«Ja pie mums divdesmitajā gadsimtā,» viņš bieži domāja, «būtu nokļuvis mūsu ēras otrā gadsimta cilvēks, viņš droši vien, redzot telefonus, radio un kino, izjustu to pašu, ko pašreiz izjūtu es.»
— Tas ir pilnīgi nepareizi, — Muncijs teica, kad Volgins bija pastāstījis viņam savas domas. — Jūs pienācīgi nenovērtējat divdesmitā gadsimta nozīmi zinātnes un tehnikas attīstībā. Jūs pēc noteikta laika varēsiet saprast visu, kas tagad izraisa izbrīnu, taču ne vien otrā, bet pat piecpadsmitā gadsimta cilvēks neko nesaprastu divdesmitā gadsimta tehnikā. Visi mūsdienu zinātnes pamati tika likti deviņpadsmitajā un divdesmitajā gadsimtā. Mēs, vēsturnieki, saucam tos par «sākuma gadsimtiem» ne tikai tāpēc, ka toreiz sākās mūsu zinātne, bet ari tāpēc, ka toreiz tika likti pamati sabiedriskajai dzīvei, kas ir zinātnes pamatu pamats. Jūsu nelaime, Dmitrij, ir tā, ka jums nav tehniskas izglītības un jūs slikti esat pazinis sava laika tehniku. Tāpēc jums tik grūti uzreiz orientēties mūsējā.
Šie vārdi sagādāja Volginam lielu apmierinājumu. Viņš nešaubījās, ka Muncijs runā atklāti, runā to, ko domā. Dažreiz vecais zinātnieks atklāti un tieši izteica savas domas, kaut arī Volginam tās nevarēja būt patīkamas. Volgins jau zināja, ka atklātība ir viņa jauno laikabiedru atšķirīga iezīme, ka viņi vienmēr un visos gadījumos saka cits citam patiesību. Un kur gan viņu dzīvē varēja rasties meli? Tiem nebija pamata, nebija rosinošu cēloņu.
Aizritējušajos mēnešos Volgins bieži domāja par savu stāvokli svešajā pasaulē, kurā viņš drīz iekļausies kā jaunās sabiedrības pilntiesīgs loceklis. Vai viņš nešķitīs pārāk atpalicis, pārāk mežonīgs? Viņš saprata, ka nekad neizvirzīsies jautājums par eksistences līdzekļiem. Un ne jau tāpēc, ka viņam būtu sevišķas «viesa» tiesības, bet vienkārši tāpēc, ka šis jautājums uz Zemes vairs neeksistēja. Taču Volgins negribēja aprobežoties ar novērotāja lomu, viņš gribēja strādāt tāpat kā citi.
Kā iegūt līdzīgu stāvokli? Tikai ar darbu, cita ceļa nebija.
Ar vēl lielāku neatlaidību viņš «urbās» tehniskajās grāmatās, nekautrēdamies lūgt Muncijam paskaidrojumus. Bet, būdams vēsturnieks un arehologs, Muncijs ne ikreiz spēja ar savām atbildēm apmierināt
Volginu, kad jautājumi skāra maz pazīstamas jomas. Šādos gadījumos, kas kļuva arvien biežāki, Volgins izjuta savdabīgu apmierinājumu — trīsdesmit devītā gadsimta zinātnieks nezina visu, tātad atšķirība starp viņiem intelektuālā ziņā nav tik bezgala liela!
«Mūs šķir nevis bezgalīgs bezdibenis,» Volgins domāja, «bet tikai dziļš grāvis, kuram pāri var pārmest tiltu. Un es to izdarīšu.»
Nekas Volginu netraucēja īstenot savu nodomu. Viss, kas varēja noderēt «pašizglītībai», bija viņa rīcībā. Ikviens zinātnieks būtu sniedzis viņam vispusīgu konsultāciju, ikviens inženieris ar prieku būtu nācis palīgā. Bet Volgins nevienam negribēja jautāt, vienīgi tikai Muncijam un retumis Lūcijam, kad tas ieradās viņus apciemot. Saprazdams, ka pats rada sev šķēršļus un padara uzdevumu grūtāku, Volgins nevarēja pārvarēt maldīgo patmīlību. Viņš stingri nolēma, ka rādīsies pasaulē tikai tad, kad «tilts» būs pāriets.
Fiziski Volgins jutās lieliski, viņa prāts darbojās skaidri un precīzi. Nekad agrāk viņa atmiņa nebija bijusi tik asa. Jo un Lūcijs Volgina ķermeni bija padarījuši «jaunāku», nekā tas bijis īstajās jaunības dienās. Dzīvība viņā kūsāja.
Viņš strādāja divpadsmit stundas diennaktī, izraisīdams ar to Lūcija neapmierinātību. Taču uz visiem sava «tēva» pārmetumiem Volgins atbildēja ar vienu frāzi: «Es gribu ātrāk iekļauties dzīvē» — tam Lūcijs nevarēja atrast pārliecinošus iebildumus.
Volgina «vientuļnieka dzīve» radīja Lūcijā un Muncijā izbrīnu, bija nesaprotama, bet viņi pat nemēģināja Volginu pierunāt no tās atteikties. Tāda bija
Dmitrija vēlēšanās, un nevienam nenāca ne prātā apstrīdēt viņa tiesības rīkoties, kā patīk.
