs mūžs ir slavai. Senatnē cilvēki dzīvoja ilgi un nostrādājās kā vergi, drudžaini nopūlējās gūt slavu daiļrunībā, karamākslā vai literatūrā un beigu galā nomira, juzdamies laimīgi, ka viņu vārds kļuvis nemirstīgs un viņu piemiņa dzīvos mūžam. Un tad — kā spārniem aizlidoja nieka divdesmit gadsimti. Kas no visa palicis? Nesalasāms ieraksts akmenī, un tabakas druskām nobiruši arheologi lauza galvu, minstinās un pēdīgi nespēj no tā izlobīt nekā cita kā vienīgi cilvēka vārdu (un to pašu izrunā nepareizi)—vārdu bez dzīvesstāsta, bez teiksmas, bez poēzijas, un nevienā tas nespēj modināt pat paviršu interesi. Kas būs palicis pāri no ģenerāļa Granta* slavenā vārda pēc četrdesmit gadsimtiem? Iespējams, šim līdzīgs ieraksts 5868. gada enciklopēdijā:
ORIJA S (VAI Z) GRAUNTS — populārs senlaiku dzejnieks Britu Amerikas Savienoto Valstu Acteku provincēs. Pēc dažu autoru domām, atvedināms uz 742. gadu, bet pazīstamais zinātnieks A-a-Fu-fu apgalvo, ka tas bijis angļu dzejnieka Šarkspira laikabiedrs un dzīvojis ap 1328. gadu, trīs gadsimtus pēc Trojas kara, nevis pirms tā. Uzrakstījis «Dziedi man šūp'ļa dziesmiņu, māti».
No šādām domām man kļūst skumji. Iešu gulēt.
32. NODAĻA
ATKAL JŪRĀ * LIELISKAIS ST ROM BOLI * SICĪLIJA MĒNESSGAISMĀ * SKILLA UN HARIBDA * «ORĀKULS» KĻŪDĀS * STARP GRIEĶIJAS SALĀM * SENĀS ATĒNAS * KARANTĪNAS BLOKĀDE * BLOKĀDES LAUZĒJI * PUSNAKTS DĒKA BEZ ASINSIZLIEŠANAS * MĒĢINĀJUMS IEŅEMT AKROPOLI TRIECIENA * NEVEIKSME * PAG ATNES DAILE * SADAUZĪTU SKULPTŪRU PASAULE * TEIKSMAINA VĪZIJA * PLĀNVEIDA ATKĀPŠANĀS * NOTVERTI * GĀJIENS AR MILITĀRU GODU * BEIDZOT DROŠĪBĀ UZ KUĢA
Atkal mājās! Pirmo reizi pēc daudzām nedēļām visa kuģa saime no jauna satikās uz klāja un sirsnīgi spieda cits citam roku. Cilvēki bija atgriezušies no malu malām, no dažādām zemēm, netrūka neviena, ganāmpulka vidū nebija neviena slimības vai nāves gadījuma, kas aptumšotu atkalredzēšanās prieku. Uz kuģa atkal bija piina auditorija, kas noklausījās matrožu kori, kad viņi pacēla enkuru, un kas māja ardievas sauszemei, kad mēs ar pilnu tvaiku devāmies projām no Neapoles. Pie pusdienu galda visas vietas atkal bija aizņemtas, domino spēlētāju skaits bija pilns, un dzīve un rosība uz klāja siltās mēnesnīcas naktīs atkal tāda kā senajās dienās — senajās dienās, kopš kurām aizritējušas tikai dažas nedēļas, bet tās bija ar notikumiem, piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem tā piesātinātas nedēļas, ka pielīdzināmas gadiem. Jautrības uz «Kveikersitijas» netrūka. Pašlaik kuģa pasažieru noskaņojums nesaskanēja ar tā nosaukumu.[12]
Septiņos vakarā, kad viss rietumu apvārsnis vēl vizēja tikko norietējušās saules zeltā, tālumā iezīmējās melni kuģi, pilnais mēness burāja augstu virs mūsu galvām, bet jūra tumši zilgmoja zem kājām, brīnumainajā mijkrēslī, kurā visas šīs dažādās krāsas sajaucās, mēs ieraudzījām lielisko vulkānu Stromboli. Cik majestātiski šis vientuļais valdnieks savā varenībā pacēlās virs rāmās jūras! Tālums viņu ietērpa drūmā purpurā un ietina zaigā dūmakā, kas atmaidzināja tā bargos vaibstus, un mēs to skatījām it kā caur sudrabainu zirnekļa tīmekli. Vulkāna lāpa bija apdzisusi; uguns gruzdēja dzīlēs; vienīgi augstais dūmu stabs, kas cēlās augšup un izgaisa mēnesnīcā, liecināja, ka viņš ir dzīvs jūras valdnieks, nevis miruša valdnieka rēgs.
Divos naktī mēs iebraucām Mesīnas jūras šaurumā, un mēness spīdēja tik spoži, ka Itālija no vienas puses un Sicīlija no otras bija saredzamas tik skaidri, it kā mēs brauktu pa ne pārāk platu ielu. Mesīna, balta kā piens un gāzes gaismekļos mirgojoša, bija pasakaini skaista. Gandrīz visi pasažieri bija uz klāja, smēķēja, skaļi sarunājās un gaidīja brīdi, kad ieraudzīsim slaveno Skillu un Haribdu* Pēkšņi uz klāja iznira arī Orākuls ar savu mūžseno tālskati un iepletās kā Rodas Koloss. Bijām pārsteigti, ieraugot viņu šādā stundā uz klāja. Nevienam pat prātā nebija ienācis, ka viņš varētu interesēties par tādu senu teiksmu. Viens no puišiem uzbilda: