— Klausieties, doktor, ko jūs esat sadomājis tik vēlā nakts stundā? Ko cerat šai vietā ieraudzīt?
— Ko es vēlos šai vietā ieraudzīt? Jūs, jaunais cilvēk, mani vāji pazīstat, ja tā jautājat. Es gribu redzēt visas vietas, kas pieminētas Bībelē.
— Ko niekus! Par šo vietu taču Bībelē nekas nav teikts.
— Nav teikts Bībelē? Šī vieta neesot… nu kā tad sauc šo vietu, par kuru jums tik daudz zināms?
— Skilla un Haribda.
— Skilla un Ha. .. Sasodīts, es domāju, ka tā ir Sodoma un Gomora!
Viņš savāca savu tālskati un kāpa atpakaļ lejā. Šis notikums kļuva uz kuģa par anekdoti. Par tā ticamību zināmā mērā var šaubīties, jo Orākuls nepavisam nebija bībelisku vietu pētnieks un neziedoja šim nolūkam daudz laika. Stāsta arī par kādu citu Orākula izteikumu: viņš ieminējies, ka šajā karstajā laikā vienīgais uz kuģa dabūjamais atspirdzinošais dzēriens esot'sviests. Viņš, protams, nedomāja sviestu, bet, tā kā šis produkts, kopš mums izbeidzies ledus, tiešām pastāvīgi ir šķidrā veidā, tad taisnības labad jāatzīst, ka Orākuls kaut vienu reizi mūžā izteicis garāku vārdu tā pareizajā nozīmē. Romā viņš sacīja, ka pāvests gan esot dižciltīga izskata sirmgalvis, bet par šā «Iliādu» viņš gan sevišķi augstās domās neesot.
Veselu jauku dienu braucām gar Grieķijas salām. Tās ir ļoti kalnainas. Pārsvarā tur ir pelēki, brūni un rūsgani krāsu toņi. Mazi, balti ciematiņi slēpjas ielejās koku pavēnī vai ir pielipināti pie lielajām, vertikālajām klinšu nokarēm.
Saulriets bija skaists — rietumos debesis pielija ar košu karmīna sārtumu, kas iekrāsoja visu jūru brūngani rudu. Spilgti saulrieti šajos platuma grādos ir reta parādība. Šeit tie mēdz būt liegi, emocionāli, burvīgi — tie ir izskaistināti, izsmalcināti, sievišķīgi; mums šeit ne reizes nav gadījies redzēt tos krāšņos ugunsgrēkus, kas aizdedz liesmās visu saules rieta ceļu mūsu ziemeļu debesīs.
Bet ko gan mums nozīmēja saulrieti salīdzinājumā ar nepacietību, kādā tuvojāmies pasaules slavenākajai pilsētai! Vai mums bija prātā dabas ainavas, kad iztēlē jau skatījām Agamemnonu, Ahilu un tūkstoš citu dižās pagātnes varoņu soļojam rēgainā gājienā? Ko mums nozīmēja saulrieti, kad gatavojāmies dzīvot, elpot un staigāt īstajās, reālajās Atēnās, nogrimt tāltālos mirušos gadsimtos, atklātā tirgus laukumā nosolīt vergus — Diogēnu un Platonu — vai patērgāt ar kaimiņiem par Trojas aplenkumu, par spožo uzvaru Maratonā? Mums ne prātā nenāca vērot saulrietus.
Piebraucām pie senās Pirejas ostas. Izmetām enkuru pusjūdzi no ciema. Tālumā Atikas viļņainajā līdzenumā viedās neliels paugurs ar nošķeltu virsotni, uz kura pacēlās kaut kas, ko savos tālskatos drīz vien sazīmējām, ka tās ir Atēnu citadeles ēku drupas, kuru vidū izcēlās slavenais Partenons. Tas šai brīnišķīgi dzidrajā gaisā bija tik skaidri redzams, ka, skatoties ar teleskopiem, varējām atšķirt katru šās cēlās celtnes kolonnu un pat apkārtējo, mazāko drupu apveidus. Un atradāmies taču piecu vai sešu jūdžu attālumā. Ielejā pie Akropoles, (nule minētā paugura ar nošķelto virsotni) pat ar parasto lorneti varēja cik necik saredzēt pašas Atēnas. Visi kā sadeguši gaidīja iespēju drīzāk nokāpt krastā, lai dotos uz šīm klasiskajām vietām. Vēl neviena no līdz šim apmeklētajām zemēm nebija izraisījusi tādu interesi visos pasažieros.
Un tad saņēmām bēdu vēsti. Pie mums laivā ieradās Pirejas komandants un paziņoja, ka mums vai nu jābraucot pavisam projām, vai vismaz jāatstājot osta un jāpaliekot vienpadsmit dienu uz kuģa stingrā karantīnā! Pacēlām enkuru un izbraucām reidā, lai pēc apmēram divpadsmit stundām, papildinājuši krājumus, dotos tālāk uz
Konstantinopoli. Tā bija rūgtākā vilšanās, kādu jebkad bijām piedzīvojuši. Nostāvēt veselu dienu pretim Akropolei, redzēt to un tomēr piespiedu kārtā braukt projām, Atēnas neapmeklējušiem! Vilšanās bija pārāk vājš vārds mūsu pārdzīvojuma apzīmēšanai.
