Lūcijs apstājās pie balustrādes malas un sāka izklaidīgi plūkāt vīnogulāju lapas. Plašo terasi pārņēma klusums, bija dzirdama tikai vienmērīga bangu čala. Lūcijs atkal ierunājās nepagriezdamies:
— Atlicis spert pēdējo soli. Iedarbināt sirdi, piespiest strādāt smadzenes un atjaunot elpošanu. Pārvērst nāvi bezsamaņas stāvoklī, dziļā miegā. Bet pēc tam … uzmodināt mirušo. Starp citu, tas jau nav pareizi — ķermenis nebūs miris. Pirms divsimt gadiem lielais Vladilens ierosināja veikt tādu eksperimentu, bet viņam negadījās piemērots objekts. Mēs nesaglabājam līķus. Neticams gadījums, ļoti reta veiksme devusi mums iespēju viskonsekventākajā veidā paveikt to, par ko sapņojušas vairākas zinātnieku paaudzes. Un tagad nu saka: «Pietiek!» Bet kāpēc? «Aiz cieņas pret cilvēku,» mums atbild. Vājš arguments! Mums cenšas iegalvot: «Tas ir cietsirdīgi un nevajadzīgi!» Bet ir taču bijuši un būs nejauši, pēkšņi, priekšlaicīgi nāves gadījumi. Tie izrauj no dzīves cilvēkus, kas būtu varējuši dzīvot ilgi. Kā gan var runāt, ka eksperiments nav vajadzīgs, ja tas izglābs cilvēku no nejaušas nāves draudiem, lai ari cik reta ir šāda nāve mūsu laikos?
Lūcijs pievērsās klausītājiem. Pēc to sejas izteiksmes viņš centās atminēt, kādu iespaidu atstājusi runa. Ar nepatiku Lūcijs domāja, ka viņam trūkst daiļrunāšanas talanta, kas tagad būtu tik vajadzīgs.
Viņš bija dziļi pārliecināts par savu taisnību, bet vajadzēja pārliecināt par to arī citus, un pirmkārt tos, kuri patlaban atradās viņa priekšā.
Kā to izdarīt? …
Muncijs uztvēra dēla skatienu un sarauca uzacis. Viņš ar pirkstiem sāka vēl stiprāk un biežāk bungot pa krēsla roku balstiem. Atklātā nevienprātība, kas bija lasāma tēva sejā, Lūciju sarūgtināja.
— Tu, tēv, — viņš teica ar rūgtumu, — esi nostājies to priekšgalā, kuri mums saka «pietiek!». Kad es ierosināju veikt pirmo eksperimentu, lai atdzīvinātu šūnas, arī tad tu biji pret mani. Tāpēc tu arī tagad nevari atzīt, ka šis eksperiments ir liela zinātniska uzvara.
Muncijs atmeta atpakaļ lepno galvu. Likās, viņš asi atbildēs uz dēla vārdiem. Taču, apvaldījis uzliesmojušās dusmas, viņš ārēji mierīgi teica:
— Es runāju to, ko domāju. Es balstījos uz morāles un ētikas principiem. Vairākums, man par dziļu nožēlu, pieņēma citu viedokli. Un tad mēs, palikuši mazākumā, arī to pieņēmām. Tāpēc nav jāpiemin bijušais. Es no visas sirds priecājos par tavām sekmēm. Bet tagad runa ir gluži par ko citu. Tu saki, un tas ir absolūti pareizi, ka jums izdevies pilnīgi restaurēt ķermeņa sākotnējo izskatu un pat atjaunot tajā asinsriti, kas, protams, ir izcils zinātnisks sasniegums. Šai ziņā tev taisnība. Taču, par spīti visām jūsu pūlēm, tas tomēr ir līķis. Tāpēc man, un ne tikai man, bet ļoti daudziem, šķiet cietsirdīgi un nevajadzīgi atdot tam dzīvību. Tas, ko jūs jau esat sasnieguši, ir pilnīgi pietiekami. Bet, ja jums tomēr nepieciešams novest'atdzīvināšanu līdz galam, tad to var izdarīt ar citu objektu, iepriekš saņemot piekrišanu no tā, kuru jūs gribat pēc nāves atdzīvināt. Kad pienāks mana nāves stunda, bet tā vairs nav tik tālu, es pirmais esmu ar mieru atdot savu ķermeni jūsu rīcībā. Taču šajā gadījumā jūs nevarat dabūt piekrišanu. Cilvēkam, lai kas viņš būtu, lai cik izcils zinātnieks viņš būtu, nav tiesību rīkoties ar otru cilvēku bez tā piekrišanas. Liekas, tas ir absolūti skaidrs. Rīkoties ar sevi var pats cilvēks vai visa sabiedrība kopumā.
Kamēr viņš runāja, iedegušais «mongolis» ar kāju nepacietīgi bungoja grīdu. Kad Muncijs apklusa un ar aizvērtām acīm atslīga pret krēsla atzveltni, it kā nevēlēdamies dzirdēt nekādus iebildumus, šis cilvēks līdzjūtīgi paskatījās Lūcijā un skarbā balsī teica:
— Muncijs šo eksperimentu uzskata par nevajadzīgu, cietsirdīgu un, cik var saprast no viņa vārdiem, par neētisku. Vai es jūs pareizi sapratu?
— Jā, pareizi, — Muncijs atbildēja, neatvērdams acis.
— Kāpēc gan? Runāt par dižajiem personiskās brīvības principiem ir ļoti skaisti, bet šajā ārkārtējā gadījumā pilnīgi neloģiski. Muncijs ierosina pabeigt šo eksperimentu ar citiem, dabiski mirušiem objektiem, iepriekš saņemot no tiem piekrišanu. Bet cilvēki mūsdienās nemirst jauni. Tātad Lūcijam, Jo un viņu biedriem būtu jāveic vēsturē pirmais atdzīvināšanas eksperiments un jāmēģina atdzīvināt veca cilvēka ķermeni. Tas tiešām būtu nevajadzīgs un pat, ja gribat, cietsirdīgs eksperiments. Tieši tāpēc Vladilens, kuru jūs, Lūcij, pieminējāt, nolēma atteikties no atdzīvināšanas, bet nevis tāpēc, ka viņam nebija objekta. Šādi objekti, kādus piedāvā Muncijs, būtu atradušies. Taču atgriezīsimies pie mūsu strīda. Pieņemsim, ka nāve kādu nejauši pārsteigs jaunībā. Viņa piekrišanas tik un tā nebūs — tieši tāpēc, ka nāve būs nejauša, tātad arī pēkšņa. Nevar taču Lūcijs un Jo saņemt iepriekšēju piekrišanu no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes. Pat ja tas būtu iespējams, nav zināms, cik ilgi būtu jāgaida, kamēr tāds rets nāves gadījums radīsies. Ko tad darīt, — izejas nav? Protams, tas nav pareizi — izeja ir! Un pats Muncijs to minēja. Ar cilvēku var rīkoties vai nu viņš pats, vai visa sabiedrība kopumā. Tie ir jūsu vārdi, Muncij, vai nav tiesa? Jums, Lūcij, jāgriežas pie visas cilvēces pārstāvjiem — pie Zinātnes padomes. Lai jūsu laboratorijā esošā cilvēka likteni izlemj visa planēta. Tā kā arī es esmu Padomes loceklis un manai balsij būs nozīme, apsolos balsot jums par labu. Citas izejas es neredzu.