Daudzi zaudēja pacietību un darbu pārtrauca. Viņu vietā, pēc Jo un Lūcija aicinājuma, ieradās citi.
Un tad nāca veiksme, kā apbalvojums par neatlaidīgo darbu.
Pusotra kilometra no tās vietas, kur tika atrasti pieminekļa fragmenti, divdesmit metru dziļumā uzgāja garu, akmenim līdzīgu priekšmetu. Kad «akmeni» izcēla virspusē, izrādījās, ka tas ir svina zārks, kas no visām pusēm bija aplipis ar kaļķa nogulsnējumiem.
Likās, neapšaubāma veiksme.
Bet zinātnieki savos secinājumos vienmēr ir piesardzīgi.
Ap šo laiku vēstures institūta līdzstrādnieki bija izvilkuši no arhīviem U .. . pilsētas un tās apkaimes vecās kartes. Un atklājās, ka zārks uziets tieši tajā vietā, kur pirms Komunisma ēras trešā gadsimta bijusi pilsētas kapsēta.
Kas gan gulēja atrastajā zārkā?
Vai tas bija Dmitrijs Volgins, vai kāds cits nezināms cilvēks, kas arī apglabāts svina, bet nevis parastajā koka zārkā?
Kā rast atbildi uz šo jautājumu? Vai gan mazums varēja būt cēloņu, kāpēc senie cilvēki lietoja zārkam svinu …
Izbeigt meklējumus vai tos turpināt?
Lūciju un Jo ne tik daudz interesēja jautājums, kas ir zārkā. Pats galvenais bija iegūt pirms apmēram divtūkstoš gadiem miruša cilvēka vairāk vai mazāk saglabājušos līķi.
Taču citādāk uz visu to raudzījās šā laikmeta morāles likums.
No kapa izcelto cilvēka ķermeni pēc zinātnieku biologu izmeklēšanas vajadzēja apglabāt otrreiz, pašreiz pieņemtajā veidā — sadedzināt to. Kādu vārdu gan nosaukt šai ceremonijā? Kādu vārdu ierakstīt grāmatā?
— Jāturpina meklējumi, — Muncijs nolēma. — Tikmēr, kamēr atradīsim otru svina zārku vai pārliecināsimies, ka tāda nav, un atrastais tātad ir Dmitrija Volgina zārks.
Un meklējumi turpinājās ar iepriekšējo cītību. Tos vadīja Muncijs un Vladilens.
Bet Lūcijs un Jo aizlidoja, aizvezdami sev līdzi atrasto zārku, kurā bija kāds ķermenis, kas varēja viņiem palīdzēt iegūt skaidrību par dažiem vēl zinātnes neatminētiem šūnas dzīvības noslēpumiem.
Bet, kas tas bijis, — vai nav vienalga!
Kaļķa nogulsnējumus, kas ilgu gadsimtu gaitā bija kļuvuši tik cieti kā akmens, no zārka uzmanīgi un rūpīgi notīrīja. Spožajā laboratorijas zāles gaismā svina virsma blāvi spīdēja, un cilvēkiem likās, ka zārks ir gluži jauns, izgatavots nesen, nevis pirms divtūkstoš gadiem.
Ar spēcīgu optikas instrumentu palīdzību aplūkoja šuvi. Tā bija līdzena, bez neviena defekta.
— Dīvaini! — teica Jo. — Izskatās, ka šuve būtu nevis aizlodēta, bet aizkausēta, pie tam diezgan nevērīgi.
Visiem šķita, ka zārks ir pārāk mazs. Nevienam no tagadējiem pieaugušajiem cilvēkiem tas nederētu. Bet viņi zināja, ka Komunisma ēras pirmajā gadsimtā cilvēki bijuši mazāki nekā jaunās ēras devītajā gadsimtā.
— Tur atrodas pieauguša cilvēka līķis, — pārliecinātā tonī sacīja Lūcijs. — Atveriet!
Tad četri cilvēki pacēla un nolika sāņus zārka vāku.
Zinātnieki ieraudzīja lieliski saglabājušos vīrieša līķi. Viņa sejas un roku delnu gandrīz melnā, krunkainā un sažuvusi āda cieši piekļāvās kauliem, bet bija pilnīgi vesela. Pārējo ķermeni sedza pa pusei izdēdējis pārklājs, kas kādreiz bija bijis balts.
— Aizvērt! — Lūcijs pavēlēja.
Caurspīdīgs kupolveida futrālis nolaidās virs zārka, cieši ieguldams paliktņa gropēs.
— Nezinu, kāpēc, — Lūcijs teica, — bet man liekas, ka tas, bez šaubām, ir Dmitrijs Volgins.
— Kāda tur starpība, — Jo paraustīja plecus, — viņš vai viņa laikabiedrs? Mūsu pētījumos, tam nav nekādas nozīmes. Kad jūs, Lūcij, ķersieties pie darba?
4.
