Выбрать главу

—   Vairāk nekā dīvaini! — piebilda Cēzijs, kas sēdēja netālu no tribīnes blakus Vladilenam un Mērijai.

—   Muncija ietekme, — meitene atbildēja dusmīgi un lik skaļi, ka viņas vectēvs izdzirda šos vārdus, atvēra acis un, ar skatienu sameklējis publikā savu mazmeitu, pārmetoši pašūpoja galvu.

Beidzis runu, Lūcijs palocījās Padomei un nokāpa no tribīnes, dodams vietu Jo, kuru priekšsēdētājs, pārsteigts par atdzīvināšanas galvenā iniciatora dī­vaino toni, uzaicināja uzstāties kā otro

Lūcijs atgriezās savā vietā un visu laiku, kamēr jautājumu apsprieda, sēdēja nekustēdamies, aizklājis acis ar roku un ne reizi nepārmainījis pozu.

Ne dedzīgā runa, ko teica Jo, cenzdamies izkliedēt sava domubiedra runas iespaidu, ne Josi lieliskā uz­stāšanās nespēja likt viņam pakustēties. Tikpat ne­kustīgi viņš noklausījās arī iebildumus. Lūcijs atvēra acis tikai tad, kad tika paziņots, ka debates beigušās un sāksies balsošana.

īsos vārdos priekšsēdētājs atgādināja Padomei par cilvēku milzīgo morālo atbildību un pienākumu būt iejūtīgiem pret citu cilvēku.

— Mēs dzirdējām, — viņš teica, — abu pušu vie­dokļus. Pats idejas iniciators atzina par labāku neiz­teikt savas domas. Mums jāprot novērtēt viņa attu­rību. Acīmredzot Lūcijs negribēja ietekmēt Padomi ar savas autoritātes spēku. Viegli nodarīt cilvēkam ļaunu, bet grūti arī atteikties no tik diža eksperi­menta. Gadsimtiem ilgais, panākumiem vainagotais zinātnes ceļš ir sagatavojis tam augsni. Ja Jo un Lūci­jam izdosies realizēt savus nodomus, tad tas būs mil­zīgs notikums, kas pavērs cilvēcei jaunu izziņas lap­pusi. Vienā svaru kausā ir zinātnes sasniegumi, otrā — iespējama cilvēciskas būtnes traģēdija. No mums ir atkarīgs, kuram no svaru kausiem ļaut no­svērties. Nododot savu balsi, lai ikviens no mums iedomājas sevi tā cilvēka vietā, kura likteni mēs izlemjam. Mūsu pasaulē cilvēks ir dabas visvērtīgākā balva, bet mums dārga arī zinātne. Jautājums ir grūts, un ne velti visa cilvēce tā interesējas par to. Es ticu objektivitātei un dzīves pieredzei, tās palīdzēs jums pieņemt arī pareizo lēmumu.

Lūcijs ievēroja, ka tēvs, kas bija uzstājies debatēs,

nebalsoja. Muncijs, šķita, uzmanīgi sekoja balsoša­nas norisei, bet pēc viņa sejas izteiksmes dēls redzēja, ka viņš domā par citu. Reizēm viņš skumji pasmai­dīja, un tad Lūcijam gribējās, lai Padomes locekļi balsotu pret eksperimentu.

Lūcijs gaidīja Padomes spriedumu, iegrimis drū­mās pārdomās.

Kad priekšsēdētājs uzrunāja Lūciju, viņš nostājās blakus Jo. Viņiem teica vārdus, ko abi tā bija gribē­juši dzirdēt, taču Lūcija sirdī tie vairs nerada atbalsi. Jo seja pauda apmierinātību un prieku, turpretim Lūcijs tai pašā laikā bija tik drūms, ka kluss troksnis pāršalca milzīgo zāli. Sešdesmit tūkstoši cilvēku re­dzēja viņa sejas izteiksmi un nevarēja apvaldīt izbrīnu.

