— Varbūt… ugunsgrēks? — nedroši piebilda Vladilens.
— Iespējams. Tajā laikā tas bija pilnīgi iespējams. Bet galu galā tas nav tik svarīgi. Fakts ir tāds, ka
sadalīšanās process ķermeni gandrīz nav skāris. Uz šo faktu pamatojas visi mūsu plāni.
— Vai jūs vispārējos vilcienos varētu pastāstīt par šiem plāniem?
— Vai jūs esat jau pabrokastojis? — atbildes vietā Lūcijs iejautājās.
— Jā, esmu, paldies! — Vladilens atbildēja.
Viņš mazliet paliecās uz Mērijas pusi, kura visu
laiku klausījās klusēdama un neteikdama ne vārda. Jaunais astronoms pamanīja: viņas garastāvoklis, kas bija lielisks, sēžoties pie galda, sabojājās dzirdot Lūciju sakām, ka šinīs dienās no ķermeņa izņems smadzenes.
Mērija atbildēja ar galvas mājienu.
— Tad iesim dārzā, — Lūcijs ierosināja. Viņš paskatījās uz meitu, piegāja un noskūpstīja to uz pieres. — Ikvienai profesijai, — viņš teica, — ir savi patīkamie un nepatīkamie aspekti.
Lūcijs izgāja pirmais no istabas. Vladilens sekoja.
Nokāpis lejā pa verandas kāpnēm, Lūcijs piegāja pie sola, kas atradās mango koka ēnā.
— Man patīk šī vieta, — viņš teica, ar žestu aicinādams Vladilenu apsēsties sev blakus. — Šeit ir sevišķi tīrs un patīkams gaiss. Jūs gribat uzzināt mūsu plānus? Mēs necenšamies tos slēpt. Bet, lai jūs labāk saprastu, man vajadzēs sākt no paša gala.
»— Esmu ar mieru klausīties jūs līdz pat rītam, — Vladilens atteica.
Dažas minūtes Lūcijs klusēja, it kā sakopodams domas. Bet Vladilens saprata, ka Lūcija domas atkal pārņēmuši kaut kādi jautājumi, kuriem nebija nekāda sakara ar to, par ko viņš gribēja stāstīt. Tik nekvalificētam klausītājam kā Vladilens Lūcijs varēja nolasīt veselu lekciju bez jebkādas sagatavošanās.
— Nāve! — Lūcijs domīgi iesāka. : — Daudz noslēpumu, ko līdz šim vēl nav noskaidrojusi zinātne, slēpj sevī šis vienkāršais un visiem zināmais vārds. Viens no pirmajiem vārdiem cilvēka valodā. Ārēji nāve ir vienkārša. Tā iestājas tad, kad sirds pārstāj darboties, kad tā vairs nenodrošina asinsriti un līdz ar to nepiegādā audu šūnām skābekli. Es runāju par cilvēka un citu mugurkaulaino zīdītāju nāvi. Nesaņemdamas skābekli, šūnas nomirst, audi sāk sairt. Tas ir viss. Redziet, cik vienkārši. Vienkāršāk vairs nevar būt. Bet tas tā liekas tikai pirmajā mirklī. Jautājums par to … starp citu, nenovirzīsimies no temata. Medicīnā izšķir klīnisko un bioloģisko nāvi. Pirmā vēl nav galīga nāve. To raksturo tikai sirds apstāšanās. Cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve, vēl var atgriezt dzīvē. Pirmoreiz tas izdevās profesoram Ņegovskim, kas dzīvoja Komunistiskās ēras pirmajā gadsimtā. «Profesors» tajā laikā bija zinātnisks nosaukums. Tagad tas gandrīz aizmirsts, — Lūcijs paskaidroja. — Tad uzskatīja, ka klīnisko nāvi no bioloģiskās, tas ir, galīgās nāves, šķir sešas minūtes, pēc tam galvas smadzeņu un centrālās nervu sistēmas šūnās notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. Profesoram Ņegovskim eksperiments izdevās tāpēc, ka gadījuma dēļ viņu aizveda pie miruša cilvēka vienu minūti pēc sirds apstāšanās un viņa rīcībā vēl bija pietiekami daudz laika. Kopš tā laika intervālu starp klīnisko un bioloģisko nāvi sauc par «šķietamo nāvi». Šeit tad arī meklējams neskaitāmais daudzums noslēpumu, par kuru atrisināšanu cīnās zinātnieku paaudzes līdz pat mūsdienām. Jo dziļāk zinātne iespiedās šūnu noslēpumā, jo ilgāks kļuva «šķietamās nāves» periods. Biologi ar neatlaidīgu un pašaizliedzīgu darbu ir pagarinājuši to no sešām minūtēm līdz trim