— Ak tā! Bet kāpēc?
—- Man šis jaunais eksperiments liekas neglīts. Pirmais eksperiments neprasīja ķermeņa sadalīšanu, un tāpēc tam bija vienkārša novērojuma raksturs. Tas ir viens. Bet tagad … Nedrīkst aizmirst, ka tēvam ir darīšana nevis ar dzīvnieku, bet ar cilvēku. Lai arī tas miris, tomēr pelna cieņu. Kādas tiesības ir tēvam, Jo vai kādam citam zinātniekam izdarīt ar viņa ķermeni eksperimentus? Viņa piekrišanu tie nav saņēmuši. Ne jau es viena tā domāju. Mans vectēvs Muncijs, jūs viņu pazīstat, arī bija pretī.
Vladilens uz mirkli iegrima pārdomās.
— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka jums, Muncijam un visiem pārējiem, kas domā tāpat kā jūs, nav taisnība. Jūsu tēvs spriež pilnīgi loģiski. Ļoti senos laikos mirušos apraka zemē. Tie it kā turpināja eksistēt, neizzuda bez pēdām. Ļaudis pierada pie domām, ka cilvēks, lai gan miris, taču kaut kur atrodas. Tā arī radās šis nesaprotamais mirušo kults, kas cilvēku apziņā saglabājies līdz pat mūsdienām …
— Jūs šajā jautājumā kaut ko jaucat, — jaunā sieviete viņu pārtrauca. — Vēsture stāsta pavisam ko citu …
— Iespējams, ka es tiešām jaucu, — Vladilens viņu savukārt pārtrauca. — Taču ne tas ir galvenais. Es gribu pateikt, ka, lai gan mēs nesaglabājam mirušo miesas, bet iznīcinām tās, no cilvēku piemiņas neizgaist tie, kas to pelnījuši. Mēs godājam nevis cilvēka miesu, bet viņa saprāta darbību. Ja tiešām tas ir Padomju Savienības Varoņa Dmitrija Volgina ķermenis, tad viņa vārds kopā ar sievas vārdu iegravēts zelta plāksnē pie Panteona sienas. Un tas, pēc manām domām, ir pilnīgi pieliekami. Esmu pārliecināts, ja būtu iespējams pajautāt, viņš ar prieku piekristu arī pēc nāves kalpot zinātnei, kalpot cilvēces labā.
Es viņa vietā būtu laimīgs. Un, protams, arī jūs, Mērij . ..
Viņa iesmējās.
— Jūs spriežat gluži tāpat kā mans tēvs, it kā būtu norunājuši. Un ar jums ir grūti strīdēties. Ikviens no mums būtu ar mieru kalpot zinātnei ne tikai pēc nāves, bet arī dzīvam esot. Es būtu ar mieru kļūt par sava tēva eksperimenta objektu pat tajā gadījumā, ja jāzaudē dzīvība. Tas ir dabiski. Bet tā ir pavisam cita lieta.
— Es neredzu starpības.
— Viņš nav devis savu piekrišanu … — Mērija iesāka, bet Vladilens atkal pārtrauca.
— Tie visi ir formāli spriedumi, kam nav praktiskas jēgas, — viņš teica iekaisdams. — Abstrakti spriedumi, ka katram cilvēkam ir tiesības noteikt par sevi, dzīvam esot, un par savu ķermeni pēc nāves. Sholastika! — viņš gandrīz iekliedzās. — Esmu vienis prātis ar Lūciju, ka šis ir pilnīgi ārkārtējs un vienreizējs gadījums. Ķermenis nogulējis iekonservēts svina zārkā gandrīz divtūkstoš gadu un saglabājies labāk nekā slavenās Ēģiptes mūmijas. Tas ir pilnīgi sažuvis, bet visi iekšējie orgāni palikuši savā vietā. Konstatējumamr vai ķermeņa audu šūnas mirušas uz visiem laikiem, vai arī tās spējīgas atdzīvoties, zinātnē ir kolosāla nozīme. Līdz šim visi eksperimenti ir pierādījuši, ka audu šūnām ir ārkārtējas spējas atjaunoties, bet veikt šāda mēroga eksperimentu vēl nevienam nav gadījies.
— Kā jūs to visu zināt? — Mērija jautāja. — Jūs taču esat nevis biologs, bet astronoms.
— Ja jūsu tēvs, — Vladilens turpināja, savā uzbudinājumā nepievērsdams viņas replikai nekādu uzmanību, —būdams lielākais Zemes biologs, palaistu garām šo gadījumu, neizmantojot to līdz galam, tad viņš noziegtos pret zinātni. Bet, par laimi, viņam ir skaidrs un gaišs prāts. Un es tiešām nespēju saprast, kā jūs varat domāt citādi. Pēc jūsu ieskatiem, šo ķermeni vajag sadedzināt, kā to arvien dara. Kas to apstrīd? Tā arī tiks izdarīts. Bet pirms tam ķermenim jākalpo zinātnei.
