Taču vajadzēja bruņoties ar pacietību un gaidīt. Neviens nešaubījās, ka Faetons atsūtījis uz Zemi savas zinātnes visizcilākos pārstāvjus. Ja pat viņi nespēs glābt Volginu, tad to neglābs neviens.
Zemes cilvēka organisms faetoniešiem bija sen un labi pazīstams, viņiem nevajadzēja konsultāciju, un viņi nevienam neko nevaicāja. Bez ierīcēm, ko faetonieši atveda līdzi, pēc viņu norādījumiem tika izgatavoti vēl daudzi uz Zemes nepazīstami aparāti. Tie nomainīja izstarotājus, kurus izmantoja, Volginu atdzīvinot. Faetoniešu rīkojumus, lakoniskus un precīzus, Zemes valodā pārtulkoja inženieris Hozē. Pārējo uzzināja no rasējumiem un shēmām.
Lai arī cik lēnām no Zemes cilvēku viedokļa strādāja faetonieši, visam pienāk gals. Trīspadsmitās dienas rītā Jo un Lūcijs tika uzaicināti noklausīties faetoniešu konsilija slēdzienu.
Nepanesami garā saruna ilga četras stundas.
Zinātnieku secinājumi bija pilnīgi noteikti.
— No «melnā mirdzuma» stariem cietušais cilvēks nav paralizēts. Tā ir staru slimība, ko uz Faetona sauc … — sekoja nepārtulkojams vārds. — Dzīvībai briesmas nedraud. Bet viņš atradīsies nekustīgā stāvoklī četrus jūsu gadus. Nekāda ārstēšana nav vajadzīga. Jāuztur tikai organisma spēki ar tādiem paņēmieniem, kādus mēs jums norādīsim.
— Vai viņš būs pilnīgi vesels, kad nāks pie samaņas?
— Jā, būs pilnīgi vesels. Slimība neatstās nekādas pēdas. Ja tiks precīzi izpildīts mūsu noteiktais režīms.
— Vai būs vajadzīga jūsu klātbūtne?
— Viens no mums paliks uz Zemes.
— Vai jums tagad skaidrs, kāda ir «melnā mirdzuma» staru iedarbība? — Hozē jautāja faetoniešiem.
— Viss kļuvis ārkārtīgi skaidrs. Mēs tagad zinām, kas ir šis noslēpumainais «melnais mirdzums». Ja šī viela vēl kaut kur palikusi, jūsu cilvēki var nebaidīties. Uz Marsa ar Eijas lingvistiskās mašīnas palīdzību mēs jūs sīki iepazīstināsim ar «melnā mirdzuma» atomāro un molekulāro uzbūvi. Jūs viegli varēsiet konstruēt ierīci tā atklāšanai no attāluma.
— Brīnišķīgi! — Hozē iesaucās.
Viņam, kas strādāja iznīcinātāju vienībā, tas bija svarīgāks par visu, ko teica faetonieši. Darbā tiks novērstas vienīgās un galvenās briesmas.
Taču- Jo un Lūciju «melnais mirdzums» interesēja vismazāk. Viņi uzdeva faetoniešu zinātniekiem veselu virkni jautājumu, cenzdamies noskaidrot Volgina slimības cēloņus un tās gaitu. Viņi ļoti nožēloja, ka uz Zemes nav lingvistiskās mašīnas, kas prastu Zemes cilvēku un faetoniešu valodu, jo Hozē tulkojums nebija visai precīzs. Tomēr viņi spēja izlobīt pašu galveno.
Tagad viņiem vairs nevajadzēja sekot sava pacienta stāvoklim, it kā taustoties pa tumsu.
Trīs faetonieši aizlidoja atpakaļ uz dzimteni, viens, ko sauca par Ieiju, palika Kipras salā. Steidzīgā kārtā tika izgatavota lingvistiskā mašīna faetonieša sarunām ar cilvēkiem. Iemācīties Zemes valodu Ieija nevarēja: faetoniešu balss saites bija tā izveidotas, ka viņi nevarēja izrunāt vairāk nekā pusi Zemes valodas skaņu.
Mērija nolēma, lai tur vai kas, iemācīties runāt fae- toniski. Viņa palika pie tēva.
Vispārējais satraukums norima. Volgins atkal tiks izslēgts no dzīves, šoreiz uz četriem gadiem, bet pēc tam viņš atgriezīsies pie cilvēkiem. Faetoniešu vārdi nevienā neradīja šaubu — bija skaidrs, ka viss beigsies labi.
Volgina dzīvībai briesmas nedraudēja — tas bija pats galvenais!
CETURTĀ NODAĻA 1.
No četru gadu ilgās letarģijas Volgins pamodās uzreiz. Nebija pusnesamaņas stāvokļa, neskaidru domu, atmiņas traucējumu. Viņš vienkārši pamodās, kā bija vienmēr paradis pamosties.
