Nevarēdami nekur ieraudzīt ceļu, noskatījām augstu pauguru un, paturēdami acīs tālo Akropoli par orientieri pa kreisi, stūrējām tieši turp — pāri visiem šķēršļiem, pa brikšņiem, kādu nav nekur citur pasaulē, ja nu varbūt vienīgi vēl Nevadas štatā. Daļēji mūsu ceļu sedza nelieli akmeņi, un, kad uzkāpām kādiem pieciem sešiem uzreiz, tie zem mūsu kājām aizripoja uz visām pusēm. Tālāk sākās sausa, mīksta, tikko uzarta augsne. Nākamais posms veda gar rindās sastādītiem zemiem vīnogulājiem, kurus mēs noturējām par ērkšķu krūmiem. Ja nerunā par vīnogulājiem, tad Atikas līdzenumu var»» nosaukt par neauglīgu, neizskatīgu, tuksnesīgu tīreli, un man labprāt būtu gribējies zināt, kāds tas izskatījās Grieķijas zelta laikmetā piecsimt gadu pirms Kristus dzimšanas.
Apmēram ap vieniem naktī, kad mēs, ātrajā gaitā nokarsuši, gandrīz beidzāmies nost aiz slāpēm, Dens iesaucās:
— Klausieties, šitās nezāles taču ir vīnogulāji!— Un jau pēc piecām minūtēm mums piederēja pārdesmit ķekaru lielu, baltu, brīnum gardu vīnogu, un mēs jau noliecāmies pēc nākamajiem, kad no tumsas pavisam netālu iznira noslēpumains stāvs un uzsauca:— Ho!— Neko darīt, gājām tālāk.
Desmit minūtes vēlāk izgājām uz lieliska ceļa, kurš atšķirībā no tiem, uz kuriem pirms tam bijām izkūlušies, veda pareizajā virzienā. Sākām iet pa to. Ceļš bija plats un gluds, balts, skaists, turklāt vislabākajā stāvoklī; abās malās to iežogoja koku rinda vai arī brīnišķīgi vīnadārzi. Divas reizes ielavījāmies tajos un žagām vīnogas, otrajā reizē mums atkal no neredzama slēpņa kāds uzkliedza. Gājām atkal projām. Vēlāk mēs šaipus Atēnām uz vīnogām necerējām.
Drīz vien ceļā gadījās senlaicīgs akvedukts, kas balstījās uz arkām; un, sākot ar šo brīdi, mums visapkārt rēgojās vienīgi drupas — tuvojāmies sava ceļojuma galamērķim. Ne Akropoli, ne augsto pakalnu no šejienes vairs nevarēja redzēt, un es gribēju doties tālāk pa ceļu, kamēr tiksim tiem klāt, bet pārējie mani pārbalsoja, un mēs ar pūlēm rāpāmies augšā pa akmeņaino kalnu, kas atradās mums priekšā; tā virsotnē nokļuvuši, ieraudzījām nākamo kalnu, uzrāpāmies tajā un ieraudzījām vēl vienu! Nomocījušies veselu stundu, uzgājām garu rindu vaļēju, klintī izcirstu kapu (viens no tiem kādu laiku bija Sokrātam kalpojis par cietumu); gājām tālāk gar kalna sānu, un pēkšņi visā savā drupu varenībā mums atklājās citadele! Mēs skriešus šķērsojām ieleju, uzsteidzāmies pa līkloču taku nākamajā kalnā un atradāmies senajā Akropolē, un virs mūsu galvām smagnēji pacēlās citadeles senie mūri. Neapstājāmies tuvāk apskatīt masīvos marmora bluķus, pēc acumēra noteikt to augstumu vai uzminēt izcilo biezumu, bet tūliņ devāmies cauri velvētam gaitenim, kas līdzinājās dzelzceļa tunelim, un steidzāmies uz vārtiem, kas ved uz antīkajiem tempļiem. Vārti bija ciet! Tātad galu galā mums tomēr nebūs lemts sastapties ar dižo Partenonu vaigu vaigā. Apsēdāmies un noturējām kara apspriedi. Vārtiem ir viegla koka struktūra — mēs tos ielauzīsim. Tas gan līdzinājās svētuma apgānīšanai, bet mēs bijām atceļojuši no tāda tāluma, un nepieciešamība bija liela. Mēs nevarējām meklēt gidus un uzraugus — pirms rītausmas mums jātiek atpakaļ uz kuģa. Tā nu strīdējāmies un apsvērām. Nodoms bija labs, bet, kad aizgājām līdz vārtiem tos uzlauzt, roka tomēr necēlās. Pagājāmies aiz mūra un aiz līkuma ieraudzījām zemu bastionu: astoņu pēdu augstumā mūsu pusē un pēdas divpadsmit iekšpusē. Dens nolēma rausties augšā, un mēs bijām gatavi viņam sekot. Ar milzīgām pūlēm viņam beidzot izdevās uzrāpties, bet tad pāris akmeņu atdrupa un, dobji atbalsodamies, nokrita lejā pagalmā. Tūliņ kaut kur noklaudzēja durvis un atskanēja saucieni. Dens vienā mirklī noslīdēja atpakaļ zemē, un mēs nekārtībā atkāpāmies pie vārtiem. Četrsimt astoņdesmit gadus pirms Kristus dzimšanas Kserksam izdevās ieņemt šo vareno citadeli, kad viņš ar savu piecu miljonu lielo karapulku ielauzās Grieķijā*, un mums, četriem amerikāņiem, arī būtu izdevies to ieņemt, ja vien būtu palaimējies noturēties vēl piecas minūtes.