Muncijam, kas bija pārliecināts par savu taisnību, izdevās ietekmēt ļaužu prātus un pagaidām gūt uzvaru pār savu galveno oponentu — Josi, kurš bija uzņēmies Lūcija un Jo projekta aizstāvja lomu.
Protesta balsu bija tik daudz, ka nevarēja būt ne runas par eksperimenta patvaļīgu turpināšanu bez visu Zemes iedzīvotāju piekrišanas.
Tajā laikā vairs nepastāvēja nekāda administratīva vara, visas valsts pārvaldes formas sen bija atmirušas, un vienīgie autoritatīvie orgāni, ka^ saskaņoja nobriedušos jautājumus un plānošanu, bija Zinātnes padome un Tehnikas padome. To lēmumus parasti pieņēma bez ierunām un uzskatīja par visas cilvēces lēmumiem. Šo padomju locekļi bija izcili zinātnieki un slaveni inženieri.
Pie Zinātnes padomes arī griezās Lūcijs un Jo ar lūgumu izskatīt un izlemt jautājumu par Volgina atdzīvināšanu.
Pirms sēdes izraisījās ilgstoša un dedzīga diskusija.
Domas dalījās.
Vieni atbalstīja projekta autoru viedokli un pierādīja, ka zinātnes interesēs jāriskē sagādāt cilvēkam ļaunu. Viņu argumenti galu galā reducējās uz patiesību, kas ir tikpat veca kā pasaule: mērķis attaisno līdzekļus.
Otri, kas pievienojās Muncija domām, uzskatīja, ka veikt šādus eksperimentus bez paša objekta piekrišanas nav tiesību nevienam un ka nekādi zinātniski vai citi apsvērumi nevar attaisnot brīvas gribas apspiešanu. Visā pēdējo pusotra tūkstoša gadu ilgajā cilvēces vēsturē nebija bijis neviena gadījuma, kad kāds būtu rīkojies ar citu cilvēku bez tā piekrišanas.
«Kas devis tiesības Lūcijam vai arī citam ievērojamam zinātniekam,» runāja un rakstīja šie cilvēki, «savas zinātnes interesēs graut nesatricināmos sabiedrības likumus? Tā var atgriezties pie aizvēsturiskajiem laikiem, kad cilvēks ekspluatēja cilvēku.»
Josi, kurš bija galvenais Lūcija piekritējs, uz to atbildēja, ka mēdz būt gadījumi, kad jālauž ierastie priekšstati. Tagadējās sabiedrības likumus nedrīkst piemērot pašreizējiem ārkārtējiem apstākļiem bez būtiskām korektivām. Cits jautājums, kā cilvēks pats uztvers savu atdzimšanu. Josi dedzīgi centās pierādīt, ka nekāds ļaunums netiks nodarīts.
— Ģimene un mīļotie draugi? Jā, tas ir nopietns arguments. Bet cilvēkam ir saprāts. Volgins sapratīs, ka viņš pats ir nomiris agrāk nekā viņa tuvinieki un draugi.
Muncija apgalvojumu, ka cilvēks, atrazdamies viņam svešā pasaulē, jutīsies ļoti vientuļš, Josi arī kritizēja.
— Par kādu vientulību var būt runa mūsu pasaulē, kur visa cilvēce ir viena draudzīga ģimene? Vai gan visi cilvēki nesagaidīs atnācēju no laika bezgalības kā mīļotu dēlu vai brāli? Ieraudzīt savām acīm nākotnes pasauli (mūsu pasaule taču Volginam būs nākotnes pasaule), kas gan var būt, vilinošāk? Atcerieties, Volgins nomira trīsdesmit deviņu gadu vecumā. Ko gan citu, izņemot kvēlu pateicību, var sagaidīt Lūcijs un Jo no cilvēka, kas miris tik pāragri un kam viņi būs atdevuši dzīvību?
Vēl nekad cilvēka psiholoģija nebija apspriesta ar tādu interesi. Sen nebija izvirzījies jautājums, kas tik ļoti būtu nodarbinājis burtiski visu Zemes cilvēku prātus. No Venēras, no Marsa un citām planētām ziņoja, ka arī tur dedzīgi apspriež visus «par» un «pret». Vienīgi tie, kas atradās kosmiskajā lidojumā, tālu no Saules sistēmas, palika neiesaistīti šai vispasaules disputā.
Lēmumu gaidīja ar milzīgu nepacietību. Visi saprata, ka tikai Zinātnes padome var izbeigt strīdu, kas, kā jau teica Jo, draudēja kļūt bezgalīgs.
Abas puses stūrgalvīgi palika pie sava.
Sēdes dienā grandiozā zāle, kas bija paredzēta sešdesmit tūkstošiem cilvēku, bija tā pārpildīta, ka nevarēja uzņemt visus, kas vēlējās personiski piedalīties tik neparasta priekšlikuma apspriešanā. Bija zināms, ka gatavojas uzstāties daudzi izcili zinātnieki, un, lai gan viņus varēja redzēt un dzirdēt, neizejot no mājas, visiem nezin kāpēc gribējās redzēt un dzirdēt tos tieši šeit.