— Tas jau ir kalpojis un turklāt pilnīgi pietiekami. Tēvs pats saka, ka iegūtajiem rezultātiem esot milzīga nozīme. Taču nedrīkst ņirgāties par mirušo. Viņi grib tam nogriezt galvu, izņemt smadzenes. Pēc tam ķersies pie sirds un tā tālāk, — viņa nodrebinājās.
— Tas jau ir pārāk traki. Visam vajag būt savām robežām. Tādas ir manas domas.
— Arī šai ziņā jums nav taisnība, — Vladilens teica. — Nav taisnība ne formāli, ne pēc būtības. Atdalīt galvu, cik es zinu, neviens netaisās. Bet izņemt smadzenes, — kas gan tur slikts vai apvainojošs? Vai tad neizdara sekciju cilvēkiem, kas miruši nezināmu iemeslu dēļ… vai arī pētniecības nolūkos? Es zinu, jūs teiksiet, ka šie cilvēki devuši savu piekrišanu, vēl dzīvi būdami, bet Dmitrijs Volgins, vai arī ja tas būtu kāds cits, šādu piekrišanu nav devis. Bet tas taču vistīrākais formālisms. Un šāda formālisma dēļ atteikties no derīgiem un vajadzīgiem eksperimentiem … Nesaprotu! Iznāk, ka mūsu individuālā brīvība var nodarīt ļaunumu. Absurds!
Mērija jautri viņā paskatījās.
— Ar jums ir grūti strīdēties, — viņa atkārtoja.
— No jūsu viedokļa jums un manam tēvam ir taisnība. Ne jau velti visi galu galā bija spiesti pievienoties, un Dmitrija Volgina ķermenis, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir tieši viņš, tagad atrodas šai ēkā, kur ar viņu jau trīs gadus nodarbojas visi vai gandrīz visi mūsu izcilākie zinātnieki vecā Jo un mana tēva vadībā.
— Vai jūs esat viņu redzējusi? — Vladilens jautāja.
— Ko tad, tēvu?
— Nē, ķermeni.
Mērija sarauca pieri.
— Neesmu redzējusi, — viņa atteica. — Neesmu ne reizi redzējusi. Un neskatīšos. Uzlūkojiet to, ja gribat, par sievišķīgu untumu, bet man nepatīk «lielais eksperiments», kā to dēvē. Tajā ir kaut kas drūms un neizsakāmi nospiedošs. Bet es mīlu puķes un sauli. Es mīlu dzīvību un nekad neieiešu tēva laboratorijā, kamēr tur atradīsies mirušā ķermenis. Ejiet viens pats. Starp citu, esam atnākuši, te ir šīs durvis. Es domāju, ka tēvu jūs atradīsiet otrajā stāvā, durvis tieši pretī kāpnēm. Viņš zina, ka esat atlidojis, un būs priecīgs sastapties ar sev līdzīgu entuziastu.
Mērija pamāja ar galvu. Gaišie mati noslīdēja uz pieres, un viņa tos ar vieglu rokas kustību atmeta atpakaļ.
— Pasakiet tēvam, ka es jūs abus gaidīšu brokastīs tieši pēc divām stundām. Viņš, protams, to ir aizmirsis. Neaizmirstiet arī jūs. Pēc divām stundām. Ceru, ka šis laiks būs pietiekams jūsu pirmajai sarunai.
Mērija apgriezās un devās pa dārza celiņu atpakaļ. Vladilens noskatījās viņai pakaļ, kamēr vien sarkanais tērps bija redzams starp kokiem. Pēkšņi viņš ievēroja, ka Mērijai nav jostas.
«Savādi!» viņš nodomāja. «Vai tiešām viņa tik jauna? Vai ari josta paslēpta zem tērpa. Tādā gadījumā viņa koķetē. Katrā ziņā Mērija kļuvusi skaistāka, nekā bija pirms trim gadiem. Interesanti tomēr, cik viņai var būt gadu?»
Vladilens gaidīja, ka Mērija sajutīs viņa ciešo skatienu un atskatīsies. Bet jaunā sieviete neatskatījās.
Vladilens iegāja ēkā.
Lielo vestibilu rotāja daudzas seno un tagadējo laiku izcilo biologu bistes. Vladilens ievēroja, ka Lūcija bistes šeit nav.
«Viņš ir kautrīgs, kā jau lielam zinātniekam piederas,» jaunais astronoms nodomāja.
Viņš devās augšup uz otro stāvu pa gaišzilajām trepēm, kur uz katra pakāpiena atradās akmens vāze ar ziediem.
Mērijai bija taisnība: Vladilens šeit tūlīt ieraudzīja to, ko meklēja. Pa stiklotajām durvīm bija redzams Lūcijs, kas sēdēja pie galda un rakstīja. Viņš likās pilnīgi iegrimis darbā, un Vladilenam bija žēl viņu traucēt. Vladilens nolēma pagaidīt, kamēr Lūcijs atbrīvosies, bet tas, it kā juzdams viesa klātbūtni, pacēla galvu.