stundām. Mēs esam panākuši, ka trīs stundu laikā pēc sirds apstāšanās cilvēku var atgriezt dzīvē, — Lūcija balsī skanēja lepnums. — Tiesa, tagad, kad uzvarētas visas sirds slimības un sirds ir pats izturīgākais cilvēka ķermeņa orgāns, tādu gadījumu, kad sirds apstāšanās dēļ vajadzētu atdzīvināt mirušu cilvēku, sen vairs nav. Tas, protams, ir ļoti labi, taču līdz ar to mums nav vairs iespēju pārbaudīt praksē jaunākos atklājumus. Bet tas jau ir slikti. Mums jāzina, kur atrodas «šķietamās nāves» robeža. Nevar taču būt, ka šī robeža ir trīs stundas, par kurām es stāstīju. Tā atrodas krietni vien tālāk, bet kur? .. . Cilvēkam jāuzvar nāve. Tas nenozīmē, ka cilvēki kļūs nemirstīgi, tāda hipotēze būtu bezjēdzīga. Bet viņiem jādzīvo tik ilgi, cik ilgi to pieļauj viņu organisms, tas ir trīssimt — trīssimt piecdesmit, varbūt četrsimt gadu, bet nekādā ziņā ne divsimt gadu kā tagad. Tā ir mūsu zinātnes, un arī mana vaina, ka cilvēki mirst ātrāk. Mēs maz strādājam. Lai tur vai kas, mums jāpanāk, lai cilvēks dzīvotu tik ilgi, cik organisms ļauj. Un mēs to panāksim!
Lūcijs paskatījās Vladilenā tā, it kā tikai nupat būtu atcerējies viņa klātbūtni.
— Atvainojiet! — viņš teica. — Es novirzījos no temata… Jūs jautājāt par mūsu plāniem. Šodien esmu mazliet izklaidīgs, man nedod mieru kāda doma. Un visinteresantākais — es pats ļoti labi apzinos, ka tā ir absurda. Volgins ir nomiris nevis pirms trim stundām, bet gandrīz pirms divtūkstoš gadiem … Jā, atgriezīsimies pie mūsu sarunas. Vispirms, kas ir dzīvība? Uz to visvienkāršāk atbildēt ar seno laiku lielā domātāja vārdiem: «Dzīvība ir olbaltuma ķermeņu eksistences veids, kura būtiskais moments ir pastāvīga vielu maiņa ar apkārtējo ārējo dabu, pie kam līdz ar šās vielu maiņas izbeigšanos izbeidzas arī dzīvība.»[2] Te viss pateikts. Tas attiecas uz vienkāršākajām dzīvajām šūnām, uz ko pamatojas visi sarežģītie dabas organismi, tātad arī cilvēka organisms. Atšķirība starp dzīvu un mirušu organismu ir sarežģītāka, jo daudzšūnu, piemēram, cilvēka, organismam ir ļoti daudz dažādu dzīvības izpausmju. Kad organisms kā vesela vienība mirst, atsevišķi orgāni var dzīvot, tas ir, vielu maiņas procesi tajos var turpināties. Vai jums ir skaidrs?
— Jā, protams, pateicos.
— Un tagad, r— Lūcijs turpināja, — mēs esam nonākuši pie uzdevumiem, kurus izvirzījām eksperimentā ar Volgina ķermeni. Deviņpadsmit gadsimtus atrazdamās zemē, šūnas ir mirušas, ja tā var izteikties, līdz galējai robežai. Bet visi orgāni atrodas savās vietās. Sākumā mēs izvirzījām tādu jautājumu: vai šīs it kā galīgi mirušās šūnas var atkal atdzīvoties, vai starp tām un apkārtējo ārējo vidi var atjaunoties vielu maiņa? Tagad mēs varam droši atbildēt: «Jā, var!» Jūs pats redzējāt, ka āda ir atdzīvojusies. Vajadzēja tikai sagādāt šūnām iespēju atdzīvoties, un tās atdzīvojās. Pats par sevi šis eksperimenta rezultāts ir lielisks. Taču ādas atdzīvošanās vēl nav viss. Mēs izvirzījām sev uzdevumu pierādīt to pašu attiecībā uz visiem ķermeņa audiem, lai kur tie atrastos. Kā apgalvo Jo, mēs jau esam to sasnieguši. Priecājos, ja tas tā ir. Bet pats vēl pagaidām neesmu par to pārliecināts. Ir vietas, kur nekādas pārmaiņas laikam nav notikušas. Tās ir smadzenes. Mēs nolēmām tās izņemt no galvaskausa un eksperimentēt ar tām atsevišķi. Būtu labi, ja varētu to pašu izdarīt ar visiem iekšējiem orgāniem, taču to mums neļauj. Necienība pret mirušo! Mums neesot viņa piekrišanas! — Lūcijs sacīja, un viņa balsī bija jaušams dziļš īgnums.