Vladilens atlidoja tūlīt, līdzko uzzināja par Mun- cija gaidāmo ierašanos.
— Mani ļoti interesē šā pieminekļa vēsture, — viņš sacīja, sasveicinādamies ar Lūciju. — Vai jūs nezināt, kādā ziņā es varu būt noderīgs?
— Nav ne mazākā priekšstata. Mans tēvs dažreiz mīl būt noslēpumains. Tā arī šoreiz. Viņš man neko prātīgu nepateica.
— Bet kas ir šis Jo?
— Kāds ārsts. Droši vien tēva paziņa, kas, tāpat kā mēs, interesējas par atradumu.
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Acīmredzot nē! Es pazīstu, turklāt ļoti labi pazīstu citu Jo. Bet tas ir tik pazīstams, ka arī jūs nevarat viņu nezināt.
— Vai jūs runājat par Jo — Zinātnes padomes locekli?
— Jā.
— Viņu visi pazīst. Tāpat kā jūs, Lūcij. Bet vai tas nav viņš?
— Protams, nē. Jo taču nav tāds cilvēks, kas paļausies parastai tukšai ziņkārībai. Vēstures pieminekļi viņu neinteresē.
— Bet jūs tie interesē, — Vladilens piezīmēja. — Un tas ir ļoti labi. Nedrīkst noslēgties tikai kādas vienas zinātnes ietvaros, vai nav tiesa?
Lūcijs klusēja.
Brīdi vēlāk laukumiņā Lūcija mājas priekšā nolaidās blāvi zils divvietīgs lidaparāts. No tā izkāpa
Muncijs, bet aiz viņa ļoti gara auguma kalsnējs cilvēks sirmiem matiem.
Lūcijs sarāvās, to ieraudzījis.
— Jums bija taisnība, — viņš teica. — Bet ko tas nozīmē? Kāpēc viņš atbraucis?
— Izrādās, viņš ir ziņkārīgāks, nekā jūs domājat, — Vladilens klusu atteica, dodamies līdzi namatēvam sagaidīt atbraucējus.
Lūcijs kā šaubīdamies pakratīja galvu.
Jo nekādi neizrādīja prieku par šo sastapšanos. Viņš izklaidīgi paspieda roku Lūcijam un Vladilenam un aprauti izmeta:
— Prieks redzēt!
«Gluži tāds pats, kā bijis,» Lūcijs nodomāja. «Nemaz nav mainījies.»
— Es pat nevarēju iedomāties, — viņš skaļi teica, — ka tēvs runā tieši par jums. Tāpēc man jo lielāks prieks par tik negaidītu un patīkamu pārsteigumu.
— Šķiet, — Jo atbildēja, nereaģēdams uz Lūcija vārdiem, — ka mūsu sapņi «draud» piepildīties. Tāpēc arī esmu šeit.
— Kādi sapņi?
— Tūlīt visu uzzināsi, — neapmierinātā tonī atbildēja Muncijs. — Nekad nevajag steigties notikumiem priekšā.
Lūcijs uzaicināja viesus apsēsties verandā vai arī doties zālē. Viņi izvēlējās verandu
Kad visi bija apsēdušies pie apaļā galda, Lūcijs bija gatavs pacietīgi gaidīt paskaidrojumus. Viņš labi zināja, ka Munciju steidzināt ir veltīgi. Vladilens neuzdrošinājās pirmais uzdot jautājumus .cilvēkiem, kuri bija krietni vecāki par viņu. Bet Jo netaisījās ilgi gaidīt.
— Runājiet, Muncij! — viņš teica. — Laiks steidzas. Vajag sākt meklējumus.
— Ja jautājums ir par trūkstošo marmora gabalu meklēšanu, tad to zemē nav. Tagad es droši varu to apgalvot, — Vladilens iebilda.
— 2ē\, protams, — Muncijs viņam atbildēja. — Bet mūs tagad interesē kas cits. Redzi, Lūcij, — viņš turpināja, pievērsdamies dēlam, — esmu kļūdījies. Taču kļūda, izrādās, nav pārāk liela. Es domāju, ka zem marmora pieminekļa apglabāti divi brāļi varoņi. Šādam secinājumam bija pietiekams pamats. Taču izrādījās, ka nevis divi brāļi, bet vīrs un sieva. Vīrs un sieva, — viņš atkārtoja, — Dmitrijs Volgins un Irina Volgina.
— Irina Volgina! — Lūcijs iesaucās. — Cik savādi! Katru reizi, kad esmu sešdesmit ceturtajā laboratorijā, es redzu viņas bisti, kas novietota vestibilā. Irina Volgina taču bija ārste. Vai nav tiesa, tas ir ļoti savādi, ka viņas vārds ir tieši saistīts ar šo noslēpumu?
— Es tur neredzu nekā savāda, — Jo noteica.