Un tūlīt atcerējās visu, ko bija redzējis un sajutis pirms samaņas zušanas.
Bija tumšs. Viņš gulēja mīkstā un ērtā gultā. Neskaidri varēja saskatīt priekšmetus — naktsgaldiņu, vairākus mīkstos krēslus, galdu.
Acīmredzot bija nakts.
«Skaidrs!» Volgins nodomāja. «Es atrodos uz Marsa. Eskadriļa ir atgriezusies tur pēc dīvainā atgadījuma ar ®-277. Bet es taču zaudēju samaņu, kāpēc gan mani neievietoja slimnīcā? Jā, viņiem nav slimnīcu … Bet kāpēc tādā gadījumā es esmu viens? Nav pat kopējas.»
Ar pierastu, domās izteiktu pavēli viņš lika atvērties logam, ja tāds būtu istabā.
«Logs» atvērās. Tumšais aizkars pašķīrās, un pēkšņi Volgina guļvietu skāra mēness stars.
«Ak tā! Esmu uz Zemes. Vēl dīvaināk. Vai tiešām es būtu tik ilgi gulējis?»
Volgins jutās tik parasti, ka viņam ir prātā nenāca, ka varētu būt bijis nesamaņā. Droši vien viņu bija tikai iemidzinājuši.
Bet vai tagad viņš ir slims vai vesels? Tas nebija zināms.
Pilns mēness lēja savu gaismu visapkārt, un Volgins saprata, ka šī istaba viņam pilnīgi sveša. Šeit viņš nekad nebija bijis.
Gulēt viņam negribējās, bet celties augšā no gultas viņš neuzdrīkstējās. Varbūt nedrīkstēja staigāt…
«Ja tas tā būtu,» viņš beidzot nolēma, «tad kāds pie manis sēdētu.»
Mulsināja virsdrēbju trūkums. Tās nekur neredzēja.
Volgins tomēr piecēlās.
Turklāt viņš nejuta nekādu nogurumu. Nē, acīmredzot viņš ir pilnīgi vesels.
Volgins piegāja pie loga. Un tikai tur pamanīja, ka tas tiešām ir logs — tieša atvere sienā, nevis caurspīdīga siena kā citās mājās. Lēns, ļoti silts vējš plivināja Volgina matus.
Viņš apsēdās uz palodzes.
Bija patīkaini lūkoties uz mēnesi, uz zvaigžņoto debesi — tie bija tik ierasti, mīļi, labi pazīstami pēc tik nesenās melnās Visuma bezgalības.
0-277, gaišzilā mutuļojošā bumba … zaļās uguntiņas … kā liesma dedzinošais gaiss … Kerij a un Čār- lija sejas, saspringtas, plaši ieplestām, šausmu pilnām acīm… Labi, ka tas viss beidzies, pagājis, nogrimis pagātnē!
Nē, viņš vairs Zemi nepametīs! Pietiek kosmosa iespaidu!
Žēl tomēr, ka viņš neredzēja, kas notika tālāk. Acīmredzot nekas briesmīgs, citādi viņš nebūtu šeit, uz Zemes. No katastrofas ir izdevies izvairīties.
Bet ar viņu — Volginu — tomēr kaut kas ir noticis. Kāpēc gan viņu vajadzēja iemidzināt un nosūtīt uz Zemi, uz Kipras salu …
Volgins pēkšņi aptvēra, ka domās nosaucis vietu, kur atrodas. Protams, tas bija dārzs, kuru viņš toreiz redzēja pēc iznākšanas no ārstēšanās paviljona. Viņš to pazina instinktīvi. Tropu augi, šaurie, grantētie celiņi, baltās zaļumos grimstošās ēkas. Bet tur jau redzams pazīstamais paviljona kupols; šajā paviljonā pavadīti tik daudzi mokpilni mēneši.
Volgins sarauca uzacis un iegrima domās.
Ja viņš ir atvests šurp, tad tas nozīmē, ka gadījies kaut kas nopietns. Nevis tikai miegs pec ģīboņa. Kas gan noticis? Un cik ilgi viņš te atrodas?
Volginu mulsināja tas, ka viņš ir viens, ka tuvuma nav neviena cilvēka.
Volgins atgriezās gultā un apgūlās. Bet miegs nenāca. Viņš aizvēra «logu», taču arī tas nelīdzēja. Volgins juta, ka ir labi izgulējies un vairs neaizmigs.
Pasaukt kādu?
«Kāpēc modināt cilvēkus?» viņš nodomaja. «Lai guļ.»
Viņš sataisījās pacietīgi gaidīt rītu.
Pazīstama, tikko saklausāma skaņa sasniedza Volgina ausis — atvērās durvis.