— Jums darbu laikam ļoti traucē tas, ka ķermenis atrodas kastē ar šķīdumu? — Vladilens jautāja, gribēdams novirzīt Lūciju no nepatīkamajām domām.
— Jūs uzminējāt, — Lūcijs atbildēja un smagi nopūtās. — Ne tikai traucē, bet zināmā mērā pat darbu kavē. Ja ķermenis nebūtu šķīdumā, mēs, ne- anatomējot līķi, tas ir, nepārkāpjot aizliegumu, ļoti viegli varētu pārliecināties, kādā stāvoklī ir organisma iekšējie audi. Bet izņemt ķermeni no šķīduma pagaidām nedrīkst.
— Kāpēc?
— Es jau jums teicu, ka tad audi sāks sairt. Šūnas dzīvības norises — tas ir process, kas zināmā mērā analoģisks degšanai. Ogleklim jāsavienojas ar skābekli, izdalot siltumu. Ja ķermeni izņemtu no šķīduma, tad skābekļa pieplūdums šūnām izbeigtos. Dzīvā organismā to nodrošina sirds, asinis un plaušas, bet nedzīvā šie orgāni nedarbojas. Man tomēr jāsaka, ka pēc pāris gadiem, ja viss ritēs tā, kā mēs domājam, ķermeni varēs izņemt no šķīduma.
— Kādā veidā?
— Visā ķermenī ir artērijas un vēnas. Līdzīgi ādai un citiem audiem tām jāatgūst sākotnējais stāvoklis. Mēs tās varēsim atbrīvot no vecajām, sarecējušajām un sakaltušajām asinīm. Tas nebūs tik grūti, ja tikai asinsvadi kļūs pietiekami elastīgi. Bet es domāju, ka tā arī būs. Tad ar «mākslīgās sirds» jeb, vienkārši runājot, ar speciāla sūkņa palīdzību mēs laidīsim tajos šķīdumu, kas aizstās asinis, bagātinot to ar skābekli. Starp citu, šis šķīdums pazīstams jau sen, apmēram no kristiānisma ēras deviņpadsmitā gadsimta, un tāpat kā toreiz saucas par Ringera- Lokova šķīdumu, kaut gan, protams, kopš tā laika ir stipri mainījies.
Klausīdamies Lūcijā, Vladilens nepārtraukti pūlējās atcerēties kādu domu, kas pavīdēja un tūlīt izgaisa. «Liekas, tas bija tad,» viņš domāja, «kad Lūcijs stāstīja par smadzenēm.»
— Es tikai nesaprotu vienu, — viņš teica, cerēdams, ka, atgriezdamies pie sarunas par tām, atcerēsies izgaisušo domu. — Kāpēc jūs gribat ņemt ārā smadzenes? Vai nebūtu labāk tās atstāt galvaskausā? Artērijas un vēnas taču iespiežas arī tajās.
— Es saprotu jūsu domu, — Lūcijs piekrītoši teica. — Bet tas mums neko nedos. Ja mēs izņemsim smadzeņu vielu, pareizāk sakot, to, kas tur palicis, tad varēsim uz to iedarboties ar spēcīgākiem līdzekļiem. Mums taču nav cerību, ka smadzeņu šūnas, tāpat kā pārējie orgāni, varētu atdzīvoties.
— Kāpēc? ■— Vladilens aši iejautājās.
Viņš atlieca augumu taisni, saspringti gaidīdams atbildi. «Tūlīt atcerēšos. Tas ir tieši tas pats.»
— Tāpēc, — Lūcijs atbildēja, neievērodams sava sarunu biedra satraukumu, — ka ir notikušas neatgriezeniskas pārmaiņas.
«Atcerējos!»
— Šķietamā nāve?
— Jā. Šķietamās nāves periods beidzies pirms tūkstoš deviņsimt gadiem.
1 — Kā jūs to zināt? Kā jūs to zināt, Lūcij? Jūs pats sacījāt, ka ar Volgina ķermeni noticis kaut kas tāds, ko jūs nekā nevarat saprast. Kas zina, varbūt viņu …
Biologa sejas izteiksmes pārsteigts, viņš nepabeidza frāzi. Lūcijs raudzījās Vladilenā ar dīvainu stingu skatienu. Pēc tam viņa seja piesārta no asins pieplūduma. Saķēris jaunā astronoma roku, Lūcijs nezin kāpēc čukstus teica:
— Iesim … Iesim tūlīt pat pie Jo … Tas … tas ir grandiozi!
