Šī sieviete taču bija uz Marsa!
Pirmajā mirklī viņam šķita, ka tā ir Mērija, tik apbrīnojama bija mātes un meitas līdzība. Tikai vēlāk viņš ievēroja gadu starpību. Tomēr sieviete izskatījās pārāk jauna.
«Astoņdesmit gadu, neiedomājami!»
— Mamma, — Mērija teica, — tas ir Dmitrijs Volgins. Viņš nolēmis atstāt Muncija māju un iesaistīties sabiedrības dzīvē. Es palūdzu, lai viņš sastopas ar tevi pirmo.
Krēslā sēdošā sieviete pasmaidīja. Viņa skatījās tieši Volginā, un viņš atcerējās, ka nevienu citu Era šās sarunas laikā neieraudzīs, lai gan viņu redzēja visi, kas atradās istabā pie teleofa. Volginam tikko bija pateikts, ka Era ieraudzīs viņu un izdzirdēs to, kas šeit tiek runāts, tikai pēc piecām minūtēm. Tātad viņas smaids atbilda Mērijas vārdiem nejauši. Era pasmaidīja, zinādama, ka viņu jau redz, un šis smaids nebija domāts Volginam, bet vienkārši ikvienam, kas bija viņu izsaucis. Droši vien viņa domāja, ka runās Lūcijs vai Mērija.
— Runā, — Mērija čukstēja.
— Ļoti priecājos jūs redzēt, — Volgins iesāka. Viņa balss aiz uztraukuma aizrāvās. — Lūcijs uzskata mani par savu dēlu, bet Mērija par brāli. Tātad es varu jūs saukt par māti. Lūdzu, izturieties pret mani kā pret dēlu . ..
Viņš bezpalīdzīgi paraudzījās uz Lūciju, it kā lūgdams pateikt, ko runāt tālāk. Ja sieviete atrastos šeit, šajā istabā, viņš saņemtu tās roku, un vārdi rastos paši no sevis. Bet šāda saruna pāri izplatījuma bezgalībai, kad starp jautājumu un atbildi jāpaiet desmit minūtēm, laupīja viņam dvēseles līdzsvaru, neļāva koncentrēt domas.
Klātesošie labi saprata Volgina stāvokli un nāca palīgā.
— Vai tev patīk mana mamma? — Mērija jautāja.
Jautājums skanēja gluži bērnišķīgi. Volgins pasmaidīja. Viņš saprata, ka arī šos vārdus Era izdzirdēs .tikai pēc piecām minūtēm.
— Ēra ir ļoti līdzīga tev, — viņš teica. — Pareizāk sakot, tu esi līdzīga viņai. Man liekas, viņa ir nevis tava māte, bet gan vecākā māsa.
Visi iesmējās.
— Kā tev tas patīk, mamma? — Mērija jautāja.
Viņa runāja ar mātes attēlu tā, it kā māte patiešām būtu šeit, nemaz nesamulsdama par attālumu, kas viņas šķīra.
Cilvēki arvien uztver dzīves apstākļus, kādos tie piedzimuši, par ikdienišķiem, nevarēdami iedomāties, ka iespējami arī citi apstākļi. Viss, kas atrodas ap viņiem kopš bērnu dienām, šķiet pats par sevi saprotams. Tehnika nav izņēmums. Vēlāk viņi var apbrīnot cilvēces ģeniālos sasniegumus, sajūsmināties par jaunajiem izgudrojumiem un atklājumiem, taču tas, kas radies pirms viņiem, nekad neizraisa apbrīnu un sajūsmu. Cilvēkiem liekas, ka tā arī vajag būt.
Tie, kas piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās, pamazām pierada pie elektriskās apgaismošanas, telefona, radio, televizoriem, lidmašīnām, bet pēc tam pie starpplanētu raķetēm. Taču tie, kas nāca pasaulē divdesmitā gadsimta otrajā pusē, uzņēma visu to kā pašu par sevi saprotamu.
Teleofs atradās mājā, kur Mērija dzīvoja, kamēr vien viņa atcerējās. Mācīdamās skolā, viņa varēja sajūsmināties ar teleofā izmantoto tehnisko domu, varēja pat apbrīnot to cilvēku ģenialitāti, kuri bija šo ierīci izgudrojuši, bet nekad nespēja raudzīties uz teleofu tā, kā uz to raudzījās Volgins. Teleofs viņai bija pārāk pierasts.
Volgins to saprata un nebrīnījās par meitenes izturēšanos.
Pagāja piecas minūtes.
Viss, kas šeit tika pateikts, bija aizskanējis līdz Marsam. Bet kā uz to reaģēja Era? Volgins varēs to redzēt tikai pēc piecām minūtēm. Bet pēc tam izdzirdēs viņas atbildi.
Viņš vērīgi aplūkoja savu «sarunu biedreni».
Era nebija ģērbusies parastajā tērpā. Augumam cieši piegula blīvs ādas kombinezons. Rokās viņa turēja ķiveri, acīmredzot tā bija tikko noņemta no galvas. Zeltainie mati brīvi krita uz pleciem. Muncijs bija runājis patiesību: Erai nekādi nevarēja dot vairāk par trīsdesmit.
