— Paldies, Josi! — Lūcijs saviļņots teica. — Man prieks, ka jūs mani saprotat.
— Es jūs saprotu, Lūcij. Bet atļaujiet man atbildēt jūsu tēvam vēl uz vienu jautājumu. Iepriekš es gribu prasīt: vai jūs, Muncij, ticat, ka cilvēks, kas atrodas jūsu dēla laboratorijā, ir Dmitrijs Volgins?
— Tas pilnīgi iespējams, — Muncijs atbildēja, paraustīdams plecus. — Bet kāds tam sakars ar strīda būtību?
— Ir sakars, pie tam vistiešākais. Jūs tūlīt par to pārliecināsieties. Jūs teicāt, ka nav iespējams uzzināt eksperimenta objekta domas. Acīmredzot jūs neesat drošs, kādas tās būtu. Bet es tās zinu. Pirms divtūkstoš gadiem cilvēki mira jauni, daudz agrāk par dabiskās dzīvības robežas sasniegšanu. Nāve viņiem likās netaisnīgs un ļauns likteņa izsmiekls, tāpēc ka tā pienāca tad, kad pēc dabas likumiem vajadzēja būt tikai dzīves plaukumam. Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš nomira daudz agrāk nekā varēja vēlēties mirt…
— To mēs nevaram zināt, — Muncijs iebilda. — Dažreiz cilvēks ilgojas pēc nāves jaunībā.
— Es tādu gadījumu nezinu.
— Es domāju pagājušos gadsimtus, — Muncijs paskaidroja. — Tajā laikā dzīve ne vienmēr" bija laimīga un viegla.
— So iebildumu es nepieņemu, — Josi atteica. — Bet es to paredzēju un tāpēc jautāju, vai jūs ticat, ka tas ir tieši Dmitrijs Volgins. Viņš bija Padomju Savienības Varonis un tātad stiprs cilvēks ar lielu gribasspēku. Viņš nevarēja mazdūšīgi vēlēties nāvi kaut kādu personisku neveiksmju dēļ. Bez tam viņš bija jauns. Es atceros, Muncij, jūsu publicētos arhīva materiālus. Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Vai varēja vēlēties mirt cilvēks, kas bija tik maz dzīvojis? Es atbildu — nē un vēlreiz nē! Dabai vajadzēja protestēt pret tik pāragru galu. Esmu pilnīgi pārliecināts: ja mēs varētu Volginam pajautāt, tad viņš dotu piekrišanu.
Visvecākais no sarunu biedriem, kas līdz šim bija tikai klausījies, sacīja mierīgā, klusā balsī:
— Es varu papildināt Josi argumentus ar šādu domu. Cilvēks, par kuru ir runa, nomira lielajos cīņas gados par pasaules pārveidošanu — gados, kad cilvēces briesmīgā pagātne cīnījās pret tās gaišo nākotni. Viņš bija cilvēks, kurš dzīvoja pirmajā sociālistiskajā valstī, kas lika pamatus mūsu pasaulei, kurā mēs dzīvojam nu jau gandrīz divtūkstoš gadu. Iedomāsimies sevi viņa vietā. Viņš cīnījās par nākotni, cīnījās pašaizliedzīgi, citādi viņš nebūtu varonis. Pat ja tas nebūtu Dmitrijs Volgins, arī tad būtība nemainās. Vai viņš nebūtu vēlējies redzēt šo nākotni savām acīm? … Es uzskatu, ka Lūcijam, Jo un viņu domubiedriem ir taisnība. Eksperiments jānobeidz.
Muncijs piecēlās. Likās, ka viņš grib aiziet. Viņš taču bija palicis viens, visi klātesošie izteicās pretī. Tomēr viņš savaldījās.
— Es nepiederu pie stūrgalvīgajiem, — Muncijs teica, — un vienmēr esmu ar mieru atzīt savu kļūdu. Taču pagaidām man nav ko atzīt. Iespējams, ka man nav taisnība, nezinu. To rādīs nākotne. Mani uzskati atšķiras no jūsējiem. Es domāju par to šausmīgo triecienu, ko pārdzīvos šis cilvēks, ja Jo un Lūcijam izdosies veiksmīgi pabeigt savu eksperimentu. Viņš atradīsies citā, pilnīgi svešā pasaulē, laika bezgalības atrauts no visa, kas bijis dārgs. Un viņš jutīsies bezgala vientuļš. Viss apkārtējais būs nepazīstams un nesaprotams. Mēs nezinām, vai viņam bija ģimene, bērni, tuvinieki. Droši vien bija. Visi tie viņam nomirs vienā mirklī. Tās ir lielas sāpes. Man saka, — Muncijs turpināja, neskatīdamies ne uz vienu no sarunu biedriem, — ka viņam vajadzētu vēlēties redzēt savām acīm to pasauli, par kuru cīnījās un mira viņa paaudze. Bet ziņkāres apmierināšana vien neatsvērs viņa traģisko vietulību starp cilvēkiem, kuri viņu nesapratīs un kurus viņš pats nesapratīs. Es esmu vēsturnieks. Es labi zinu pagātnes cilvēku psiholoģiju un to, cik stipri viņi atšķīrās no mūsu laikabiedriem. Es gandrīz nešaubos, ka šajā jautājumā uzvaru gūs jūsu viedoklis, un ļoti to nožēloju. Tāpat es nešaubos, ka eksperiments izdosies, jo zinu, cik varena ir zinātne.