Bet Volginu pārsteidza tas, ka visus četrus mēnešus neviens pat nebija mēģinājis viņu redzēt. Neviens- cilvēks neieradās pie viņiem, lai gan itin nekas nekavēja to darīt jebkuram ziņkārīgajam. Pat Lūcijs katrreiz pirms savas ierašanās lūdza Volginam atļauju.
Muncija māja bija vienmēr atvērta. Nekādi žogi vai sētas nenošķīra brīnišķīgo dārzu no pārējā apvidus. Volgins zināja, ka šis dārzs pieder ne tikai Muncijam, bet arī visiem apkārtējo māju iemītniekiem. Visi varēja to izmantot, tas bija, runājot pa vecam, kolektīvs dārzs. Bez šaubām, pirms Volgina ierašanās dārzā pastaigājās un atpūtās daudzi cilvēki. Bet tagad nebija neviena. Neviens netraucēja Volgina vientulību, neviena atomlidmašīna nepārlidoja zemu virs mājas, nevienam neradās kārdinājums apmierināt savu ziņkārību (bet tāda, protams, bija) pirms laika.
Domājot par visu novēroto, Volgins sāka saprast to, kas sākumā likās tik dīvains, — vispārējo satraukumu par viņa atdzīvināšanu bez viņa paša piekrišanas. Volgins saprata, ka šai sabiedrībā cilvēka personiskā vēlēšanās ir svēta visiem pārējiem, ka cieņa citam pret citu kļuvusi par cilvēka otru dabu. Katrreiz, kad Volgins gribēja palikt viens, viņa vēlēšanās tika izpildīta vienkārši un dabiski. Šie cilvēki pat nevarēja iedomāties izturēties savādāk.
Volgins zināja, ka viņa parādīšanos sabiedrībā gaida ar nepacietību. Visi planētas iedzīvotāji gribēja viņu redzēt. Arī viņš pats tiecās pēc tā. Ar katru dienu grūtāk bija ievērot paredzēto mācīšanās laiku.
Volgins centās paātrināt šīs ievērojamās dienas tuvošanos. Vēl mēnesis vai pusotra — un viņš varēs parādīties saviem jaunajiem laikabiedriem.
2.
Visam, ko Volgins izlasīja grāmatās, — zinātnes un tehnikas sasniegumiem, cilvēku dzīves apstākļiem, — visam no viņa viedokļa bija abstrakts raksturs. Viņš vēl nekā nebija redzējis savām acīm, par visu zināja tikai teorētiski. Taču tagadējā dzīve uz katra soļa lauzās iekšā viņa vientulībā. Muncija māja, kaut arī tā atradās atstatu no citām, bija trīsdesmit devītā gadsimta māja, un dzīves apstākļi tajā bija tādi paši kā citās mājās uz Zemes.
Šie apstākļi bija Volginam neparasti un izraisīja izbrīnu.
Viņi dzīvoja divatā, bet, kad Muncijs aizlidoja, dažreiz pat uz vairākām dienām, Volgins palika pilnīgi viens.
Māja nebija liela un atradās kupla dārza vidū, kur auga visdažādākās koku sugas, kā likās, savāktas no visām pasaules malām. Mājā bija piecas istabas — divas guļamistabas, kabinets, ēdamistaba un tualetes istaba, kur atradās vingrošanas aparāti un neliela apstarošanas ierīce, kuru Volgins, pēc Lūcija pieprasījuma, lietoja divas reizes dienā — no rīta un pirms gulētiešanas. Taču Volgins domāja, ka arī tādu dzīvokli nevar uzturēt kārtībā bez cilvēku līdzdalības. Bet ne Muncijam, ne viņam pašam nekad par to nevajadzēja domāt. Mājā arvien bija apbrīnojami tīri. Logi vienmēr bija atvērti — bet. nekur neviena puteklīša. Laiku pa laikam Volgins pamanīja, ka grīdas izskatās it kā tikko mazgātas, bet to, kā un kad tas tika darīts, viņš ne reizi neredzēja. Tāpat bija ar terases grīdu un pat ar mājas sienām. Dārza celiņi arvien bija kārtīgi noslaucīti, bet krūmi un koki aplaistīti.
Uz Volgina jautājumu Muncijs atbildēja, ka to visu darot automātiski, ar speciālām mašīnām.
— Bet kāpēc tās nav redzamas? — Volgins jautāja.
— Un kapec tās būtu jāredz? Mašīnas veic savu darbu, netraucējot cilvēkus.
— Kas tās vada?
— Katras mājas apkopšanas mehānismu, — Muncijs atbildēja, — vada viens galvenais aparāts. Starp citu, ne tikai mājas, bet arī katras apdzīvotas vietas, katras pilsētas galvenais aparāts. Šādi aparāti uzstādīti visur, uz visas Zemes. To uzdevums — sekot kārtībai. Aparāti saistīti ar tiem pakārtotām mašīnām, kas, saņēmušas komandu, rūpīgi un kārtīgi veic visus vajadzīgos darbus.