Jo ne par ko nešaubījās. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka viņiem ir taisnība, un tāpēc nešaubījās par to, kāds lēmums tiks pieņemts. Viņš ieradās uz sēdi lieliskā garastāvoklī.
Toties gluži citādā noskaņojumā bija Lūcijs.
Būdams atdzīvināšanas idejas iniciators un autors, viņš izjuta dīvainas, divējādas jūtas. Ilgās sarunas ar tēvu galu galā bija viņu ietekmējušas, un brīžiem viņš izjuta pat sirdsapziņas pārmetumus. Reizēm viņu pārņēma žēlums pret cilvēcisko būtni, ar kuru gribēja izdarīt tik šausmīgu eksperimentu. Viņš sāka baidīties no sekām. Laboratorijas klusumā apsvērdams tēva un viņa pretinieka Josi vārdus, Lūcijs mēģināja iedomāties sevi tā cilvēka vietā, kurš gulēja viņa priekšā uz laboratorijas galda. Stundām ilgi viņš raudzījās tik labi pazīstamās sejas nekustīgajos vaibstos un, ieklausoties mākslīgās sirds vienmērīgajā darbībā, mēģināja rast atbildi. Bet atbildes nebija un nevarēja būt.
«Tā būs,» Lūcijs domāja, «tā būs tad, kad zem šīs augstās, skaidrās pieres iedzirkstīsies cilvēciska doma, kad aizvērtās acis atvērsies un paskatīsies uz mani. Ko es tajās izlasīšu? Pateicību vai rūgtu pārmetumu? Kas es būšu šā cilvēka acīs — labdaris vai bende?»
Bija brīži, kad Lūcijs vēlējās, lai Padomes lēmums būtu negatīvs, tad vairs nevajadzētu domāt par atdzīvināšanas sekām, bet zinātnieka prāts tūlīt pat sāka protestēt pret tādu lēmumu.
Lūcijs nogura, sanervozējās un uz sēdi ieradās iekšēji vienaldzīgs un inerts pret jebkuru lēmumu, ko viņam vajadzēs uzklausīt.
Pirmajam deva vārdu viņam.
Pēc Padomes priekšsēdētāja uzaicinājuma Lūcijs uzkāpa augstajā tribīnē.
Daudzie teleofi, kas bija izvietoti pa visu zāli, parādīja visiem viņa satraukto un novājējušo seju.
Stāvot milzīgās, piecdesmit metru augstās Ļeņina statujas pakājē, Lūcija priekšā pavērās grandiozās zāles neaptveramais plašums. Pēdējās rindas izzuda tāles neskaidrajā dūmakā, kam cauri lauzās saules stari, kas brīvi iespīdēja telpā pa caurspīdīgo jumtu.
Lūcijs pārlaida skatienu Padomes locekļiem — izcilākajiem Zemes zinātniekiem, kas bija šeit sapulcējušies, lai paziņotu viņam savu spriedumu.
Josi, sastapdams šo skatienu, uzmundrinoši pasmaidīja. Muncijs neskatījās uz Lūciju. Viņš sēdēja, atlaidies pret krēsla atzveltni, ar aizvērtām acīm un kā parasti klusi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tēva pozā Lūcijs samanīja klusu nosodījumu, un viņa sirds skumjās sažņaudzās. Viņš labi pazina Muncija skaidro prātu un bagāto, dzīves pieredzi, tāpēc bija pieradis viņam visos jautājumos ticēt. Pirmo reizi viņu domas krasi dalījās.
Šai mirkli Lūcijam likās neiespējami uzstāties un aizstāvēt savu ideju, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka viņi ar Jo tagad milzīgi kļūdās un pēc tam to vajadzēs nožēlot. Viņam gribējās atstāt tribīni, bet bija jau par vēlu.
Lūcijs sāka runāt.
Visi gaidīja kyēlu runu un bija pārsteigti par tās atturīgumu. īsi un objektīvi Lūcijs izklāstīja eksperimenta norisi ar cilvēka ķermeni, kas pirms sešiem gadiem izņemts no svina zārka, kur tas bija nogulējis gandrīz divtūkstoš gadu, sīkāk paskaidroja, kādā stāvoklī ķermenis atrodas tagad, un nobeidza savu runu ar lūgumu atļaut viņam un viņa biedriem turpināt mēģinājumu atdzīvināt šo cilvēku. Ne ar vienu vārdu Lūcijs nepieskārās saviem uzskatiem par šā jautājuma morālo un psiholoģisko aspektu.
Viņa runas vispārējais tonis bija tāds, ka Jo tikai izbrīnā saskatījās ar Josi un pikti paraustīja plecus. Šķita, ka Lūcijs no projekta autora kļuvis ja ne par tā pretinieku, tad par cilvēku, kas nezina, kurā pusē šai strīdā nostāties.