Viss pārmainījies, viss kļuvis citāds pa šiem tūkstoš deviņsimt gadiem, kurus viņš nogulējis savā kapā. Viss ir līdzīgs agrākajam, bet būtībā cits.
Volgins stundām ilgi raudzījās uz ūdens klaidu, domās kavēdamies tālajā, bet viņam tik tuvajā pagātnē. Acu priekšā iznira sen mirušo tuvinieku tēli, pavīdēja pilsētas un ciemi, ceļi un tilti, vilcieni un tvaikoņi, visa dzimtā gadsimta daudzveidīgā tehnika, lai arī no tagadējā viedokļa primitīva un nabadzīga, taču sirdij mīļa un dārga. Nemanot Volginu pārņēma skumjas, tomēr viņš centās tām nepadoties. Tā arī šodien, juzdams neizprotamu grūtsirdību, viņš novērsa skatienu no jūras un atkal ķērās pie grāmatas.
Viņš lasīja tehnikas vēsturi. Talantīgi uzrakstītā grāmata bija domāta bērniem, un Volgins, kam nekad nebija bijis dziļu zināšanu pat sava gadsimta tehnikā, izvēlējās to, jo ne bez pamata uzskatīja, ka netiks galā ar nopietnāku sacerējumu. Nezināma autora darbs — titullapā nebija nekāda vārda — populārā veidā stāstīja par tehnikas līdzekļiem, kādus cilvēki izmantojuši no kristiānisma ēras piecpadsmitā gadsimta līdz pat šim laikam.
Ar sevišķu interesi Volgins izlasīja divdesmitā gadsimta tehnikas aprakstu, uzmanīgi sekodams autora kritiskajām piezīmēm. Tās bija vienkāršas un viegli saprotamas, šķita pat savādi, ka tas viss nebija ienācis prātā viņa gadsimta inženieriem un zinātniekiem. Bet Volgins saprata, ka tas, kas ir pats par sevi saprotams trīsdesmit devītajā gadsimtā, nevarēja būt zināms divdesmitajā.
«Bet es taču saprotu..".» viņš tomēr domāja.
Divdesmit pirmais gadsimts nesagādāja Volginam sevišķas grūtības, bet tālāk lasīšana kļuva grūtāka. Zinātne un tehnika bija attīstījusies ārkārtīgi strauji. Jo tālāk Volgins lasīja, jo vairāk apziņā nostiprinājās pārliecība, ka pat bērnu grāmatas viņam pārāk smagas. Un tur nebija vainojams autors, bet tikai tas, ka Volgins nepārzināja izklāstīto priekšmetu pašos pamatos.
«Cik žēl,» viņš domāja, «ka esmu jurists, bet nevis inženieris! Acīmredzot vajadzēs ķerties pie pamatskolas mācību grāmatām.»
Valodas ziņā Volgins neizjūta nekādas grūtības. Dzīvodams četrus mēnešus Muncija mājā Vidusjūras krastā, viņš bija iemācījies tagadējo valodu tā, ka varēja tajā brīvi runāt un lasīt. Šās valodas pamatā bija krievu leksika. Tās gramatika bija vienkārša un loģiska. Labi protot vācu un franču valodu, Volgins viegli un ātri apguva tagadējo, ar to izraisīdams savā skolotājā Muncijā neviltotu izbrīnu.
Vecajam vēsturniekam tādējādi radās reta izdevība pārbaudīt savas zināšanas agrākajās valodās, kuras tas bija iemācījies nevis dzīvās sarunās, bet pēc grāmatām. Un viņi abi bieži sarunājās vāciski un franciski.
Volgins zināja, ka tagad už Zemes pastāv vēl viena — austrumtautu valoda — ķīniešu, japāņu un indiešu valodu sajaukums. To lietoja teritorijā, kur kādreiz atradās Dienvidaustrumāzijas valstis, kuru senā kultūra nevarēja izzust pat divos gadu tūkstošos. Bet arī tur visi saprata «oficiālo» Zemes valodu.
Volgins centās ne tikai runāt, bet arī domāt jaunajā valodā, un tas viņam izdevās. Viņš arvien retāk notvēra sevi domājam krieviski. Viņš zināja, ka dzimtā valoda nekad vairs nebūs vajadzīga.
Pretēji savai gribai, gandrīz neapzināti, Volgins izturējās pret visu apkārtējo ar slēptu neticību, taču nevarēja neatzīt, ka vārdu bagātības un izteiksmīguma ziņā jaunā valoda daudzkārt pārspēj visas vecās.
