— Esmu laimīgs, ka jūs tik vienkārši raugāties uz visu, — Lūcijs sacīja. — Jūsu vietā es droši vien būtu satriekts daudz stiprāk.
— Tas tāpēc, ka jūs nav dzīve rūdījusi, — Volgins atbildēja. — Bet jūs maldāties, ja domājat, ka mani jūsu stāsts nepārsteidza. Tas mani dziļi saviļņoja, bet pa šīm trim stundām es nomierinājos. Mūsu laikos dzīve bija barga skola. Tagad acīmredzot tas tā nav. Jums nekas nedraud. Nekas nevar mainīt jūsu dzīves mierīgo plūdumu — es runāju par cilvēces dzīvi visumā, nevis par atsevišķu cilvēku. Trūkums, bads, slimības, karš, pēkšņa nāve — viss, kas gadsimtiem ilgi plosīja cilvēci, jums laikam nemaz nav pazīstams.
— Jums ir un nav taisnība, Dmitrij. Mums tiešām nedraud tas, ko jūs nupat minējāt. Taču cīņa ar dabu vēl nepavisam nav beigusies. Kad jūs iepazīsieties ar mūsu dzīvi, tad redzēsiet, ka mēs nedzīvojam tik mierīgi, kā jums liekas pēc mana stāstījuma. Taču mūsu rūpes un nemiers nepavisam nav tādi, kādi bija jūsu laikabiedriem.
— Tas ir neapstrīdami, — Volgins atteica, — un
likumsakarīgi. Ēs gribu iziet ārā no šejienes Un apskatīt jūsu pasauli. Ceru, ka šī saruna jūs nomierināja un jūs vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi. Jūs ziedojāt desmit gadus no savas dzīves, lai atdotu man dzīvību. Vai es to varu nenovērtēt?
Viņš pastiepa roku. Lūcijs to strauji satvēra.
—- Paldies jums, Dmitrij! — viņš teica. — Jūs man novēlāt no sirds lielu smagumu. Gadsimtu gaitā ļaudis pamazām pieraduši par visu vairāk cienīt cilvēku un viņa brīvo gribu. Lai gan bija Padomes lēmums, apziņa, ka mēs rīkojāmies ar jums bez jūsu piekrišanas, mani nomāca.
— Es saprotu. Manā laikā tikai pie mums, Padomju Savienībā, cilvēks domāja par citiem cilvēkiem. Tagad tas tā ir visā pasaulē. Tā tam arī vajadzēja būt, mēs to zinājām jau divdesmitajā gadsimtā. Esmu laimīgs, ka vēstures attīstība virzījusies pa to ceļu, par kuru mēs nešaubījāmies. Vai pēc manas nāves uz Zemes vēl bijuši kari?
Lūcijs pasmaidīja. Viņš priecājās, redzēdams, ka Volgina seja mazliet atdzīvojas, zaudējot savu stingumu. Viņš jautri atbildēja:
— Jūsu jautājumiem, Dmitrij, nebūs gala. Tā mēs nekad netiksim no šejienes ārā. Ģērbieties un pametīsim šo telpu, kas jums tā apnikusi. Visu uzzināsiet pamazām, cilvēki, kuri zina vairāk nekā es, jūs iepazīstinās ar to, kas jūs interesē. Ikviens zinātnieks būs priecīgs izskaidrot jums visu, ko vien vēlēsieties. Visa cilvēce jūs gaida ar nepacietību. Jūs esat vispopulārākais cilvēks uz Zemes.
Volgins neviļus iesmējās. Lūcija vārdi, kā par brīnumu, sagādāja viņam gandrīz vai patiku.
«Interesanti,» viņš nodomāja, «vai cilvēkiem ir saglabājusies godkārība? Spriežot pēc tā, ka no ikdienas dzīves izzuduši uzvārdi, diezin vai.»
Viņš sāka ātri ģērbties. Nejauši viņa skatiens pievērsās skaidri redzamai rētai krūšu kreisajā pusē. Rēta, kuras agrāk nebija, sen interesēja Volginu, bet Lūcijs uz šo jautājumu nekad negribēja atbildēt.
— Varbūt tagad, — Volgins iejautājās, — jūs man paskaidrosiet, kā radusies šī rēta?
— Es jums jau teicu, ka atbildēšu uz jebkuru jautājumu, ja tikai tas būs manā kompetencē. Šī rēta ir operācijas sekas, bet tā drīz izzudīs pavisam. Pusotra gada jūs. gulējāt bez sirds, kuru Jo restaurēja atsevišķi no pārējā ķermeņa.
