Parādījās garnizons četru grieķu sastāvā. Mēs sākām neatlaidīgi pieprasīt, lai mūs laiž iekšā, un viņi mūs ielaida. (Kukuļošana un korupcija.)
Šķērsojām plašu pagalmu, iegājām pa lielām durvīm un nostājāmies uz dziļi izmīdītām vistīrākā balta marmora plātnēm. Mūsu priekšā, spožas mēnesnīcas apskalotas, pacēlās visskaistākās drupas, kādas jebkad bijām redzējuši,— Propileji; neliels Minervas templis; Hērakla templis; lielais Partenons. (Visus šos nosaukumus uzzinājām no grieķu gida, kurš, liekas, nezināja vairāk, cik pieklājas zināt septiņiem cilvēkiem.) Visas šīs celtnes būvētas no visbaltākā Pentelikas marmora, taču tagad tas kļuvis viegli iesārtens. Lūzuma vietās marmors tomēr saglabājies kā vissmalkākais rafinādes cukurs. Sešas kariatīdes jeb sešas skaisti krokotos tērpos ģērbtas marmora sievas balsta Hērakla tempļa portiku, bet pārējo celtņu portikus tur masīvas doriešu un joniešu kolonnas, kuru pamatnes un kapiteļi vēl samērā labi saglabājušies, par spīti daudzajiem piedzīvotajiem gadsimtiem un daudzajiem pārdzīvotajiem aplenkumiem. Sākotnēji Partenons bija divsimt divdesmit sešas pēdas garš, simt pēdu plats un septiņdesmit pēdu augsts, apjozts ar divām lielu kolonnu rindām, katrā rindā pa astoņām kolonnām galos un septiņpadsmit katrā rindā abās malās, un bija viena no harmoniskākajām un skaistākajām celtnēm, ko jebkad veidojušas cilvēka rokas.
Vairums grandiozo Partenona kolonnu vēl stāv, bet jumta vairs nav. Celtne bija gluži vesela vēl pirms divsimt piecdesmit gadiem, kad lielgabala šāviņš trāpīja venēciešu šeit iekārtotajā pulvera noliktavā* un eksplozija aiznesa jumtu. Es pats par Partenonu atceros maz, šeit minētos dažus faktus un skaitļus atradu ceļvedī.
Kamēr apcerīgi nogājām pa majestātisko templi visā tā garumā, apkārtējā aina mūs dziļi ietekmēja, radot dīvainu noskaņu. Visur balti vizmoja vīriešu un sieviešu skulptūras, atslietas pret marmora bluķiem,— cita bez rokām, cita bez kājām, cita bez galvas, bet mēnesnīcā visas izskatījās tik skumjas un tik baismi cilvēcīgasl No visām pusēm tās apstāja nelūgto pusnakts viesi — no negaidītām nišām un iedobumiem vēroja viņu savām akmens acīm; raudzījās viņā no gruvešu kaudzēm tukšajos gaiteņos; aizsprostoja viņam ceļu plašajā forumā un ar roku atliekām rādīja uz izeju no svētās vietas; mēness noraudzījās lejup bez jumta palikušajā templī, meta tumšas, slīpas ēnas no kolonnām pār grīdu un salauztajām skulptūrām.
Vesela pasaule sagrautu skulptūru mums visapkārt. Sastatītas rindās, sakrautas kaudzēs, izmētātas pa visu plašo Akropoles teritoriju — dažāda lieluma, izcilāko mākslinieku veidotas; milzīgi marmora gabali — kādreizējās dzegas—klātin noklāti ar bareljefiem, kuros attēlotas kaujas un aplenkumi, karakuģi ar trim un četrām airu rindām, izrādes un procesijas — viss, ko vien var iedomāties. Vēsture stāsta, ka Akropolē atradušies Prāksitela un Fīdija, un daudzu citu dižu tēlnieku labākie darbi, un šie elegantie fragmenti noder tam par drošāko apliecinājumu.
Iegājām ar zāli apaugušajā, fragmentiem sētin nosētajā pagalmā aiz Partenona. Ik pa brīdim iztrūkāmies, kad mums no zāles pretī vērās balta seja ar mirušām acīm. Likās, ka esam nokļuvuši īstā rēgu pasaulē un teju, teju no tumsas iznirs divus gadu tūkstošus vecie Atēnu varoņi un ieslīdēs senajā templī, kuru tik labi pazina un ar kuru tā lepojās.
Pilnais mēness pa to laiku bija uzkāpis augstu skaidrajās debesīs. Mēs nemanot un nedomājot bijām pienākuši pie citadeles robotā vaļņa malas, lūkojāmies lejup un ieraudzījām — vīziju. Kādu vīziju! Atēnas mēnessgaismā! Kad pravietis domāja, ka ieraudzījis Jauno Jeruzalemi visā tās spožumā, viņš droši vien īstenībā skatīja šo ainu! Pilsēta pletās līdzenumā tieši mums pie kājām kā glezna, un mēs nolūkojāmies uz to, it kā paši atrastos gaisa balonā. Nevarējm atšķirt ielas, bet ik nams, ik logs, ik vīnstīgu puduris, ik cilnis iezīmēts tik skaidri, it kā būtu dienasvidus; un tomēr nebija žilbuma, nebija asuma, nekā spilgta, nekā kliedzoša — klusējošā pilsēta, vismaigākās mēnessgaismas pārpludināta, šķita kā mierīgā, dziļā miegā iemigusi dzīva būtne. Pilsētas tālākajā galā bija neliels templis, kura graciozās kolonnas un bagātīgi rotātā fasāde vizmoja kā izgaismota, tā ka nebija iespējams novērst acis no šīs burvestības; mazliet tuvāk dārza zaļumā liegi baloja karaļpils mūri, dārzs apgaismots dzintarainām ugunīm kā zelta dzirkstīm, kas mēness starojumā zaudējušas spilgtumu un margoja tumšās lapotnes jūrā kā Piena Ceļa zvaigznes. Virs mūsu galvām varenās kolonnas, kaut drupās grautas, tomēr joprojām majestātiskas, pie kājām dusā iegrimusī sapņojošā pilsēta, bet tālumā sudrabotā jūra — visā plašajā pasaulē nav otras pat pustik skaistas ainas!
Kad pagriezāmies un gājām atpakaļ cauri templim, man ļoti gribējās, kaut slavenie vīri, kas senlaikos šeit uzturējušies, vēlreiz varētu atnākt šurp un parādīties mūsu ziņkārajām acīm — Platons, Aristotelis, Dēmostens, Sokrāts, Fokions, Pitagors, Eiklīds, Pindars, Ksenofonts, Hērodots, Prāksitels, Fīdijs un gleznotājs Zeuksis. Kāds slavenu vārdu zvaigznājs! Taču vairāk par visu vēlējos, kaut vecais Diogēns, kas tik pacietīgi gaišā dienā klīda ar degošu lākturi rokā, neatlaidīgi meklēdams kaut vienu godīgu cilvēku visā plašajā pasaulē, nāktu garām un sastaptu mūs. Man varbūt neklātos tā teikt, bet tomēr es klusībā ticu, ka viņš tad varētu savu gaismekli nodzēst.