Turpinot savu garo stāstījumu, Lūcijs lēnām soļoja pa milzīgo paviljonu. Viņš runāja paklusu, bet Volgins dzirdēja katru vārdu, tik saasināta bija dzirde. Neparasto stāstījumu par fantastiskajiem notikumiem ar viņu pašu Volgins klausījās kā brīnišķīgu pasaku, un bija brīži, kad viņš sāka šaubīties, vai dzird to īstenībā vai drudža murgos. Divdesmitā gadsimta cilvēka saprāts tādas lietas iztvēra ar grūtībām.
— Es varu piebilst tikai vienu, — Lūcijs teica. — Es gribēju jūs aizvest pie sava tēva, kā mums bija norunāts, un tikai tur pastāstīt jums visu patiesību. Bet apbrīnojamā vīrišķība, ar kādu jūs uzņēmāt manu paziņojumu, ka esat bijis miris, spieda mani pastāstīt visu tūlīt. Tas, protams, ir daudz labāk, jo pasargās jūs no daudziem negaidītiem pārsteigumiem un neauglīgiem minējumiem, kas jums neizbēgami rastos, izejot ārā no šīs telpas. Tagad jūs nebrīnīsieties, zinādams, kur atrodaties. Jūs esat cilvēks ar spēcīgu raksturu, Dmitrij, un man prieks, ka jūs esat tieši tāds. Vēlreiz teikšu — jūs zināt visu. Tiesājiet mūs!
Volgins klusēja.
Lūcijs paskatījās Volginā, un viņu pārsteidza tā sejas izteiksme. Viņš saprata, ka stāstījums radījis pavisam citādu iespaidu, nekā bija gaidījis viņš pats, Jo un Muncijs. Šai sejā, kurā viņš tik labi pazina pat vissīkāko vaibstu, nebija manāms ne satraukums, ne izmisums vai bēdas. Tā bija ļoti nopietna un mazliet skumja.
Divas trīs minūtes valdīja pilnīgs klusums.
Volgins kaut ko domāja. Pēc tam viņš paskatījās uz Lūciju, kas stāvēja pie gultas.
— Jūs nedusmojieties uz mani, — viņš teica, — ja es jūs tagad palūgšu aiziet. Man jāpaliek vienam. Man vajag, kā lai to pasaka, nu, kaut vai sagremot jūsu stāstu …
Lūcijs klusēdams devās uz izeju.
— Pagaidiet mirkli, — Volgins teica. — Es negribu, lai jūs mocītu nevajadzīgas aplamas domas un bažas. Ja es sapratu pareizi, jums personiski galvenais ir tas, vai atdzīvošanās jeb atdzimšana varētu kļūt man traģiska tādēļ, ka visi mani draugi un tuvie cilvēki sen miruši. Es gribu jums pateikt, ka neredzu iemesla traģēdijai. Bet tagad ejiet un atgriezieties pie manis pēc stundām trim. Un vēl viens lūgums. Es gribētu, lai šai laikā mani neviens nenovērotu. Es zinu, ka jūs to kaut kā darāt.
Kā arvien, klusi, melodiski noskanot, it kā kaut kur tālumā iešķindētos zvaniņš, siena Lūcija priekšā pavērās, veidodama šauru eju, un, izlaidusi viņu, atkal aizvērās.
Volgins palika viens.
Tajā noskaņojumā, kāds viņam tagad bija, spožā , gaisma likās nepatīkama, un, it kā paklausīdama viņa domām, gaisma apdzisa, paviljonā iestājās patīkama puskrēsla.
Volgins nepievērsa tam nekādu uzmanību un pat nepamanīja, ka viņa vēlēšanās brīnišķīgā veidā piepildījās. Apmierināti nopūties, viņš atlaidās uz mīkstā spilvena.
Volgins bija pilnīgi pārliecināts, ka lūgums nenovērot viņu tiks svēti izpildīts. Pirmo reizi viņš atradās pilnīgā vientulībā, bet šis apstāklis bija tieši tas, kā viņam briesmīgi vajadzēja pēc visa no Lūcija dzirdētā.
Domas un atmiņas pārņēma viņu, un, aizvēris acis, Volgins ieslīga pagātnē, meklēdams tajā spēkus dīvainajai un pagaidām vēl nesaprotamajai tagadnei.
Izgājis no paviljona, Lūcijs apstājās pie pašām «durvīm». Pati par sevi ļoti lielā kupolveida telpa pilnīgi atradās citā, vēl lielākā telpā, pieblīvētā ar neskaitāmām visdažādākā veida un lieluma mašīnām un aparātiem. Pie sienām un griestiem koncentriskos lokos karājās ierīces, kas pēc izskata atgādināja prožektorus. To atvērtās «mutes» bija pagrieztas pret iekšējā paviljona sienām.
Tieši pretī durvīm atradās milzīgs stends, kas mirdzēja neskaitāmu daudzkrāsainu spuldzīšu ugunīs. To līdz pēdējai iespējai aizpildīja vairāki dažāda lieluma un krāsas ekrāni, liels daudzums kustīgu, aiz stikla novietotu diagrammu un apaļu disku, pa kuriem ātri slīdēja krāsaini rādītāji.
Stenda priekšā mīkstā, dziļā krēslā sēdēja Jo un uzmanīgi vēroja lielo ekrānu, kurā skaidri bija
redzama paviljona iekšpuse, gulta un tajā gulošais Volgins.
Lūcijam ienākot, Jo pagrieza galvu uz viņa pusi.
— Nu? — viņš jautāja.
— Jūs taču redzējāt un dzirdējāt, — Lūcijs atbildēja. — Dniitrijs noklausījās manī bez mazākā izmisuma un pat bez stipra satraukuma.
— Jūs domājat. ..
— Es nezinu, ko lai domā. Nevar taču pat pieņemt, ka viņš nesaprot, kas noticis.
— Paskatieties! — Jo sacīja, pievērsies ekrānam.
Lūcijs ieraudzīja, ka paviljona iekšpusē apdziest
gaisma un to nomaina puskrēsla.
— Viņš grib palikt vienatnē ar sevi, koncentrēties, — Jo paskaidroja. — Gaisma traucē. Vai jūs pateicāt, ka apgaismojuma spožums atkarīgs no viņa paša?
— Nē, liekas, neteicu, — Lūcijs atbildēja.
— Tātad viņš pats to noskārtis vai arī tas noticis nejauši.
— Man liekas, ka Dmitrija miers ir nedabisks, — Lūcijs atkal uzsāka. — Vai tikai tur neslēpjas kaut kas cits, nevis ārkārtīga pašsavaldīšanās? Varbūt Dmitrija prāts, viņa psiholoģija eksperimenta gaitā neglābjami mainījusies?
— Nē, — Jo atbildēja, — tas nevarēja notikt, un jūs pats to ļoti labi zināt. Dmitrija psihiskās spējas un domāšana ir tāda pati kā pirms nāves. Iespējams, ka pats laiks, kad viņš dzīvoja, visi pārbaudījumi, ko nācies pārciest, tā norūdījuši šo cilvēku, ka viņš pat tagad nezaudē pašsavaldīšanos.
— Es ļoti gribētu tam ticēt, — Lūcijs atteica.
Jo pieskārās ekrāna virsmai. Pēkšņi attēls uz tā palielinājās. Volgina seja aizņēma visu ekrānu.
— Paskatieties! — Jo sacīja. — Viņš ir pilnīgi mierīgs.