Lūcijs saņēma galvu rokās un nosēdēja tā vairākas minūtes, it kā cīnīdamies ar uzplūdušajām domām. Pēc tam viņš strauji pietrūkās kājās. Acis mirdzēja. Seja bija svinīga un kāda dziļa prieka pilna.
— Vladilen! — viņš sacīja. — Paturiet prātā šo brīdi. Ja tikai jūs zinātu, uz kādu domu jūs mani uzvedinājāt!
.. .— Šī doma radās pēkšņi, kā atklājums. Vladi- lena vārdi, kuriem viņš pats nepiešķīra vajadzīgo nozīmi, atsauca man atmiņā frāzi no cita Vladilena — sestā un septītā gadsimta izcilā zinātnieka — grāmatas. Es jums atgādināšu, bet varbūt jūs neesat to pat lasījis. Vladilens rakstīja: «Preparāta V-64 īpašības vēl nevienam pilnīgi nav zināmas. Iespējams, ka tās galīgi atklāsies tikai tad, kad šo preparātu lietos objektam, kura šķietamā nāve, liekas, būs iestājusies sen.» Vai tas "nav pārsteidzoši, ka neviens no mums
neatcerējās šo norādījumu, kas tieši attiecas uz mūsu eksperimentu? Ne es, ne kāds cits nekad nav domājis par V-64 tādā aspektā .. .
— Vai tiešām? — Jo pārtrauca Lūciju. — Bet, kad jūs šo preparātu pilnveidojāt, vai jūs tad nedomājāt par tā iespējamo lietošanu? Neīsta kautrība nav vajadzīga, Lūcij. Visi zina jūsu darbu. Ļoti daudzi preparātu V-64 sauc par preparātu VL-64.
Lūcijs sarauca pieri un nepatikā atmeta ar roku, it kā atgaiņādams neredzamu kukaini.
— Ne jau tas ir svarīgi, Jo, — viņš atbildēja.
— Tas, ka es pats strādāju, lai uzlabotu Vladilena preparātu, un strādāju ne vienu gadu vien, padara manu paviršību vēl dīvaināku. Jā, es to uzskatu par paviršību, ka mēs neatskārtām agrāk, bet nogaidījām, kamēr mums pateiks, ka jālieto V-64. Nu, labi, — viņš piebilda, redzēdams, ka Jo atkal taisās iebilst,
— lai būtu VL-64. Vai nav vienalga, ne jau nosaukums ir galvenais. Es tā arī sacīju, ka neviens nav domājis par šo preparātu sakarā ar mūsu eksperimentu. Mēs taču gatavojāmies izņemt smadzenes. Bet tagad … Es atzīstu, tā ir ļoti pārdroša, tomēr realizējama ideja!
Lūcijs bija stipri satraukts. Viņš runāja, platiem soļiem nemitīgi soļodams pa Muncija mājas plašo terasi, kas bija apaugusi ar meža vīnogulāju zaļajām vītnēm. Māja atradās pie pašas jūras bijušās Francijas dienvidu piekrastē.
Viņā klausījās četri.
Viens bija pats Muncijs, otrs — vecāks vīrs ar gluži sirmiem matiem, kuplām, spurainām uzacīm un tumšām vērīgām acīm, trešais — platiem pleciem ar gandrīz melni iedegušu mongoļu tipa seju, šaurām,
ieslīpām acīm. Ceturtais bija Jo. Viņš sēdēja mazliet atstatu un sekoja katram sava drauga vārdam, jo bija stipri satraukts, tāpat kā draugs. Daudz kas bija atkarīgs no tā, vai Lūcijs pratīs pārliecināt šos trīs cilvēkus. Ideja, kas bija radusies viņu laboratorijas klusumā, pirmoreiz tika nodota atklātai apspriešanai. To cilvēku uzskatiem, kuri patlaban uzmanīgi klausījās Lūcijā, varēja būt izšķiroša nozīme.
