— Toreiz es nevarēju atbildēt citādi. Bet es teicu patiesību. Ikvienu vietu uz Zemes var saukt par bijušo Padomju Savienību. Jūs atveda šurp pirms trim gadiem. Agrāk jūs atradāties mūsu laboratorijā bijušās Krievijas teritorijā.
— Kādā vietā?
— Tur, kur agrāk bija Malojaroslavecas pilsēta.
— Bija? Tātad tagad vairs nav?
— Tās nav vairs sen. Atkal paredzēdams jūsu jautājumu, es uzzināju, kā tā saucās.
— Bet U … pilsēta? — Volgins jautāja. — Vai tās arī vairs nav?
— Neesmu dzirdējis tādu nosaukumu, — Lūcijs atbildēja. — Vai jūs tur dzīvojāt?
— Tur mira mana sieva, — Volgins atbildēja. — Un tur atradās viņas kaps.
Viņš atspieda galvu rokā un ilgi tā sēdēja. Skumjas un šausmas ar milzu spēku sagrāba viņu. Pilsēta nozudusi no Zemes virsas, bet viņš, Volgins, dzīvo pretēji visiem dabas likumiem, it kā nebūtu pagājis bezgala ilgs laiks. Iepriekšējā dzīve, kas bija likusies tik tuva, pēkšņi aizslīdēja kaut kur tumšā pagājības bezdibenī, ar katru savas būtības daļiņu Volgins juta, ka viņu atrāvis no tās vēl neatvairāmāks spēks nekā nāve, — pagājībā nogrimušā laika spēks. Nāve viņam bija ļāvusi atgriezties atpakaļ, laiks neļaus. Nekādi zinātnes sasniegumi neatgriezīs viņu ierastajā, iemīļotajā pasaulē, kas zaudēta uz visiem laikiem.
Volginam pēkšņi gribējās pietrūkties kājās un prasīt, lai Lūcijs viņu atgriež agrākajā miera un nemaņas stāvoklī, kur nav un nebūs ne atmiņu par pagātni, ne ilgu pēc tās. Taču šī jūtu brāzma uzplūda un norima. Spēcīgā griba viegli pieveica mazdūšību. Volgins atņēma roku no sejas un piecēlās.
— Es laikam jums liekos smieklīgs? — viņš bilda un piespiesti smaidīja. — Bet, tiesa, es nevaru apvaldīt savu vētraino satraukumu. Nav tik vienkārši doties ļaudīs tieši no kapa. Jūsu bērni baidīsies no manis kā no rēga.
Lūcijs nepasmaidīja par šo izmocīto joku. Viņš pats bija uztraucies ne mazāk par Volginu. Kaut kā neparasti skaidri Lūcijs saprata, cik nozīmīgs šis brīdis ir viņu abu dzīvē. Viņa priekšā stāvēja cilvēks, kas burtiski bija izrauts «no viņpasaules», cilvēks, kas bija dzimis un dzīvojis sen pagājušos laikos, kuri pieder jau vēsturei, tas bija to leģendāro cilvēku pēctecis, kuri likuši pirmos akmeņus tagadējās pasaules ēkā.
Ģērbies modernā uzvalkā, ar gludi skūtu seju, Volgins šķita Lūcijam pavisam citāds. Atmiņā pavīdēja krunkainais, sažuvušais ķermenis, kas peldēja stikla kastē ar šķīdumu …
Paklausīdams savas sirds aicinājumam, Lūciis strauji piegāja un apskāva Volginu. Tas viņam atbildēja. Dažādu laikmetu cilvēki, viņi bija vienas Zemes bērni.
Tad, palaiduši viens otru vaļā, abi saprata, ka šī apkampšanās bijusi nepieciešama, ka viņi jau sen neapzinīgi tiekušies pēc tās.
— Man ir deviņdesmit gadu, — saviļņots teica Lūcijs. — Es tev, Dmitrij, devu dzīvību, otru dzīvi. Atļauj jel man tevi uzskatīt par savu dēlu.
— Man bija trīsdesmit deviņi gadi, kad nomiru, — Volgins atbildēja. — Un, lai gan esmu dzimis gandrīz divtūkstoš gadu pirms tevis, tev ir tiesības saukties par manu tēvu. Ja tu to gribi, es ar prieku pievienojos. Mans pirmais tēvs nomira, kad biju vēl bērns, un es viņu neatceros.
Lūcijs izvilka no kabatas mazu kārbiņu.
— Saskaņā ar visas cilvēces vēlēšanos, — viņš teica, — es atdodu tavu apbalvojumu. To izņēma no muzeja, lai nodotu īpašniekam.
Lūcijs izņēma no kārbiņas Zelta Zvaigzni ar sarkanu muarē lentīti un piesprauda to pie Volgina uzvalka ar tādu pašu žestu, ar kādu to bija darījis mirušais komandieris Lielā Tēvijas kara laikā.
