Izgājām no citadeles, atstādami Partenonu, lai tas stāv sardzē pār Atēnām, kā stāvējis divi tūkstoši un trīssimt gadu, un palikām ārpusē pie mūra stāvam. Tālumā vīdēja senais, bet vēl joprojām gandrīz nevainojamais Tēsēja templis un netālu no tā, pret rietumiem pavērsusies, Berna, no kuras Dēmostens dārdināja savas filipikas, no jauna iekvēlinādams savu tautiešu padzisušo patriotismu. Pa labi pacēlās Marsa pakalns, kur senlaikos notika areopāga sēdes un kur Sv. Pāvils apliecināja savu ticību, un mazliet zemāk atradās tirgus laukums, kur viņš diendienā sludināja atēniešiem; mēģināju atcerēties, kas par to teikts Bībelē, taču kaut kā man šie vārdi bija pagaisuši no atmiņas. Vēlāk es tos sameklēju:
«Un, kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnē, viņa gars iekš viņa iededzās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam.
Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem jūdiem un tiem dievabijīgiem, un tirgū ik dienas ar tiem, kas piegadījās . ..
Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? …
Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: jūs, atēniešu vīri, visai es jūs redzu jo dievbijīgus.
Jo, staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu ari vienu, kam bija virsū rakstīts: NEPAZĪSTAMAJAM DIEVAM. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājat, to es jums pasludināju.»
Pēc brīža atjēdzāmies, ka vajadzētu sākt kustēt, ja gribam nokļūt mājās, pirms mūs pārsteidz dienasgaisma. Steigšus posāmies projām. Kad bijām gabalu pagājuši, vēlreiz atvadīdamies paraudzījāmies uz Partenonu, kura kolonādēs joprojām skalojās mēnessgaisma, pārlie- dama kapiteļus ar tīru sudrabu. Tāds — svinīgs, majestātisks un skaists — Partenons mūžam paliks mūsu atmiņā.
Ar katru soli mūsu bailes sadila, un mūs vairs nesatrauca ne domas par karantīnas apsardzi, ne par ko citu. Mēs kļuvām pārdroši un nepiesardzīgi; reiz pēkšņā varonības uzplūdā es pat metu kādam sunim ar akmeni. Labi gan, ka netrāpīju, jo varēja gadīties, ka suns pieder policistam. Šādas laimīgas neveiksmes rosināta, mana drošsirdība uzsita vēl augstāku vilni, un es brīžiem jautri uzsvilpoju, gan ne pārāk skaļi. Bet drosme rada drosmi, un drīz vien es, nelikdamies zinis gar spožo mēnesnīcu, ieklupu kādā vīnadārzā un saplūcu pilnu klēpi brīnišķīgu vīnogu, kaut gan turpat pa ceļu uz mūļa jāja zemnieks. Dens un Bērčs sekoja manai priekšzīmei. Vīnogu mums tagad pietika desmit vīriem, bet tad Džeksons, gribēdams pierādīt, ka arī viņš ko spēj, uzskatīja par savu pienākumu mesties tuvākajā vīnadārzā. Taču, nebija viņš vēl paguvis noraut pirmo ķekaru, kad nelaime bija klāt. Uz ceļa kliegdams izlēca pinkains, bārdains laupītājs un mēnessgaismā pazibināja musketi. Mēs pagriezāmies uz Pirejas pusi — protams, ne skriešus, ne bēgšus, tikai raitā solī. Laupītājs joprojām klaigāja, bet mēs tikai devāmies uz priekšu. Galu galā bija jau vēls un mums nebija ko kavēt laiku ar katru ēzeli, kas sadomājis mūs apveltīt ar rupjībām grieķu mēlē. Būtu jau varējuši parunāties, ja nebūtu tā jāsteidzas. Beidzot Dens sacīja:
— Tie veči dzenas mums pakaļ!
Pagriezāmies un ieraudzījām, ka šaubu nav — mums pa pēdām steidzās trīs pinkaini, ar šautenēm apbruņojošies pirāti. Mēs samazinājām ātrumu un ļāvām tiem pienākt klāt. Pa to laiku es atbrīvojos no savas nešļavas un negribīgi, bet apņēmīgi nometu vīnogas ceļmalas ēnā. Bet bail man nebija nemaz. Es vienīgi jutu, ka nav labi zagt vīnogas. Vēl jo vairāk tad, ja tuvumā ir īpašnieks un ne tikai īpašnieks, bet arī viņa draugi. Laupītāji pienāca klāt, pārbaudīja pauniņu, ko rokā nesa dakteris Bērčs, un drūmi pablenza uz viņu, kad atrada tur vienīgi dažus svētus akmeņus no Marsa kalna, un tā nu nebija kontrabanda. Acīmredzot viņi domāja, ka dakteris kaut kādā neģēlīgā veidā cenšas viņus apkrāpt un labprāt būtu mums visiem noņēmuši skalpu. Beidzot viņi tomēr mūs palaida, izteikuši, es pieņemu, nevainojamā grieķu valodā dažus brīdinājuma vārdus, tad, palēninājuši soli, palika mums mazliet iepakaļ. Pēc apmēram trīssimt jardiem viņi apstājās, un mēs priecīgi devāmies tālāk. Taču tūliņ viņu vietā no tumsas iznira cits bruņots bandīts un sekoja mums divsimt jardu. Tad viņš mūs nodeva nākamajam nelietim, kurš uzradās no noslēpumainas nekurienes, un tas atkal nākamajam! Pusotras jūdzes mēs nosoļojām bruņotas apsardzes pavadībā. Savu mūžu nebiju ceļojis ar tādu godu.
Pagāja labs brīdis, iekams uzdrošinājāmies no jauna mēģināt nozagt kādu vīnogu ķekaru, bet, tikko gribējām ķerties klāt, tūliņ iznira draudīgs bandīts, un pēdīgi mēs šai ziņā zaudējām visas cerības. Man šķiet, tas vīrelis, kas jāja uz mūļa, bija apziņojis par mums visus sargposteņus no Atēnām līdz Pirejai.
Visu garo ceļa posmu apsargāja bruņoti vīri; daži, bez šaubām, bija aizmiguši, taču vajadzības brīdī uzradās. Tas nepārprotami raksturo moderno Atiku: to apdzīvo dažādi apšaubāmi subjekti. Šie vīri te nestāvēja, lai sargātu savu īpašumu no svešzemniekiem, bet gan, lai paglābtu to no pašu ļaudīm; svešzemnieki reti apmeklē Atēnas un Pireju, un ja ierodas, tad staigā apkārt gaišā dienā, un par nieka naudu var sapirkties vīnogu, cik vien grib. Mūsdienu Atikas iedzīvotāji ir blēži un meļi, ja tiesa tas, ko par viņiem runā, un es tam labprāt ticu.