A. un B. Strugacki VIESI
Tagad, kad visa pasaule, aizturējusi elpu, klausās Deviņpadsmitā pavadoņa pelengācijas signālus un zvaigžņu kuģa «PSRS» apkalpe Gobi tuksnesī gatavojas startam, interesanti pārcilāt atmiņā dīvainos notikumus, kas tieši pirms gada norisinājās Dušanbes apkaimē.
Savā laikā populārzinātniskajos žurnālos parādījās ne mazums rakstu un apcerējumu par Viesiem.
Stāsti par «telemehāniskiem diversantiem» un «silīcijorganiskiem nezvēriem», tāpat kā dažādu «aculiecinieku» pretrunīgie ziņojumi pār degošiem kalniem, aprītām govīm un kravas mašīnām, pat toreiz neizturēja kritiku. Fakti bija daudz vienkāršāki un tai pašā laikā nesalīdzināmi sarežģītāki par visiem šiem izdomājumiem.
Tūlīt pēc Lozovska slavenās radiogramas kļuva skaidrs, ka Dušanbes komisijas oficiālais pārskats tik ātri vēl neparādīsies atklātībā, tāpēc profesors Ņiki- tins ierosināja, lai viens no nedaudzajiem īstajiem lieciniekiem publicē presē patiesību par Viesiem.
— Pastāstiet to, ko redzējāt pats savām acīm, — viņš man teica. — Un, protams, izmantojiet arī Lozovska dienasgrāmatu.
Iekams sāku stāstījumu, gribu brīdināt, ka visiem spēkiem centīšos ievērot profesora norādījumu — runāšu tikai par Saviem iespaidiem un izklāstīšu notikumus tā, kā tie risinājušies no arheoloģiskās grupas viedokļa.
Toreiz mūsu grupa pētīja tā dēvētās Apīdas pils teritoriju, apmēram simt kilometrus uz dienvidaustrumiem no Pendžikentas. Grupas sastāvā bija seši cilvēki: trīs arheologi — grupas vadītājs Boriss
Lozovskis, mans vecais draugs tadžiks Džamils Kari- movs un es. Bez tam divi strādnieki un šoferis.
Apīdas pils — kādus trīsdesmit metrus augsts paugurs atrodas šaurā kalnu ielejā. Šeit pa oļiem nosētu gultni tek neliela upīte, ļoti tīra un vēsa. Tai blakus aizvijas ceļš uz Pendžikentas oāzi.
Paugura virsotnē notika izrakumi, lejā bija ierīkota arheoloģiskās grupas nometne. Skaidrības labad jāpiebilst, ka trešā gadsimta tadžiku pilī jūs neieraudzī- siet masīvas, robotas sienas, paceļamus tiltus un drūmus apakšzemes cietumus. Atrakti divi trīs līdzeni laukumiņi, kurus apjož neliels kvadrātveida valnis. Faktiski no pils saglabājusies tikai grīda. Te var atrast apdegušu koksni, māla trauku lauskas un, diemžēl, ne mazumu skorpionu, bet, ja laimēsies, — arī vecu, apsūbējušu monētu.
Grupas rīcībā bija mašīna — vecs gaziks, ko izmantojām arheoloģiskai izlūkošanai, veicot tālus braucienus pa drausmīgiem kalnu ceļiem. Dienu pirms Viesu ierašanās Lozovskis ar šo mašīnu bija aizbraucis uz Pendžikentu pēc produktiem. Mēs gaidījām viņa atgriešanos četrpadsmitā augusta rītā. Taču mašīna neatgriezās, un ar šo faktu iesākās visneparastāko atgadījumu virkne.
Es sēdēju teltī un pīpēju, gaidīdams, kamēr upē izskalosies bļodā saliktās māla lauskas. Džamils strādāja pauguru virsotnē, kur vējš palaikam uzvirpu- ļoja putekļus, apslēpdams manam skatienam strādnieku baltās tūbas cepures. Uz prīmusa vārījās griķu biezputra. Es pīpēju un gudroju, kāpēc Lozovskis tik ilgi kavējas. Mūsu petrolejas krājumi izsīka, bija atlikušas tikai divas konservu kārbas un puspaciņa tējas. Kas notiks, ja Lozovskis šodien neatgriezīsies?
Es piecēlos, pastaipījos un . . . ieraudzīju Viesi.
Tas stāvēja pie ieejas teltī, atgādinādams melnu zirnekli krietna suņa augumā. Tam bija plakans diskveida ķermenis un posmainas kājas. Pēc mirkļa ērmotais radījums sašūpojās un devās man tieši virsū. Mūs šķīra ne vairāk kā desmit soļi.
Iegaumējiet, man nebija ne jausmas, ka tas ir Viesis. Es uzskatīju to par kaut kādu nezināmu dzīvnieku.
Un, lūk, šis mēmais dzīvnieks bez acīm tuvojās man, savādi cilādams kājas. Es atkāpos. Tūdaļ pat atskanēja viegls klikšķis, un pēkšņi uzliesmoja žilbinoša liesma, tik spilgta, ka nevilšus bija jāaizmiedz acis. Kad atvēru tās, kā caur sarkanu miglu no jauna ieraudzīju šo radījumu.
