Lūcijs ātri piegāja pie stenda un izslēdza ekrānu.
— Dmitrijs lūdza viņu trīs stundas nenovērot, — Lūcijs atbildēja uz Jo neizpratnes pilno skatienu. — Viņš grib palikt pilnīgi viens.
Abi, nebilzdami ne vārda, lūkojās uz apdzisušo ekrānu.
Milzīgajā telpā valdīja pilnīgs klusums, to traucēja vienīgi tikko dzirdami kāda aparāta tikšķi. Lūcijs paskatījās uz aparātu un norādīja uz to ar roku:
— Dmitrija sirds, — viņš teica, — pukst pavisam mierīgi. Bet, ja nu Dmitrijs lūdza nenovērot, tad nevajag kontrolēt arī sirds darbību.
Aparāta lente aiz plānā stikla pārstāja slīdēt.
Pirmo reizi desmit gadu laikā cilvēki izlaida no redzesloka pašu atdzīvināto cilvēku.
Ko viņš darīja savā vientulībā? Kādas domas un jūtas pārņēma to, kas bija atgriezies dzīvē no nāves saltajām skavām?
Aizritēja stunda …
Taču Jo vēl tāpat nekustīgi sēdēja krēslā, pievērsis skatienu apdzisušā ekrāna baltajam četrstūrim, un tāpat viņam blakus stāvēja Lūcijs.
Viņš nespēja ne par ko runāt. Nav vārdos izsakāms tas, ko viņi juta.
Grandiozais uzdevums, ko viņi uzņēmušies, bija izpildīts. Jaunās ēras devītā gadsimta zinātne bija veikusi to, par ko agrāk tikai sapņoja, tā bija guvusi uzvaru pār dabas spēkiem tās visnepieejamākajā un visnoslēpumainākajā jomā. Kopš šā brīža nāve pakļausies cilvēkam. No nesaprotama un cietsirdīga ienaidnieka tā pārvērtusies par draugu, kas atsvabina cilvēku no dzīves, kad dabiskās vecuma robežas padarījušas šo dzīvi nevajadzīgu un smagu.
Kaut arī šā gadsimta cilvēkiem neapzinīgā tieksme pēc personiskas nemirstības bija kļuvusi vājāka, tomēr tā vēl bija jūtama, jo cilvēki vēl nedzīvoja tik ilgi, cik ļāva viņu organisms. Lūcijs un Jo zināja, ka tagad drīz vien tiks sasniegta cilvēka mūža normālā robeža, tad izzudīs no apziņas vēlēšanās dzīvot mūžīgi, un, nodzīvojis noteikto laiku, cilvēks ar prieku sagaidīs nāvi.
Viņi saprata, ka šie panākumi iezīmēs vēstures griežus, aiz tiem paliks ilgie gadsimti, kad cilvēks padevīgi nolieca galvu nāves priekšā. Tagad tā būs atkarīga no cilvēku vēlēšanās. Zinātniskā doma attīstīsies, izmantos zinātnieku sasniegumus un ziedos cilvēces labklājībai iegūto pieredzi un zināšanas.
Apziņa, ka desmit gadi nav bijuši veltīgi un ka pienākums ir veikts, pildīja viņu sirdis ar prieku un lepnumu.
Viņi ar saviļņojumu gaidīja, kad paies noteiktās trīs stundas un viņi atkal ieraudzīs Volginu, dzirdēs tā balsi, jo viņi mīlēja to vairāk, nekā vecāki mīl savu bērnu, kam devuši dzīvību.
«Nāve ir fakts, kas jāizpētī,» pirms divtūkstoš gadiem teica Maksims Gorkijs.
Vai gan šie vārdi nebija ceļa rādītāja zvaigzne daudzām zinātnieku paaudzēm, kas neatlaidīgi centās atklāt visus nāves noslēpumus? Vai gan viss viņu veikums nedeva Lūcijam un Jo iespēju uzvarēt nāvi? Vai gan Lūcija un Jo izcīnītā uzvara nebija uzvara, ko guvusi visa Zemes zinātne visa savas vēsturiskas attīstības gaitā?
Nevienam nav tiesības sacīt: «Es to izdarīju!» Ikviens atklājums, ikviens zinātnes sasniegums iespējams, tikai izmantojot agrāk dzīvojušo zinātnieku darbus. Cilvēkam ir tiesības vienīgi teikt: «Es to pabeidzu!» Cilvēks, it īpaši zinātnieks, viens pats ir bezspēcīgs. Viņa spēks ir citu veikumā, ko viņš izmanto visas cilvēces interesēs.
Lūcijs un Jo labi zināja un saprata šo lielo pēctecības likumu. Nevienu mirkli viņi nepiedēvēja lielos panākumus tikai sev. Ar pateicību viņi domāja par tiem, kas bija strādājuši visu mūžu, virzīdami zinātni uz priekšu, un ar savu darbu sagatavojuši augsni, kurā aizmetās un izauga viņu panākumu brīnišķīgais auglis.
Viņiem likās, ka laiks rit vienmuļi un lēni. Visas šīs trīs stundas viņus nemitīgi satrauca un mocīja nemiera pilnas domas.
Viņi zināja, ka nevienu mirkli pirms noteiktā laika Lūcijs neieies pie Volgina, un, klusējot cīnīdamies katrs ar savām bažām, gaidīja.
5.