Otrā bioķīmijas laboratorija atradās plaša dārza vidū. Milzīgā, baltā ēka, ko sedza matēta stikla kupols, pacēlās apkārtējo koku zaļajā jūrā kā sniegota kalnu virsotne.
Dārza dziļumā bija izkaisītas nelielas mājiņas, tādas pašas baltas kā laboratorija. Arī dažas no tām sedza mazi kupoli. Šīs mājiņas it kā slēpās biezajos zaļumos no cilvēka acīm.
Dārzs bija ļoti liels — tas aizņēma vairākus kvadrātkilometrus. Tajā bija pārstāvētas visas augļu koku sugas: bumbieres, ābeles, ķirši, citronkoki, mandarīni, kokospalmas un vēl daudz citu augu, kas divdesmitā gadsimta botāniķiem nebija pazīstami.
Gar rūpīgi koptajiem celiņiem garās rindās stiepās daždažādu puķu stādījumi, likās, ka tās būtu savestas no visām pasaules malām. Tur bija visos laikos labi pazīstamās rozes, tulpes, dālijas, magones. Blakus tām auga jaunas, pēdējos gados izaudzētas šķirnes.
Celiņu krustojumos pacēlās milzīgas egles, kas ar saviem smagajiem zariem skāra vieglos un šmaugos tropisko palmu stumbrus. Smagu augļu pilno mango koku zaru paēnā skatienu priecēja bezgala dažādas dīvainas formas orhidejas.
Šeit kopā bija pārstāvēti dienvidi un ziemeļi, austrumi un rietumi — ar visskaistākajām un derīgākajām augu valsts šķirnēm.
Gaiss, ko pildīja ziedu aromāts un tropisko augļu asā smarža, bija tik tīrs un dzidrs, ka likās, — tajā nav neviena puteklīša.
Starp citu, tā tas tiešām arī bija.
Neviena netraucēts klusums valdīja šai krāšņās dabas stūrītī. No zieda uz ziedu lidinājās dažādas krāsas tauriņi, mirdzēdami saulstaros kā dārgakmeņi. Nebija redzams neviens kukainis, izņemot tauriņus un vēl zeltaini brūnās bites. Pa celiņiem nerāpoja ne skudras, ne vaboles. Gaisā nelidoja ne odi, ne knišļi — parastie karsto vasaras dienu pavadoņi.
Reizēm no zara zariņā palaidelējās mazi, skaisti putniņi, ar savām spilgtajām spalvām atgādinādami kolibrijus. Citu putnu dārzā acīmredzot nebija.
Pa vienu celiņu, ko klāja smalki, labi noblietēti jūras oļi, gāja divi cilvēki. Abiem bija smuidri, labi veidoti augumi. Gājēju kustības bija vingras un precīzas, elegantas un skaistas, kādas mēdz būt vingrotājiem.
Vīrietis, ģērbies šais laikos parastajā uzvalkā — gaišpelēkā kreklā un īsās biksēs, bija Vladilens. Kopš meteorīta un Dmitrija Volgina zārka meklēšanas jaunais astronoms bija iededzis vēl vairāk, un viņa āda tagad gandrīz vai melni lāsmoja.
Šis iedegums, kas ikvienam citam būtu licies pārmērīgs, ļoti piestāvēja Vladilena kalsnējai sejai, viņa raksturīgajiem vaibstiem, kas liecināja, ka viņa senču dzīslās ritējušas arābu asinis.
Viņa sarunu biedrene bija jauna sieviete īsā, tumšsarkanā kleitā, ar lielu kakla izgriezumu mugurpusē, bet augstu noslēgumu priekšpusē. Kailie ceļgali un stilbi spīdēja zeltainā iedegumā. Kājas, ieautas ķiršsarkanās kurpītēs, likās ļoti mazas salīdzinājumā ar augumu. Pēc šā laika modes, mati brīvi krita uz muguras un pleciem.
Sieviete bija gaiša blondīne un, par spīti sievišķīgi smalkajiem sejas vaibstiem, ļoti līdzīga Lūcijam.
Viņa dzīvi kaut ko stāstīja, bet Vladilens, mazliet paliecies uz viņas pusi, uzmanīgi klausījās.
— Galu galā, — sieviete runāja, — viņam atļāva arī šo eksperimentu. Iebildumu bija daudz, tika izteikti visdažādākie viedokļi, taču tēvs ar sava domubiedra Jo palīdzību prata pārliecināt pretiniekus. Jo uzskata: ja esi iesācis, vajag būt drosmei arī turpināt. Ja veikts viens eksperiments, nav pamata atsacīties no nākamā. Tēvs saka, ka nedrīkstot palaist garām tik laimīgu izdevību, neizmantojot to līdz galam; tas rezumēšot kā viņa paša, tā arī daudzu viņa priekšteču paveikto darbu. Jūs pazīstat manu tēvu, Vladilen. Viņš ir liels zinātnieks un liels zinātnes entuziasts. Es viņu mīlu un cienīju, bet šajā gadījumā nevaru būt ar viņu vienis prātis.