Ķivere pievērsa Volgina uzmanību. Bija skaidrs, ka tā nosedza pilnīgi visu galvu. Acu vietā bija caurspīdīga plāksnīte.
Astronomija Volginam bija arvien bijusi tāla un abstrakta zinātne. Tomēr viņš šo to zināja. Volgins bija lasījis vai dzirdējis, ka viņa laika astronomi Marsa atmosfēru uzskatīja par nepiemērotu brīvai elpošanai. Viņiem bija taisnība. Un skaidrs, ka cilvēki, pakļāvuši sev planētu, nebija izmainījuši tās atmosfēras sastāvu. Tā palika tāda pati, un atrasties ārpus bāzes varēja tikai speciālā ķiverē, kas acīmredzot bija apgādāta ar skābekļa ierīci.
Viņš atcerējās Lūcija vārdus, ka uz Venēras vairs neesot blīvo mākoņu, kas neļāva planētu saredzēt no Zemes. Vai tas nozīmēja, ka uz Venēras veikti lielāka mēroga darbi nekā uz Marsa? …
Istabā atskanēja nepazīstama balss un iztraucēja Volginu no domām. Runāja Ēra:
— Man prieks, dārgo Dmitrij, ka jūs esat iekļāvies mūsu ģimenē. Paldies, ka izsaucāt mani un sagādājāt iespēju jūs redzēt. Ceru, ka drīz atgriezīšos uz Zemes un tad apkampšu jūs kā savu dēlu. Domāju, ka atgriezīšos kopā ar tēvu.
«Ar Munciju,» Volgins saprata.
— Mērija teica, ka jūs esot nolēmis iesaistīties sabiedrības dzīvē. Ieteicu jums mazliet paceļot un iepazīties ar cilvēku dzīvi. Esmu pārliecināta, ka jums pie mums patiks. Ņemiet sev līdzi Mēriju. Bet tagad palūgšu atļaut viņai apsēsties jūsu vietā. Gribu uz viņu paskatīties.
5.
Ja neizglītotam cilvēkam, kas nekad nav neko mācījies, bet visu mūžu nodzīvojis visnostākajā zemeslodes nostūrī, tālu no civilizācijas, parādītu, kā darbojas divdesmitā gadsimta televizors, tad ļaudīm, kas atrastos blakus šādam cilvēkam, būtu ļoti grūti viņam izskaidrot, kāpēc no koka kastes plūst sarunas un mūzika, bet uz plakanā stikla redzamas kustības un dzīves ainas. Mēģinājums stāstīt par radioviļņiem, par raidītājām un uztvērējām antenām, par telecentriem ar to studijām un ģeneratoriem šādu cilvēku tikai samulsinātu vēl vairāk. Lai izprastu teletehniku, viņam vispirms vajadzētu apgūt pašus tās pamatus, bet vēlāk izlasīt daudz mācību grāmatu: elektrotehniku, optiku, elektroniku, izprast vakuuma jēgu un nozīmi, fotogrāfijas un radiotehnikas pamatus. Viņam vajadzētu sākt ar elementāro fiziku, un tikai pēc ilgāka laika, pēc smaga un saspringta darba, viņš sāktu saprast dinamikas, kā arī kineskopa darbības principus. Bet arī tad viņam būtu tikai paviršas un vispārīgas zināšanas.
Tā notiks ikreiz, kad cilvēks sev svešā civilizācijas pasaulē sastapsies ar kaut ko nepazīstamu.
Parastos apstākļos bērni samērā viegli apgūst zinātnes pamatus tajā līmenī, kādu zinātne sasniegusi līdz viņu piedzimšanai. Viņu smadzenes pēc kvalitātes ir it kā sagatavotas pašreizējo zinātņu uztveršanai.
Līdz ar cilvēces progresu mainās un pilnveidojas arī smadzenes. Šīs pārvērtības notiek pakāpeniski un nemanāmi, taču nepārtraukti. Vecāku fiziskās kvalitātes un tātad arī smadzeņu kvalitātes iedzimst bērnos. Tāpēc jaunajai paaudzei vairs nevajag šķiest tik daudz laika, lai sasniegtu iepriekšējo paaudžu zināšanu līmeni. Zināšanu pārmantojamība virzās uz priekšu dabiski un bez apstājas. Evolūcijas līkne slaidi kāpj augšup.
Taču būtu pavisam citādi, ja starp paaudzēm izveidotos pārtraukums laika ziņā.
Normālos apstākļos tāds pārtraukums nevar rasties. Bet ar Dmitriju Volginu bija noticis tieši tā. Viņš «piedzima» trīsdesmit devītajā gadsimtā ar divdesmitā gadsimta cilvēka smadzenēm, kas spējīgas saprast un vieglr apgūt visu to, ko sasniegusi cilvēce deviņpadsmit gadsimtos. Taču zināšanu kopums, kas bija uzkrāts nākamajos gadsimtos, viņam bija aizvērta grāmata. Viņš mēģināja sākt lasīt šo grāmatu, ar lielām pūlēm izurbās cauri.tās pirmajām lappusēm un… bezspēkā apstājās. Viņa smadzenes no dzimšanas nebija sagatavotas uztvert šīs zināšanas. Intelekta attīstības pakāpe neatbilda zinātnes attīstības pakāpei.