— Lūcijs un jūs, Jo, — priekšsēdētājs teica, — Zinātnes padome, vadīdamās no savas sirdsapziņas balss un cilvēces vispārējām interesēm (tā bija pie­rasta, pirms tūkstoš gadiem pieņemta runas ievad- forma), atļauj jums veikt šo eksperimentu. Tādējādi jūs tiekat atbrīvoti no morālas atbildības — to uz­ņemas visa cilvēce. Bet uz jums gulstas cita, varbūt vēl smagāka atbildība. Jums jāatdod savam pacien­tam, citādi mēs to tagad nevaram nosaukt, visi fizis­kie un garīgie spēki vai arī jāatsakās no eksperi­menta. Padome izvirza šo nosacījumu kā obligātu, vienīgo un vissvarīgāko. Jūsu darbs nedrīkst palikt pusceļā. Lēmums atkarīgs no jums. Apsveriet savus spēkus un iespējas vēlreiz. Mēs jums dosim palīgā ikvienu zinātnieku un visas laboratorijas un institū­tus. Zeme ir nolēmusi atgriezt šo cilvēku dzīvē, un jums tiek uzdots izpildīt šo lēmumu. Zinātnes padome, kas pārstāv visu cilvēci, novēl jums sekmes.

Lūcijs klusēja. Jo, mazliet vilcinājies, atbildēja pats:

—    Mēs pateicamies Padomei. Mums uzlikta mil­zīga atbildība, bet mēs ticam saviem spēkiem un esam pārliecināti, ka ar savu biedru palīdzību pabeigsim darbu sekmīgi.

—    Jūs atbrīvojāt mūs no morālās atbildības, — negaidot ierunājās Lūcijs, — bet es pats neatbrīvoju sevi no tās un esmu ar mieru atbildēt par sekām savai sirdsapziņai. Es neesmu vienis prātis ar šeit izteikta­jām domām un neticu, ka sekas būs traģiskas.

Lūcijs pats nezināja, kas viņu pamudināja sniegt šādu paziņojumu un vēl tik nepiemērotā brīdī. Kaut kas pretēji paša gribai it kā izlauzās un izskanēja šajos vārdos.

—    Jūs mazliet par vēlu nolēmāt izteikties, — laipni piebilda Padomes priekšsēdētājs. — Jautājums ir iz­lemts. Bet man prieks dzirdēt, ka jūs esat pārliecināts par panākumiem.

Lūcijs attapās. Vaigos ielija kauna sārtums. Klusē­dams palocījies, viņš pavirzījās sāņus. Lūcijs redzēja, ka tēvs nāk uz viņa pusi. Viņš gaidīja ar neskaidru vainas apziņu.

Muncijs paņēma dēlu zem rokas un veda uz zāles izeju.

—    Kas ar tevi notiek? — viņš jautāja. — Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies par saņemto atļauju.

—   Es pats nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Varbūt tev taisnība. Es tiešām nepriecājos. Būtu bijis labāk, ja mums būtu atteikuši. Tu dzirdēji, — viņš pieme­tināja, pēkšņi pasmaidījis, — Mērijas repliku? Tu pats esi mana sliktā garastāvokļa vaininieks.

Muncijs vērīgi palūkojās dēlā.

—   Apsēdīsimies! — viņš teica, pievezdams Lūciju pie viena no dīvāniem, kas bija novietoti gar vestibila sienām un paredzēti Padomes locekļu atpūtai. — Uz­klausi mani! Liekas, es nekad neesmu devis tev slik­tus padomus. Pieņemto lēmumu vairs nevar atcelt. Ja tas ir ļaunums, tad tas ir izdarīts, un vajag tikai domāt, kā to mazināt. Kā redzi, es nešaubos par jūsu panākumiem un domāju par turpmāko — kā atvieg­lināt šā cilvēka likteni. Kad jūs pabeigsiet savu darbu un atdzīvināsiet mirušo, tad sākšu rīkoties es. Es labi protu krievu valodu, un viss tā laika dzīves veids man pazīstams. Es runāšu viņam saprotamā va­lodā un sagatavošu viņu mūsu dzīvei. Kad viņš būs pilnīgi vesels, bet es atkārtoju, ka nešaubos par to, tu viņu atvedīsi pie manis. Mana vientuļā māja jūras krastā būs viņam ļoti piemērota. Tas ir viss, ko es tev gribēju sacīt. Pārdomā manus vārdus. Bet tagad brauc mājā un saved kārtībā savus nervus.