Labi pazīstamā zvaigzne, kas gadsimtu gaitā kaut kādā brīnumainā veidā bija saglabājusies, atstāja tādu iespaidu, ka viņš uzreiz pilnīgi nomierinājās.
— Iesim! — viņš aicinaja. — Dosimies man jaunajā pasaulē.
— Pamēģini to iemīlēt, — Lūcijs sacīja.
— Es jau mīlu. Tā ir pasaule, pēc kuras mēs tiecāmies, par kuru cīnījāmies un mirām.
Sienā apslēptās durvis atvērās.
Tieši aiz tām stāvēja Jo, stiepdams Volginam pretim abas rokas.
— Visas Zemes vārdā, — viņš teica, — es apsveicu jūsu ierašanos pie mums.
—• Paldies! — Volgins atbildēja, apkampdams veco zinātnieku. — Paldies par visu, ko jūs manā labā esat darījuši!
Iedams cauri zālei, kuru pildīja mašīnas un aparāti, kas bija uzstādīti tikai tādēļ, lai atdotu viņam dzīvību un veselību, Volgins neko nepamanīja. Viņš neko neredzēja. Nepārvarams spēks vilka viņu uz priekšu — iziet no šīs telpas pasaules plašumā.
Un tad bez trokšņa atvērās otras durvis.
Spoža zilgme iesitās atdzimušā cilvēka acīs.
Pirmo reizi pēc tūkstoš deviņsimt gadu ilga pārtraukuma Volgins ieraudzīja debesis un pie tām mirdzošo saules disku.
OTRĀ daĻa
LAIKABIEDRI
PIRMĀ NODAĻA
1.
Zeme maina savu seju. Jūra — ne!
Nemainīga tā palikusi visos vēstures posmos, kad cilvēce apdzīvoja tās krastus. Tā redzējusi plakanās feniķiešu galeras, ko vēlāk nomainīja grieķu kuģi. Tā palikusi tāda pati visos Romas valdīšanas laikos, redzējusi mauru kultūru un krusta karus. Tā piedzīvojusi Bizantijas impērijas krišanu, šūpojusi uz savām varenajām krūtīm uzvarētāju turku kuģus un vienaldzīgi tos aprijusi Lepanto kaujā. Tā nolūkojusies Abukiras un Trafalgāras kaujā, apglabādama tumšajās dzīlēs kā franču, tā angļu kuģus. Divdesmitā gadsimta bruņukuģu milzīgie tērauda korpusi pazuduši tās viļņos tikpat ātri kā romiešu koka kuģi. Gadu no gada, ilgus gadsimtus jūra vākuši no cilvēces bagātīgus meslus — kuģus, cilvēkus, asinis…
Bet dzīve ritēja uz priekšu, un cilvēks uzvarēja stihiju. Izbeidzās asins mesli. Arvien retāk un retāk jūra saņēma cilvēku upurus. Milzīgie laineri smējās par viļņu niknumu.
Komunisma ēras trešajā gadsimtā cilvēki galīgi pameta jūru. Par viņu vienīgo satiksmes ceļu kļuva bezgalīgā un brīvā gaisa stihija.
Nu jau pusotra tūkstoša gadu jūra ir vientuļa. Retumis tajā parādās elegantās atpūtnieku jahtas vai kāda atomlidmašīna, kas, pakļaudamās iekšā sēdošā cilvēka kaprīzei, nolaižas ūdenī un slīd pa to, ar savu ārieni atgādinādama draudīgo pagātnes ieroci — torpēdu.
Izzuduši milzīgie kuģi, aizmirsusies jūrnieku profesija, arī pats vārds «jūrnieks» kļuvis cilvēkiem svešs.
Bet jūra palikusi tāda pati.. .
Neapklusdamas čalo mūžsenās krasta bangas. Cits pēc cita pret krastu veļas zilganzaļie viļņi, ceļas augstāk, ietērpjas baltu putu cepurēs un, ar apslāpstošu troksni uzšļākušies uz piekrastes oļiem, aizveļas atpakaļ, dodami vietu citiem.
Vilnis aiz viļņa!
Gadiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem!
«Tā bija, ir un būs,» Volgins nodomāja.
Viņš sēdēja guļamkrēslam līdzīgā sēdeklī uz plašas terases, ko apvija meža vīnogulāji un, nolicis grāmatu klēpī, domīgi vēroja nemitīgo bangu čalu. Tās joprojām bija tādas kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tās un vēl debesis virs galvas palikušas tādas pašas kā senāk. Viss pārējais izmainījies.
Māja un terase nav ne no koka, ne arī no mūra. Mēbelēm un visiem iedzīves priekšmetiem saglabājies tikai nosaukums, bet ne forma. Augi, kas aug dārzā apkārt mājai, kaut kādi citādi — lielāki un sulīgāki. Grāmata, kuru viņš lasa, izskatās tāda pati, kā grāmatas viņa jaunībā, taču tā uzrakstīta agrāk nebijušā valodā.