Līdzko Volgins bija pietiekami • labi apguvis valodu, viņš tūlīt ķērās pie sabiedriskās vēstures, kas viņu, dabiski, interesēja vairāk par visu pārējo. Viņš uzzināja, kas noticis uz Zemes pēc pirmās nāves. (Volgins sauca savu nāvi Parīzē par pirmo, tāpēc ka agri vai vēlu bija jāpienāk otrajai.) Tas bija skaidrs bez jebkādām grāmatām. Tās aizstāja sarunas ar Munciju, kas stāstīja par pagātni, ilustrēdams šos stāstījumus ar vēsturiskām un hronikālām filmām, ko speciāli Volgina vajadzībām saņēma no planētas Centrālā arhīva.
Vairums šo filmu bija krāsainas un trīsdimensiju, tikai pašas senākās, Volgina jaunības laika filmas, bija melnbaltas, veidotas plaknē.
Šīs filmas palīdzēja Volginam ne vien ar vārdiem uztvert, .bet arī redzēt vēstures notikumus, kas it kā atdzīvojās acu priekšā. Viņš redzēja cilvēkus, kas bija dzīvojuši pēc viņa nāves un tai pašā laikā ļoti sen no šīsdienas skatījuma, un tas radīja dīvainu sajukumu priekšstatos par tiem. Tagadējai pasaulei tie bija pagātnes, bet Volginam — nākotnes cilvēki.
Kinotehnikai nebija nekā kopīga ar to, ko pazina Volgins. Pierastā ekrāna trūka. Filmu demonstrēja parastā istabā ar parastām mēbelēm. Aparāts bija neliela metāla kaste, ko novietoja nevis skatītājiem aizmugurē, bet priekšā.
Gaismu nenodzēsa. Filmu demonstrēja parastajā apgaismojuma, kas plūda nezin no kurienes. Šķita, ka šo gaismu izstaro istabas sienas un griesti.
No grāmatas, kuru Volgins pašlaik lasīja, viņš uzzināja, ka «elektrības gadsimts» beidzies drīz vien pēc viņa pirmās nāves, to nomainījis «atoma gadsimts», kam sekojuši citi, kuru nosaukumi kļuva arvien vairāk nesaprotami. Jaunās ēras astoņi simti sešdesmitajā gadā visa tehnika balstījās uz Volginam nepazīstamiem un pilnīgi nesaprotamiem «katro- niem».
Muncijs ielika aparātā mazas kasetes, kas Volginam atgādināja tās, kuras viņa laikā izmantoja FED tipa fotoaparātos. Pēc tam Muncijs apsēdās blakus Volginam, un seanss sākās.
Aparāts un pati istaba izzuda, kļuva neredzami. Tieši kā īstenībā parādījās filmas darbojošās personas, to apkārtējā vide, meži, kalni, okeāna plašumi, upes un ezeri. Kad divu soļu attālumā viļņoja ļaužu pūlis vai pavērās plašās jūras tāles, bija dzirdamas viļņu čalas un seju ap vēdī ja jūras vējš, tad nebija iespējams atbrīvoties no iespaida, ka redzi īstus cilvēkus un dabu, nevis to attēlu. Tikai kinematogrāfijai raksturīgā acumirklīgā kadru maiņa atgādināja, ka tā nav īstā dzīve.
Redzot savā priekšā pagātnes darbiniekus, dzirdot tos tik tuvu sev runājam, Volgins neviļus baidījās, ka tie ieraudzīs viņu pašu. Viņš pieķēra sevi bieži aizmirstam notiekošo un izturamies tā, it kā piedalītos sarunās. Attapies viņš slepus paskatījās uz Munciju — vai tas par viņu nesmejas. Bet viesmīlīgā namatēva seja arvien bija nopietna. Muncijs uzmanīgi sekoja tam, kas notika uz ekrāna, un retumis pusbalsī paskaidroja, ja sižetu Volgins varēja nesaprast.
«Ja man būtu bijuši bērni,» viņš domāja, «es redzētu savus pēctečus, kas dzīvoja tūkstoš gadu pēc manis un tai pašā laikā pirms tūkstoš gadiem.»
Filma beidzās, un,acumirklī kā pasakā parādījās atkal istabas sienas un mazs, brīnišķīgs kinoaparāts.
Muncijs apmainīja kaseti, un atkal nedaudzu soļu attālumā no viņiem dzīvie rēgi uzsāka reālu un tai pašā laikā ar savu nesaprotamību brīnumainu dzīvi.
Kad vajadzēja demonstrēt vecu filmu, Muncijs piespieda aparātā pogu, un viņu priekšā tieši gaisā parādījās balts taisnstūris, blīvs un nekustīgs kā īsts divdesmitā gadsimta ekrāns.
Pēc seansa, kas parasti turpinājās stundas trīs, Volgins ilgi nevarēja atbrīvoties no neskaidra satraukuma. Tas viss bija tik neparasti, tik maz atgādināja to, ko viņš zināja. Jaunā tehnika, kas viņam negaidīti bija kļuvusi par tagadējās dzīves sastāvdaļu, izraisīja pārsteidzošu iespaidu, jo vairāk tāpēc, ka Volgins pilnīgi neizprata tās pamatus.