— Jūs ļoti labi zināt, ka tas tā nav, — viņiem aiz muguras atskanēja kāda balss.
Lūcijs un Vladilens atskatījās. Viņiem blakus stāvēja Jo.
— Prieks redzēt! — viņš teica, sniegdams viesim ' roku. — Kādi vēji jūs te atpūtuši? — Un, nenogaidījis atbildi, pievērsās savam biedram: — Kāpēc tāds pesimisms, Lūcij? Atdzīvojušās taču ne tikai ādas ārējo slāņu šūnas. Kas noticis?
— Es to pagaidām neredzu, — Lūcijs teica.
— Jūs neticat tam, ko rāda aparāti?
— Es gribu par to pārliecināties pats savām acīm.
— Kas jums to liedz? — Jo paraustīja plecus.
— Sadūrušās divas pretējas vēlēšanās. Jūs zināt, Vla- dilen, viņš ir apjucis. No vienas puses, viņam gribas turpināt eksperimentu — piespiest atdzīvoties visas ķermeņa šūnas, lai cik dziļi tās atrastos. No otras puses, gribas drīzāk uzšķērst ķermeni un paskatīties,
kādā stāvoklī ir iekšējie orgāni. Šīs vēlēšanās nav savienojamas. Tāpēc mūsu Lūcijs ir tik drūmā noskaņojumā.
Lūcijs pasmaidīja.
— Bet arī pats Jo nav labākā stāvoklī, — viņš teica.
— Es dzirdēju, ka jūs esot dabūjis atļauju anato- mēt ķermeni, — Vladilens sacīja.
— Jā, protams! — Lūcijs ironiski atbildēja. — Mums atļāva izņemt smadzenes. Bet, ja runājam nopietni, tad vajag izņemt visus orgānus un eksperimentēt ar katru no tiem atsevišķi. Bet tad nebūs ko apglabāt.
— Nekas, Lūcij! — mierinošā tonī teica Jo. — Mēs arī tā neesam paveikuši maz. Bet varbūt panāksim, ka mums atļaus vairāk. Nav pamata nokārt galvu.
Lūcijs pēkšņi sāka dedzīgi un aizrautīgi runāt:
— Morāles principi! Personības tiesības uz neierobežotu brīvību. Dzīvam esot un pēc nāves. Mūsu iecerētā darba rezultāts — uzvara pār tām nedaudzajām slimībām, kas cilvēcei vēl palikušas. Tas attaisnotu izšķiestās pūles un sabiedrības morāles normu pārkāpšanu.
— Es nepiederu pie tiem, kas jūs apvaino to pārkāpšanā, — iebilda Vladilens. — Es uzskatu, ka jums taisnība no visiem viedokļiem. Jūsu darbs mani sajūsmina, un es būtu laimīgs, ja varētu jums palīdzēt. Es neesmu mediķis un arī ne biologs. Bet, ja jums vajadzīgas darba rokas, tad paļaujieties uz mani.
— Ak jaunība, jaunība! — ne nu gluži atzinīgi, ne gluži nopaļādams Vladilena jūtu uzplūdumu, teica Jo.
— Paldies! — Lūcijs atbildēja. — Ja jums ir laiks, pastrādājiet pie mums. Darbs vienmēr atradīsies.
— Tādā gadījumā uzskatiet mani par savu līdzstrādnieku, — priecīgi iesaucās Vladilens.
— Mēs jūs pārkvalificēsim, — Jo sacīja. — No astronoma jūs kļūsiet par biologu. No makropasaules pievērsīsieties mikropasaulei. Ticiet man, tā ir ne mazāk interesanta.
TREŠA NODAĻA 1.
Brokastojot mazajā, omulīgajā mājiņā, ko apdzīvoja Lūcijs ar savu meitu, sarunu temats visu laiku bija Dmitrija Volgina ķermenis un ar to saistītās procedūras. Vladilena zinātkāre bija bezgalīga. Viņam gribējās uzzināt visu uzreiz. Lūcijs pacietīgi viņam atbildēja.
— Kas tagad notiek ar ķermeni? — Vladilens jautāja. — Kāpēc tas iegremdēts šķidrumā?
— Tagad, — Lūcijs atbildēja, — tāpat kā visus šos trīs gadus, organisma mirušās jeb, pareizāk sakot, savu darbību pārtraukušās šūniņas aktivizējas. Dzīvām šūnām šī darbība izpaužas vairošanās, dalīšanās spējā, vielu maiņā ar apkārtējo vidi. Šķidrums, ko jūs redzējāt, ir īpašs barojošs šķīdums, kas iesūcas porās, tagad tas aizpilda visu ķermeņa dobumu. Šo šķīdumu, kas ir ideāla vide dzīvības procesu stimulēšanai, mēs sistemātiski bagātinām. Šķīdumu sauc par «vladilīnu», un to pirms trīssimt gadiem sintezējis izcilais biologs un ķīmiķis, kuru, tāpat kā jūs, sauca par Vladilenu. Viņa bisti jūs varat redzēt mūsu laboratorijas pirmajā stāvā. Šis zinātnieks visu mūžu pētīja audu sairšanu un ir atstājis mums mantojumā vairākus desmitus apbrīnojami iedarbīgu preparātu. Vislieliskākais no tiem ir preparāts «V-64», par kuru, ja vēlaties, es jums kādreiz pastāstīšu. Bez šķīduma mēs lietojam arī apstarošanu. Jūs redzējāt apkārt ķermenim metāla reflektorus?
— Jā, protams. Jūs vēl brīdinājāt, ka tiem nedrīkst pieiet pārāk tuvu.