— Vai dieniņ … — es nomurmināju.
Viesis stāvēja pie kastes, kurā glabājās mūsu pārtikas krājumi, un, liekas, rakņājās tajā ar divām priekškājām. Saulē pazibēja konservu kārba. Tad viņš atvirzījās sāņus un pazuda no mana redzes loka. Tai pašā mirklī apklusa prīmuss un kaut kas metālisks nošķindēja.
Nezinu, ko manā vietā būtu darījis apdomīgs cilvēks. Atceros tikai, ka, gribēdams vai nu iebaidīt zirnekli, vai arī uzmundrināt sevi, iebrēcos pilnā kaklā, izdrāzos no telts, paskrēju dažus soļus un aiz- elsļes apstājos.
Arā nekas nebija mainījies. Visapkārt saulstaru plūdos snauda sirmie kalni. Paugura virsotnē balsnēja strādnieku cepures. Un te es atkal ieraudzīju Viesi. Atri un nedzirdami, it kā slīdēdams gaisā, tas skrēja pa nogāzi. Kājas šķita gandrīz neredzamas. Toties pilnīgi skaidri varēja redzēt ēnu, kas tam sekoja pelēcīgajā zālē.
Man iekoda dundurs, un es nositu to ar mitru dvieli, ko, izrādās, visu laiku biju turējis rokā. No paugura atskanēja balsis — Džamils ar strādniekiem kāpa lejā un deva man zīmi nocelt no prīmusa putras katlu. Viņi vēl nekā nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigti, kad sagaidīju viņus ,ar paziņojumu:
— Zirneklis aiznesa prīmusu un konservus.
Džamils vēlāk stāstīja, ka tas bijis drausmīgi. Es esot sēdējis pie telts, pīpējis, birdinājis pelnus putras katlā un ik brīdi baltām acīm skatījies apkārt.
Nopratis, ka draugs laikam uzskata mani par jukušu, sāku steigšus izklāstīt viņam, kas noticis. Pēc tam mēs pārmeklējām visu apkārtni. Izņemot pa pusei nomīdītās bedrītes pie telts ieejas, nekādu pēdu atrast neizdevās. Toties noskaidrojās, ka bez prīmusa un konserviem «zirneklis» aizstiepis arī manu dienas- āinatu, zīmuļus un saini ar musu vertīgakajiem at- dumiem.
— Ir gan lops! — Džamils apjucis iesaucās. Iestājās vakars. Balta, šķiedraina migla saplūda lejā. Pāri kalnu grēdai iedegās trīspirkstu ķetnai Izīgais Skorpiona zvaigznājs. Strādnieki drīz iemiga, it mēs, neaizvēruši acis, lauzījām galvas par notikušo. Pēkšņi Džamils ieminējās, ka noslēpumainā «zirnekļa» jciemojumam droši vien esot kaut kāds sakars ar jzovska aizkavēšanos. Tad viņš vēlreiz uzskaitīja znestos priekšmetus un izteica nejēdzīgas aizdomas, i «zirneklis» varētu būt veikli nomaskēts zaglis. Mani pamodināja neparasts troksnis, kas atgādināja >ēcīgu aviācijas motoru rūkoņu. Kādu laiku sastings klausījos. Sīs skaņas man diezin kā nepatika, arbūt tāpēc, ka, nostrādājis šeit veselu mēnesi, ne :izes vēl nebiju redzējis lidmašīnu. Pietrūkos kājās ri izgāju no telts.
Bija vēla nakts, pulkstenis rādīja pusdivi. Pie debe- m salti mirgoja zvaigznes. Klintis slīga dziļā ēnā. iepeši kalnu nogāzē tieši iepretim izrakumu vietai uz- bsnīja spilgts gaismas plankums, noslīdēja uz leju, iz- zisa un pēc brīža iezaigojās no jauna, šoreiz tālāk a labi.
— Kas tur ir? — satersukti jautāja Džamils, izsprauk- amies no telts.
Dūca pavisam tuvu. Negaidot žilbinoša zili balta aisma apspīdēja mūsu paugura virsotni. Šķita, ka augurs pēkšņi iekalts ledus bruņās. Tas ilga tikai da- as sekundes. Tad gaisma nodzisa. No strādnieku telts tlidoja izbiedētās balsis.
Pēc brīža dārdošā rūkoņa atjaunojās un, pacēlu- ies pāri ielejai, ātri izgaisa tālumā. Man likās, ka uz vaigžņotās debess fona redzu tumšu, iegarenu ķer- neni aizslīdam dienvidaustrumu virzienā. Kopā ar Džamilu un strādniekiem mēs sasēdāmies plī un ilgi klusējām, vērīgi ieklausīdamies visniecī- ;ākajos trokšņos. Atklāti sakot, mani biedēja itin r iss — gan dīvainie «zirnekļi», gan neparasti tumšā lakts, gan noslēpumainie klikšķi, kurus iedomājos sadzirdam caur upes čaloņu. Džamils pačukstēja, ka mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši kaut kādu neizprotamu notikumu centrā. Es neiebildu. Beidzot, nosaluši un mazliet nomierinājušies, atgriezāmies teltīs.