Tajā pēcpusdienā neviens nenogāja no klāja; apbruņojušies ar grāmatām, kartēm un tālskatiem, centāmies noteikt, kurš no «šaurajām, klinšainajām virsotnēm» ir Areopāgs, kurš nolaidenais pakalns varētu būt Pnikss, kurš Museja paugurs un tā joprojām. Beigās mums viss sajuka. Iedegās strīdi, katrs dedzīgi aizstāvēja savu viedokli. Dievbijīgie aizkustināti noraudzījās uz pakalnu, no kura, pēc viņu domām, sludinājis apustulis Pāvils, citi turpretim apgalvoja, ka tas pakalns esot Himets, vēl citi savukārt dēvēja to par Pentelikonu. Karsti izstrīdējušies, tikām skaidrībā tikai par vienu — kalns ar nošķelto virsu ir Akropole un lielās celtnes drupas tā virsotnē — Partenons, kura attēlu ikviens no mums bērnībā bija redzējis skolas grāmatās.
Katram, kas piegadījās kuģa tuvumā, apjautājāmies, vai Pirejā ir apsardze, vai tā stingra un vai paredzams, ka tiksim aizturēti, ja kāds no mums riskēs slepus aizbraukt līdz krastam, un ko ar mums, ja būsim aizturēti, darīs. Atbilde nebija iepriecinoša: ostā stingra policijas apsardze; Pireja ir maza pilsētiņa, neviens svešinieks nevar palikt nepamanīts un katrā ziņā tiks aizturēts. Komandants teica, ka sods būšot bargs; uz jautājumu «Cik bargs?» viņš atteica, ka «ļoti bargs», un vairāk nevarējām no viņa izspiest ne vārda.
Pulksten vienpadsmitos vakarā, kad vairums pasažieru bija aizgājuši gulēt, mēs četratā mazā laiviņā aizirāmies uz krastu, mēness laipnīgi paslēpās mākoņos, un mēs, sadalījušies pa divi, nolēmām apiet Pireju abpus visai augstam pauguram un izkļūt no policijas apsargātās joslas. Kad divatā klusītēm lavljāmies pāri akmeņainajam, nātrēm apaugušajam pakalnam, es patiesi jutos kā zagļa gaitās izgājis. Abi ar biedru pusbalsī apspriedām karantīnas noteikumus un sodu, kāds var draudēt par to pārkāpšanu, taču diezkā šī saruna mūs neielīksmoja. Man bija droša informācija. Pirms dažām dienām mūsu kapteinis man atstāstīja gadījumu ar cilvēku, kurš no karantīnā stāvoša kuģa bija aizpeldējis uz krastu un par to sodīts ar pusgadu ieslodzījumā; un kad viņš pirms dažiem gadiem bijis Dženovā, kāds karantīnēta kuģa kapteinis laivā aiziries līdz kuģim, kas, projām dodamies, jau atstāja ostu, un nodevis saviem piederīgajiem adresētu vēstuli; par to varas iestādes viņu iesēdinājušas uz trim mēnešiem, pēc tam likušas izvest viņa kuģi jūrā, piedraudot, lai viņš līdz mūža galam šajā ostā vairs acis nerādot. No šādām sarunām nekāda labuma nebija, tās tikai radīja mūsu karantīnas pārkāpēju ekspedīcijai drūmu noskaņojumu, tādēļ mēs tās pārtraucām. Apmetām līkumu pilsētiņai, sastapdami tikai vienu vienīgu vīru, kurš ziņkārīgi uz mums noraudzījās, bet neteica ne vārda, un kādus divpadsmit namdurvju priekšā guļošus, aizmigušus cilvēkus, kuriem izgājām pa vidu, neviena neuzmodinādami; toties mēs uzmodinājām veselu lērumu suņu — visu laiku mums dzinās paka] pāris suņu, bet brīžiem, nudien, pat veseli desmit vai divpadsmit. Tie sacēla tādu elles traci, ka mūsu biedri uz kuģa vēlāk stāstīja — pēc suņu rejām viņi ilgi varējuši noteikt, cik tālu mēs tikuši. Kad bijām apgājuši pilsētiņai apkārt un sasnieguši namus tās otrā malā, no mākoņiem iznira spožs mēness, bet mēs vairs gaismas nebijāmies. Kad piegājām kādas mājas priekšā pie akas nodzerties, saimnieks tikai paskatījās uz mums uri iegāja iekšā. Viņš pameta kluso, aizmigušo pilsēteli mūsu žēlastībai. Un es ar lepnumu varu paziņot, ka mēs tai nekā ļauna nenodarījām.