— Re nu! Lietojot šos reflektorus, ķermenis viscaur tiek apstarots, tas nodrošina dzīvības procesu atjaunošanai nepieciešamo augsto temperatūru.
— Bet kas tā par apstarošanu?
— To īsos vārdos grūti paskaidrot. Labāk kādu citu reizi. Piekrītat? •
— Protams, piekrītu, — Vladilens iesmējās. — Es jau tā ļaunprātīgi izmantoju jūsu pacietību.
— Itin nemaz. Nu redziet, apstarošana un šķīdums rada tādus apstākļus, kādos šūnām jāatdzīvojas. Tas jāsaprot tā, kā es teicu, — šūnām jāatsāk vielu maiņa, ja tās ir saglabājušas šādu spēju.
— Bet šūnas taču ir jau atdzīvojušās, — Vladilens ar izbrīnu teica. — Kāpēc tad jūs sakāt «jāatdzīvojas»?
— Tāpēc, ka es visu laiku runāju par tām šūnām, kas atrodas ķermeņa iekšpusē, .— Lūcijs pasmaidīja. — Jūs redzējāt ķermeni, tā sakot, no ārpuses, ārēji. Jo uzskata, ka arī iekšējās šūnas ir atdzīvojušās. Aparātu rādījumi viņa domu it kā apstiprina. Kaut kas jau notiek, bet kas? Neviens aparāts nevar atvietot nazi un skalpeli.
— Ko jūs esat nodomājis darīt tuvākajā nākotnē?
— Pagaidām turpināt tagadējo režīmu, taču tam nepakļaut smadzenes. Šinīs dienās mēs tās izņemsim no galvaskausa. Bet ķermenis paliks šķīdumā. Pēc mūsu aprēķiniem, jāpienāk brīdim, kad visas ķermeņa šūnas atdzīvosies.
— Un ķermenis būs dzīvs?!
Lūcijs paraustīja plecus.
— Kā lai saprot vārdu «dzīvs»? — viņš jautāja, it kā gaidīdams atbildi no sarunu biedra. — Lai cik tas būtu savādi, bet uz šo jautājumu vēl nevar dot noteiktu atbildi. Ķermeņa šūnas, varbūt atsevišķi audi atdzīvosies, bet organisms visumā, protams, paliks miris tādā nozīmē, kā to saprot tagad. Vispār daudzšūnu organisma dzīvības procesiem raksturīga visu tā daļu mijiedarbība, ko izraisa smadzeņu un nervu sistēma. Varbūt tā ir robeža, kas šķir «dzīvo» no «mirušā»? Mums, biologiem, šī robeža kļuvusi tik neskaidra, ka bieži nevar pateikt, kas atrodas mūsu priekšā, — dzīvais vai mirušais. Saprātīgas būtnes — cilvēka organisma dzīvības procesu norisei nepieciešama galvas smadzeņu apzinīga darbība. Tā ir vēl viena «robeža». Varbūt pieņemt to par pamatu? Tā rīkojas Jo. Bet atgriezīsimies pie ķermeņa, kas atrodas laboratorijā. Mēs gribam to sagatavot līdz tādam stāvoklim, kādā atrodas tikko nomiruša cilvēka ķermenis, kad vēl tas nav sācis sairt. Ar to mēs it kā pārvilksim svītru tiem divtūkstoš gadiem, kad ķermenis atradās sairšanas stadijā.
Lūcijs apklusa un iegrima domās. Vladilens gaidīja turpinājumu, bet, redzēdams, ka sarunu biedrs viņu it kā aizmirsis, sadūšojās un uzdeva nākamo jautājumu:
— Bet, ja šo ķermeni izņemtu no šķīduma, kas tad ar to notiktu?
— Tad sāktos parastais audu sairšanas process.
Volgina ķermenī, sauksim to tā, šis process apstājās tāpēc, ka ķermenis bija ieslēgts hermētiskā apvalkā, bet savā laikā šis process tomēr organisma audus ir skāris. Cik dziļi tas paguvis iespiesties, mēs nezinām, bet esam pārliecināti, gandrīz pārliecināti, — Lūcijs pārlaboja, — ka vladilīnam tā sekas jālikvidē. Par to liecina tas, ka nav redzamas un nebija redzamas nekādas ārējas sairšanas pazīmes. Bet pilnīgi ~ iespējams … tam nekādā ziņā Jo negrib piekrist… ka šādas pazīmes ir ķermeņa iekšienē. Tad mums nekas nevar izdoties. Bet aparāti… tiešām … ļoti savādi … — Lūcijs apklusa. Pēc mirkļa viņš atkal ierunājās parastajā balsī, kā vienmēr, precīzi formulēdams savas domas: — Man jāteic, ka ar Volgina ķermeni ir noticis kaut kas tāds, ko mēs nekā nevaram saprast. Lai arī cik ātri viņu pēc nāves iezārkoja, lai arī cik ātri aizlodēja zārku, sairšanas procesam vajadzēja atstāt daudz lielākas pēdas, nekā tas ir īstenībā. Pēc tam kad zārks bija aizlodēts, sairšanas process, izmantojot ķermeņa audos esošo skābekli, taču kādu laiku turpinājās. Volginu taču neiezārkoja dzīvu! Ko tas nozīmē? Varētu domāt, ka aizlodētais zārks stipri karsēts. Mūsu eksperimentam šis apstāklis bija ļoti labvēlīgs. Bet kā tas varēja notikt? Nevar taču pieļaut, ka zārku tiešām kaut kādā nolūkā karsējuši. Mēs konsultējāmies ar ģeologiem, — visus šos gadsimtus attiecīgajā vietā zemes dzīlēs nav notikuši nekādi procesi, kuros būtu varējis izdalīties siltums. Tātad zemē zārks nevarēja sakarst.