— Jūsu stāstījumā, Lūcij, es klausījos ar aizrautību un interesi. Protams, arī tagad vēl nesaprotu, kā jūs varējāt mani atdzīvināt tūkstoš deviņsimt gadu pēc nāves, taču, es ceru, jūs man to ar laiku izskaidrosiet, ja vien spēšu to saprast. Jūsu pasaulē, kur es tik negaidīti esmu nokļuvis, man viss būs nesaprotams un daudz laika vajadzēs izskaidrojumiem, atkārtoju, ja es vispār spēšu ko saprast…
Volgins runāja rāmi un nosvērti. Viņa sejas vaibsti bija gluži mierīgi, bet Lūcijam šķita, ka šī seja, kuru tik labi pazina, kaut kā nepasakāmi izmainījusies. It kā laiks tai būtu uzspiedis savu zīmogu, it kā viņi būtu tikušies nevis pēc trim stundām, bet pēc ilgiem atšķirtības gadiem. Seja nebija novecojusi, uz tās nebija ne asaru, ne izmisuma, ne smagu pārdzīvojumu pēdu. Tā bija stinga, un savāds miers dvesa no tās nekustīgajiem vaibstiem.
— «Tas pāries,» ar smagu sirdi vērodams Volginu, Lūcijs domāja.
— … Tūkstoš deviņsimt gadu — tas ir neaptverami milzīgs laika sprīdis. Zinātne un tehnika, sadzīve un sabiedriskās attiecības — viss noteikti ir tiktāl attīstījies, ka diezin vai man izdosies to saprast pilnīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neesmu ne zinātnieks, ne inženieris, ne ārsts. Esmu jurists, un mana bijusī profesija diezin vai man tagad noderēs. Šajā ziņā jums nav veicies. Nekāda labuma jūsu laikabiedriem no manis nebūs. Lai nedzīvotu bezdarbībā, man vajadzēs apgūt kādu vienkāršu darbu, kas man būs pa spēkam. Bet par to tagad vēl agri runāt. Jūs teicāt, lai es jūs «tiesājot». Es to saprotu tā: jūs gribat zināt, vai es būtu atļāvis sevi atdzīvināt vai ne. Noteikti atbildēt uz tādu jautājumu grūti. Es vēl neesmu ielūkojies jūsu pasaulē. Izņemot šo paviljonu, vēl neko neesmu redzējis. Pat ja es vēlāk nožēlotu, ka esmu «atdzīvināts», tad tomēr nenosodītu jūs, kā to paredzēja jūsu tēvs. Es jūtu, ka cilvēki pa šo laiku pārmainījušies un raugās uz daudz ko citādāk, nekā raudzījāmies mēs. Jūs teicāt, ka jūsu tēvs labi izpē- lijis mūsu gadsimtu, bet es varu jau tagad sacīt, ka viņš nav izpratis mūsu laikmeta raksturu. Mēs bijām reāli cilvēki un nepavisam nebijām noskaņoti uz traģēdijām un psiholoģisku rakņāšanos dvēselē. Mums tam vienkārši neatlika laika. Jums ir cita psiholoģija nekā manas paaudzes cilvēkiem. Par to pietiekami liecina kaut vai tas, ka manu jautājumu izskatīja Zinātnes padome. Iespējams, ka es kaut ko nesaprotu, tas droši vien tā ir, taču man pēc bijušās dzīves, bet tā man liekas vēl pavisam tuva, pēc visa, ko nācies pārdzīvot, savādi klausīties, ka visa cilvēce apspriež jautājumu, kā es uztveršu savu atgriešanos dzīvē. Varbūt, kad ieskatīšos dziļāk un pieradīšu pie jaunajiem apstākļiem un jaunajām cilvēku savstarpējām attiecībām, es to sapratīšu. Galu galā jūsu pasaule ir mūsu cīņu un pūliņu tiešs rezultāts, un man būs prieks to redzēt un sveikt jūsu cilvēkus viņu tālo senču vārdā. Ar jūsu un jūsu draugu palīdzību, kuri, es ceru, kļūs arī mani draugi, es atradīšu savu vietu dzīvē. Tādēļ metiet prom visas savas šaubas. Man ir lemts ļoti dīvains, neparasts liktenis, un, vai es gribētu vai negribētu to izbaudīt, tam nav nekādas nozīmes. Jūs mani atgriezāt dzīvē pēc visas cilvēces lēmuma, Vai tad es, komunists, varu pret to protestēt? Zināms, ne. Es lepojos, ka esmu bijis noderīgs zinātnei, un man pietiek ar šo apziņu. Protams, man ir smagi, ka visi cilvēki, kurus es pazinu, viss, pie kā biju pieradis, nozudis no Zemes virsas. Šās šķiršanās sāpes es tikko pārdzīvoju un par tām vairs nekad nerunāšu. Sāksim jaunu dzīvi. Vienā ziņā jūsu tēvam taisnība: pirms iepazīstos ar pasauli, man vajadzētu kādu laiku padzīvot pie viņa. Aizvediet mani pie viņa, tā ir laba doma. Es gribu palasīt, kāda ir bijusi cilvēces vēsture šo divtūkstoš gadu laikā un, cik tas manos spēkos, iepazīties ar zinātnes un tehnikas sasniegumiem kaut vai vispārējos vilcienos. Un, protams, vispirms jāiemācās jūsu valoda. Tas viss prasīs laiku. Man negribētos rādīties cilvēkos, pirms es visu to neesmu padarījis. Man tā ir laimīga sagadīšanās, ka jūsu tēvs ir vēsturnieks. Un arī viņš varēs daudz ko gūt no sarunas ar mani. Esmu daudzu tādu notikumu līdzdalībnieks un aculiecinieks, par kuriem viņš varēja tikai izlasīt grāmatās. Mums būs par ko runāt.