Ko viņi domāja? Kurā svaru kausā viņi metīs visu savas autoritātes svaru? …
Sirmgalvis sēdēja nekustīgi. Muncijs bija sadrūmis un bungoja ar pirkstiem pa krēsla rokturi. («Viņš ir pret mums,» Jo domāja.) Mongolim līdzīgais cilvēks, neslēpdams sajūsmu, sekoja Lūcija vārdiem ar saspringtu uzmanību. Viņa acis mirdzēja.
— Mūsu sākotnējais uzdevums jums ir zināms, -— Lūcijs turpināja. — Pārbaudīt, vai ķermeņa šūnas var atdzīvoties pēc tik ilgstošas atrašanās pilnīgi sažu- vušā stāvoklī. Mēs bijām pārliecināti, ka var. Man nav jums jāskaidro, cik svarīgi zinātnei bija iegūt pierādījumus. Tieši tāpēc, ka tam bija milzīga praktiska nozīme, tika nolemts šos pētījumus turpināt. Jūs zināt, ka daudzi iebilda, motivēdami savu protestu ar cieņu pret cilvēku un viņa personisko brīvību. Un jūs zināt, ka mums izdevās pierādīt savu uzskatu pareizību. Ne tikai pirms divtūkstoš gadiem miruša cilvēka ķermeņa šūnas, bet arī audi tagad dzīvo. Kad pirms trim gadiem, pēc sarunas ar astronomu Vladilenu, kurš nebūdams biologs, pamanīja to, kas stūrgalvīgi arvien paslīdēja garām mūsu uzmanībai, es izteicu savu ideju, mani biedri man tūlīt pievienojās. Pat Jo! Nedusmojieties, mans draugs! Visiem zināms, ka jūs reizēm ir grūti pārliecināt. Bet ari jūs gandrīz tūlīt pievienojāties. Viss mūsu kolektīvs sāka apzinīgi virzīt darbu pa jauno, vēl līdz galam neapzināto ceļu. Būtībā nevienam pret mūsu ideju nebija iebildumu. Tā aizrāva visus. Jūs zināt, kāda tā bija. Izmantojot atdzīvojušās artērijas un vēnas, ievadīt smadzenēs preparātu VL-64, atdzīvināt smadzeņu šūnas, neizņemot smadzenes no galvaskausa. īstenībā tas bija grandiozs eksperiments! Un nu, kad zinātnei radusies iespēja gūt milzīgu uzvaru, atskan balsis, kas saka: «Pietiek! Uzdevums paveikts, vajag ļaut dabai pabeigt tik sen aizsākto darbu.» Mums ieteic pārtraukt darbu un parādīt, kā viņi saka, nomirējam pēdējo godu, tas ir, iznīcināt tā ķermeni. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam tam pievienoties. Mēs esam sasnieguši vairāk, krietni vairāk, nekā cerējām sākumā. Ne tikai audi, bet arī viss organisms atguvis pašatjaunošanās spēju. Smadzenes no sažuvušas matērijas piciņas kļuvušas par parastu smadzeņu vielu. Komisija, kurā ietilpst izcilākie Medicīnas institūta zinātnieki, atzinusi, ka rezultāti pārspējuši gaidītos. Kāda ir atšķirība starp šo un dzīvu ķermeni? Tāda pati, kāda starp ikvienu tikko nomirušu un dzīvu organismu, — elpošanas un smadzeņu centralizējošās darbības trūkums. Organisms nedarbojas kā vienots vesels. Taču parastam līķim nav asinsrites, tā audi ar katru mirkli sairst arvien vairāk un vairāk. Šeit tā nav. Asinis cirkulē normāli, tiesa, pagaidām vēl ne caur sirdi, bet mākslīgā ceļā. Taču tam nav izšķirošas nozīmes. Sirdi var atjaunot un likt tai strādāt, jo sirdsdarbība nav atkarīga no smadzeņu darbības. Tagadējā stāvoklī šis ķermenis var atrasties … neierobežotu laiku. Visi bija pārsteigti, kad to ieraudzīja. Cilvēks it kā guļ…