Muncijs cieši paspieda dēlam roku. Viņa pelēkās acis raudzījās Lūcijā laipni un pārliecināti. Pēkšņi viņš dēlu apkampa un pievilka sev cieši klāt.

—   Atceries, tev jāgūst panākumi. Tev tiek dāvāta liela uzticība, tāpēc esi tās cienīgs. Es gribu, lai man būtu tiesības lepoties ar savu dēlu.

Ar joprojām vēl spēcīgo roku viņš viegli pastūma Lūciju uz izejas pusi: '

—   Ej strādāt! Es drīz būšu pie tevis.

Pamājis ar galvu, Muncijs iegāja sēžu zālē. Lūcijs noskatījās tēvam nopakaļ: «Viņam kā arvien tais­nība. Bet tagad jau ir par vēlu!»

Izgājis no Padomes zāles, Lūcijs sēdās savā lid­aparātā un, ne par ko vairs nedomādams, devās mājup.

Lūcijs apstājās pie gultas, uz kuras vēl arvien neapģērbies sēdēja Volgins, un saviļņots dedzīgi nobeidza:

— Tas arī ir viss stāsts, Dmitrij. Zinātnes padome izvirzīja obligātu nosacījumu, ka mums pilnīgi jāat­dod jums fiziskie un garīgie spēki. Mēs to esam izda­rījuši. Tam bija vajadzīgi vēl četri gadi ļoti saspringta darba. Ne vienreiz vien mums likās, ka viss velti, ka mūs gaida neveiksme. Ne vienreiz vien bijām gatavi atkāpties kolosālo grūtību priekšā, kuras cita pēc citas st,ājās mums ceļā. Bet mēs meklējām un izman­tojām arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā iedar­boties uz jūsu ķermeni, galvenokārt uz smadzenēm. Jums draudēja briesmas — jūs varējāt zaudēt atmiņu. Mēs to nedrīkstējām pieļaut un stingri nolēmām, ka jums jāpamostas no nāves miega ar tādu atmiņu, kāda bijusi pirms nāves. Vislielākās grūtības bija tieši tās. Šai ziņā esam guvuši vislielāko uzvaru. Eksperimentējot ar jums, mēs galu galā esam jūs iemīlējuši kā savu bērnu. Kad šķita, ka viss velti un jūs nekad neatdzīvosieties, mūs pārņēma tādas jūtas, it kā jūs būtu dzīvs cilvēks un jums jāmirst, tad mēs atkal sasprindzinājām visus spēkus, lai jūs glābtu. Tās bija savādas jūtas, pretējas tām, kādām vajadzēja būt īstenībā. Iznāca tā, ka zinātniskā problēma mums atvirzījās otrajā vietā un mēs cīnījāmies par jūsu dzī­vību kā par mums tuva cilvēka dzīvību. Kādu ne ar ko nesalīdzināmu prieku jūs mums sagādājāt, kad aparāti pirmo reizi parādīja, ka jūsu smadzenēs rodas domas. Tas notika pirms pusotra gada. Paziņojums par to satricināja visu pasauli. Tā bija diena, kas atalgoja visas mūsu pūles, jo tieši tad jūs pa īstam kļuvāt atkal dzīvs. Nāve bija uzvarēta! Kopš tā laika mums katru nedēļu bija jāsniedz sīks ziņojums par jūsu stāvokli. Cik daudz nemiera un satraukuma nā­cās pārdzīvot visai cilvēcei, kad pēc īsa apziņas brīža jūs atkal pēkšņi ieslīgāt nemaņā. Visa Zeme aiztu­rētu elpu gaidīja — vai tā atgriezīsies vai ne. Ar saspringtu uzmanību mēs sekojām, kā dzīvība palē­nām uzveic nāvi. Mēs esam bezgala laimīgi, ka jūs beidzot esat mūsu vidū. Jūs mīl un gaida visā pasaulē. Bet bažas, par kurām es stāstīju, vēl joprojām pastāv. Tās nospiež mani un manus kolēģus kā smags slogs, un tikai jūs varēsiet novelt no mums šo smagumu. Kādreiz, ja jūs vēlēsieties, es jums izstāstīšu visu sīkāk, bet arī tagad jūs zināt pietiekami daudz. Tie­sājiet mūs!