— Tātad arī Irinas vīrs bijis Padomju Savienības Varonis?
— Jā. Tieši viņa dēļ arī esmu ieradies pie jums, — Jo atbildēja.
Lūcijs un Vladilens paskatījās viņā ar izbrīnu.
— Tūlīt sapratīsiet, — Muncijs sacīja. — Es turpinu. Zem marmora pieminekļa vispirms tika paglabāta Irina, bet pēc tam, citā laikā … Dmitrijs Volgins. Kapi atradušies kādas nelielas pilsētiņas parka centrā. Šī pilsētiņa likvidēta Komunisma ēras trešā gadsimta vidū, un tās vietā iestādīts mežs, kas aug arī vēl tagad. Piemineklis palicis biezā mežā un pamazām aizmirsts. Domājams, uzskatījuši, ka tas noņemts. Tagad vairs nav iespējams uzzināt patiesību, bet tā arī nav tik svarīga. Fakts ir tas, ka pieminekli aizmirsuši un tas laika gaitā pamazām sabrucis. Piekrītu, tas ir rets gadījums, — Muncijs turpināja, gluži kā atbildēdams uz piezīmi, kuru neviens no klātesošajiem nebija izteicis. — Pat ļoti rets gadījums. Bet fakts paliek fakts. Mūs tagad interesē pavisam kas cits. Irina gājusi bojā kara laikā un apglabāta, kā tajos laikos bijis parasts, koka zārkā. Protams, no viņas nav palicis pāri itin nekas. Bet ar Dmitriju ir citādi. Viņš miris Parīzē — agrākās Francijas galvaspilsētā. Viņa miesas aizlodētas svina zārkā. Tas ir, zārks aizlodēts, — Muncijs pārlaboja, — un nosūtīts uz dzimteni, uz bijušo PSRS. Vīrs apglabāts blakus sievai. Toreiz arī radies uz pieminekļa uzraksts, kas mūs maldināja. Ikviens var kļūdīties. Nekā neparasta šeit nav. Tā ir! Zem. pieminekļa bijuši divi zārki: viens koka, otrs cinka, cieši aizlodēts …
Lūcijs pietrūkās kājās.
— Skaidrs, — viņš iesaucās, pārtraukdams Mun- ciju. — Tagad es zinu, par kādiem sapņiem jūs runājāt, Jo. Jāpamēģina atrast šo svina zārku.
— Tieši tā! — Jo pirmo reizi pasmaidīja. — Noteikti jāatrod, jo tas nekur nevarēja pazust. Svins nav koks, un ja zārks bijis labi aizlodēts …
Stipri saviļņotais Lūcijs otrreiz pārtrauca sarunu biedru.
— Kādas ir jūsu domas, Vladilen? — viņš jautāja.
— Es varu teikt tikai to, ka noras tuvumā nekāda zārka nav, — jaunais zinātnieks pārliecināti atbildēja. — Mēs nevarējām nepamanīt tik lielu priekšmetu.
— Rīt ieradīsies divi ģeologi, — Muncijs paziņoja. — Ir taču skaidrs, ka zārks sakarā ar apakšzemes ūdeņu darbību vai, iespējams, augsnes kustībām pārnests uz citu vietu. Nāksies ne mazums pūlēties, taču ir vērts meklēt. Tik laimīgs gadījums varbūt vairs nekad neatkārtosies.
Ar to Lūcijam (bet ne Jo, kurš nekad nenožēloja padarīto) beidzās neaizmirstamā saruna.
Nākamajā dienā sākās meklējumi.
Tas nebija viegls uzdevums — atrast zemē, pilnīgi nepazīstamā vietā svina zārku, kas divu gadu tūkstošu laikā pārvietojies augsnē nezin kur un iegrimis nezin kādā dziļumā.
Bet cilvēku neatlaidība bija pārvarējusi ne tādas vien grūtības. Līdzko kļuva zināms par četru zinātnieku nodomu, palīgā ieradās vairāki desmiti cilvēku. Darbi izvērsās plašā frontē.
Apvidus ģeoloģiskā izpēte nedeva nekādus noteiktus rezultātus. Apakšzemes avotu pēdas neatrada. Attiecībā par divos gadu tūkstošos notikušajām augsnes kustībām zinātnieku ģeologu domas dalījās.
Vajadzēja ķerties pie meklējumiem bez jebkādiem norādījumiem, sistemātiski pārlūkojot zemes dzīles ar videoskopu palīdzību un paceļot virspusē visu, kas izraisīja kaut mazākās aizdomas. Nav jāpaskaidro, ka šāda metode prasīja daudz laika un spēka.
Meklējumi notika koncentriskos lokos, kuru rādiuss pamazām palielinājās. Pagātnes izlūki attālinājās no noras arvien vairāk un vairāk.
Aizritēja nedēļas, bet viss velti. Dmitrija Volgina zārku atrast neizdevās.