Viņš to pateica mierīgi, tādā tonī, it kā nekā sevišķa šeit nebūtu, bet Volgins juta spēcīgu saviļņojumu. Bezdibenis, kas šķīra šo pasauli no agrākās, pavērās visā savā neaptveramībā.
«Man jāpierod pie tādām lietām,» viņš nodomāja. «Tas, kas likās neiedomājams divdesmitajā gadsimtā, tagad ir dabisks. Tamlīdzīgus pārsteigumus nāksies sastapt ik uz soļa.»
Apģērbies Volgins paskatījās spogulī, kas, izrādās, karājās pie gultas. Viņš palika apmierināts ar savu ārieni. Savdabīgais devītā gadsimta uzvalks viņam piestāvēja. Tikai bārda, kas pa šo laiku bija izaugusi un stipri pārvērtusi seju, nepatika.
■— Es negribētu iziet no šejienes tādā izskatā, — viņš teica. — Vai jums nav bārdas nazis?
Lūcijs pasniedza viņam kādu priekšmetu, kas nemaz neatgādināja bārdas nazi. Tā bija plastmasas nūjiņa ar tāda paša materiāla veltnīti galā.
— Kas tas tāds? — Volgins jautāja, ar interesi aplūkodams viņam pilnīgi nepazīstamo priekšmetu.
— Tas ko jūs lūdzāt, — Lūcijs atbildēja. — Bārdas nazis. Tiesa, pie mums to sauc citādi. Paredzēdams jūsu jautājumu, es speciāli iegaumēju vārdu «bārdas nazis».
— Mūsu laikā, — Volgins teica, — tādām lietām nebija nosaukuma, jo mums to nebija. Mūsu bārdas nazis izskatījās pavisam citādāk. Kā ar šo rīkojas?
— Pārvelciet ar veltnīti pār tām vietām, kuras gribat noskūt.
— Un viss? … Volgins vaicāja.
Skūšanās ar jaunās ēras astoņi simti sešdesmitā gada bārdas nazi aizņēma ne vairāk par pusminūti un viņam ļoti patika. Veltnītim pieskaroties bārdai, tā nozuda kā uz burvja mājienu.
Pabeidzis šo vienkāršo procedūru, viņš pēdīgi aplūkoja sevi no galvas līdz kājām. Volgins saprata, ka viņa parādīšanās piesaistīs milzīgu uzmanību, tāpēc gribēja atstāt uz jauno cilvēku, cik iespējams, labu iespaidu. Viņš palūdza Lūcijam ķemmi un bija mazliet vīlies, saņemdams visparastāko, ierasto priekšmetu.
— Es jau domāju, ka jūs atkal dosiet man kaut ko neparastu, — viņš smaidīdams sacīja. — Baidos, ka mani gaida pārāk lielas pārvērtības. Pat parasts bārdas nazis manī izraisa izbrīnu. Kas būs tālāk?
— Jūs drīz pieradīsiet. Ja esat gatavs, ejam.
Šo vienkāršo, nemāksloto vārdu sekas bija pilnīgi negaidītas. Volgins pēkšņi juta, ka viņu sagrābj bailes. Kas viņu gaida aiz šīm sienām? Kāda nepazīstama pasaule tur pavērsies? Viņš nesekoja vis Lūcijam, bet apsēdās gultā.
— Mazliet pagaidiet, — viņš lūdza, — es nezinu, kāpēc, bet man bail iziet no šejienes.
Lūcijs uzlika viņam uz pleca roku.
— Tas pāries, 1 — viņš laipni mierināja. — Es sa- . protu jūsu stāvokli. Bet tagad jūs negaida nekas neparasts. Šis paviljons tika uzcelts speciāli jums, un vieta, kur tas atrodas, ir ļoti vientuļa. Izgājis no šejienes, jūs ieraudzīsiet tikai dārzu un māju, kurā es pašlaik dzīvoju. Tajos nav nekā ievērības cienīga. No cilvēkiem — Jo, kuru jūs pazīstat, manu meitu un vairāk nevienu. Visu to mēs paredzējām jau sen un esam darījuši visu, lai atvieglotu pāreju no jūsu pasaules mūsu pasaulē. Šodien pat es aizvedīšu jūs pie sava tēva, un, kad apradīsiet ar jaunajiem apstākļiem, tad ieraudzīsiet visu, ko gribēsiet.
— Esmu jums ļoti pateicīgs, — Volgins atteica, — par rūpēm, kādas man veltījat. Bet pasakiet, kur atrodas šī ēka? Kādā valstī un pasaules daļā?
— Kipras salā, — Lūcijs atbildēja.
— Kiprā? — Volgins brīnījās. — Bet jūs sacījāt, ka es atrodos Padomju Savienībā?