Muncijs apklusa, bet neviens viņam neiebilda, un, brīdi šaubījies, pabeidza, pievērsdamies tieši dēlam:
— Tu vari būt mierīgs, Lūcij. Mans viedoklis neuzvarēs, un jūs, diemžēl, sasniegsiet to, ko gribat. Mani uzskati radušies, izpētījot pagājušos gadsimtus, un tajos dalīties var tikai tas, kas dziļi izpratis pagātnes cilvēku dzīvi un dvēseles pasauli. Atceries manus vārdus. Pienāks diena, kad cilvēks, ko jūs būsiet atdevuši jaunai dzīvei, sagādās jums prieku, jo tas būs liels zinātnes sasniegums, bet pienāks arī cita diena, kad tas pats cilvēks, nomocījies un dvēselē tukšs, jums pārmetīs.
Tad bez mazākās svārstīšanās Muncijs apgriezās un straujiem soļiem atstāja terasi.
— Jūsu tēvs, — Josi teica, — maldās, bet viņš to dara ar lielu atklātību. Jūs atlidojāt, lai pārliecinātu viņu nostāties jūsu pusē, taču baidos, ka tas nav izdevies. Nākamajās debatēs Muncijs būs jums un Jo ļoti bīstams pretinieks.
Lūcijs neko neatbildēja. Viņš stāvēja, galvu nodūris, dziļās pārdomās, un šķita pat nedzirdam, ko Josi viņam saka.
— Jā, tā tas ir, — drauga vietā atbildēja Jo.
Arī sirmgalvis piecēlās no krēsla, gatavodamies aiziet.
— Muncija vārdiem, — viņš ierunājās, — man šķiet, ir zināms pamats. Šis jautājums prasa ne tikai Padomes locekļu, bet arī visu cilvēku vissaspringtāko uzmanību. Es jums ieteiktu padomāt par to, kas,šeit tika runāts. Iedomājieties, ja nu Muncijam būs taisnība. Atdot cilvēkam dzīvību, lai sagādātu viņam ciešanas .. . nē, tas ir absudrs!
— Kāpēc jūs ierosināt padomāt tikai viņiem abiem? — Josi strauji pietrūkās kājās. — Visai Zemei jāizšķir šis jautājums. Muncija vārdi, lai cik tie bija daiļrunīgi, mani nepārliecina.
— Jā, — teica Jo, •— nekas cits neatliek — jāgriežas pie Padomes. Tā var strīdēties bez gala, un es paredzu, ka šis strīds kļūs bezgalīgs, ja Padome to neizbeigs.
Pēc sešus gadus ilga eksperimenta ar Dmitriju Volginu, kas bija nomiris gandrīz pirms divtūkstoš gadiem, zinātniekiem reāli izvirzījās jautājums par dzīvības atdošanu mirušajam.
Ziņojumi, kas par to tika plaši publicēti, saviļņoja visu Zemi.
Vēl nekad par tamlīdzīgām lietām nebija runāts kā par pašreizēju praktisku uzdevumu, un pat trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki, pieraduši pie zinātnes un tehnikas brīnumiem, bija pārsteigti par šā nodoma drosmīgumu.
Tomēr nevienam neradās šaubas par šā eksperimenta iespējamību. Ja jau izcilākie zinātnieki to ieteic, tad tas nozīmē, ka viņu rīcībā ir pietiekami daudz līdzekļu, lai šo ārkārtējo eksperimentu sekmīgi veiktu. Neskaidrs bija tikai tas, vai Muncija apgalvojums, ka pretēji savai gribai atdzīvinātais cilvēks būs dziļi nelaimīgs, ir pareizs vai ne.
Sevišķi spēcīgu iespaidu uz cilvēkiem atstāja hipotēze, ka Volginam (vai arī kas viņš būtu) bijusi ģimene, bērni, mīļi draugi un radinieki, kuri viņam it kā nomirs vienā mirklī, nomirs visi līdz pēdējam. Tas tiešām varēja kļūt par cēloni smagai traģēdijai, un cilvēkiem, kas bija pieraduši pie savstarpējas mīlestības un rūpēm, šī doma iedvesa šausmas.