No «pirmās nāves» līdz brīdim, kad viņš otrreiz tika atdots dzīvei, bija aizritējuši deviņpadsmit gadsimti. Šajos gadsimtos uz Zemes bija mainījušās ļoti daudzas paaudzes.
Un kas tie bija par gadsimtiem?
Cilvēku sabiedrības jaunības periodā, kad dzīves apstākļi nemainījās vai mainījās tikko manāmi, vairākiem gadsimtiem nebija nozīmes. Pat kristiānisma ēras vidējā posmā, tā saucamajos viduslaikos, starpība, teiksim, starp astotā gadsimta un sešpadsmitā gadsimta cilvēka smadzenēm bija nenozīmīga.
Bet, kad cilvēki pārvarēja pirmo, visgrūtāko dabas izzināšanas posmu, kad izvērsās frontāls uzbrukums tās noslēpumiem, kad cilvēce piegāja gluži klāt zinātnes bezgalīgajām un stāvajām kāpnēm un sāka doties pa tām augšup, — vispirms lēnām, bet pēc tam arvien ātrāk un drošāk, stāvoklis mainījās pašos pamatos.
Cilvēkam pavērās jauni, plaši apvāršņi un ar katru kāpienu, ar katru soli tie kļuva plašāki un neaptve- ramāki. Vecais ierocis vairs nederēja, bija vajadzīgs jauns.
Šis ierocis bija smadzenes. Un tās pielāgojās kustības tempam, pārgāja uz citu — augstāku attīstības līkni. No slaidas, nolaidenas, kāda tā bija agrāk, šī līkne kļuva arvien stāvāka. Ar katru gadsimtu mainījās vectēvu un mazdēlu intelektuālā attīstība. Starp viņiem bija skaidri nojaušama kvalitatīva atšķirība.
Ja Volginam būtu bijis dēls un tā dzimta nebūtu pa šo laiku izbeigusies, viņš varētu sastapties ar savu tālo pēcteci, un, par spīti tiešajai asinsradniecībai, starpība starp viņu smadzeņu svaru un kvalitāti būtu milzīga. Pārtraukums laika ziņā tad būtu pilnīgi acīm redzams.
Volgins to saprata (vai arī domāja, ka saprot) un neprasīja paskaidrojumus, kurus neviens nespētu viņam sniegt. Viņš uzskatīja, ka visu izšķirs laiks. Viņš sāks mācīties no pašiem pamatiem un pamazām visu sapratīs. /
Sākt nodarbības pašlaik nebija laika. Viņu gaidīja pavisam citas «mācības» — vajadzēja izstudēt taga
dējās sabiedrības dzīvi. Un šī zinātne viņam šķita svarīgāka un vajadzīgāka.
Bija apbrīnojami, kā Muncijs par spīti visai savai bagātīgajai dzīves pieredzei līdz šim laikam nebija sapratis, ka tagadējā zinātne Volginam nav aptverama, un no sirds centās iegalvot, ka panākumi atkarīgi no laika un viņa paša. Taču Lūcijam un Jo sen viss bija kļuvis skaidrž. Un viņi ar bažām domāja par to brīdi, kad Volgins sapratīs savu stāvokli, apzināsies, ka viņam uz visiem laikiem nolemts palikt malā, aprobežoties ar pasīva novērotāja lomu.
Viņiem pašiem tāds stāvoklis būtu nepanesams. Kā pret to izturēsies Volgins? Vai šī apziņa nekļūs par lielāku traģēdiju nekā tā, no kuras viņi baidījās pirms Volgina atdzīvināšanas? Vai šeit neslēpās vientulības briesmas, par kurām Muncijs viņus bija tik neatlaidīgi brīdinājis?
Jau tagad viņi sāka pārdomāt, kā nodarbināt Volginu pēc viņa atgriešanās no ceļojuma pa Zemi, kurp un kā virzīt viņa uzmanību, lai novērstu domas par atgriešanos pie grāmatām. Kaut vai uz dažiem gadiem — tālāk būs vieglāk.
Sirds dziļumos viņi loloja cerību, ka Volgins tā ir paliks neziņā.
Bet viņi kļūdījās.
Volgins bieži domāja par nākotni. No Lūcija viņš bija uzzinājis, ka dzīvos ļoti ilgi. Ne gluži tik ilgi, kā tagad dzīvoja citi cilvēki, tomēr krietni ilgāk, nekā varētu nodzīvot pirmajā dzīvē. Un jautājums, kā aizpildīt šo dzīvi, viņu nemitīgi satrauca. Viņš arvien bija bijis zinātkārs un darbīgs cilvēks un bija pārliecināts, ka šīs rakstura īpašības pilnīgi atraisīsies, kad viņš būs iejuties un pieradis pie visa apkārtējā.
Bet ko viņš tad darīs?
Jurista profesija vairs neeksistēja, vajadzēja apgūt jaunu. Šai ziņā bija viens ceļš — mācīties, un Volgins stingri nolēma sākt mācīties pēc iespējas ātrāk, tiklīdz atgriezīsies mājā no pasaules apceļošanas.
Viņš gribēja veltīt sevi radošam darbam, vēl pilnīgi skaidri neapjauzdams dziļo bezdibeni, ko vajadzēja pārvarēt. Volginam vēl likās, ka starpība starp viņa agrāko gadsimtu un tagadējo ir tikai kvantitatīva, — cilvēki tagad vairāk zina un vairāk prot. Kvalitatīvās pārmaiņas viņš neievēroja.
Iepriekšējā dzīvē komunists Volgins bija izstudējis marksisma-ļeņinisma klasiķu darbus un zināja, kāda galvenajos vilcienos būs nākamā komunistiskā sabiedrība uz Zemes. Viņš saprata, ka komunisma apstākļos jebkurš darbs ir radošs darbs un ka cilvēks, lai ar ko viņš nodarbotos, kalpo visai cilvēcei. Taču sarežģītais un ilgstošais process, kas pakāpeniski bija pārveidojis cilvēku psiholoģiju un viņu attieksmi pret darbu, bija pagājis Volginam garām. Viņa psihe bija divdesmitā gadsimta psihe un viņa izpratne par tā vai cita darba vērtību bija divdesmitā gadsimta līmenī.
Komunistiskās sabiedrības cilvēks varēja visu mūžu strādāt visvienkāršāko darbu, kas neprasīja sevišķas spējas, un izjust radošu baudu un gūt pilnīgu apmierinājumu, apzinoties, ka ir noderīgs. Doma, ka viens darbs augstāk vērtējams nekā cits, viņam nevarēja ienākt prātā. Katrs darbs, ko viņš veica, bija vienādi vērtīgs un vienādi derīgs.
Cilvēki sen bija aizmirsuši darba samaksu atkarībā no tā kvalitātes. Jau pusotra tūkstoša gadu uz Zemes nebija nekādas naudas vai citu cilvēka darba «ekvivalentu». Lai ar ko cilvēks nodarbojas, viņš saņēma no sabiedrības visu, kas vajadzīgs, neierobežotā daudzumā. Tā tas turpinājās gadsimtu pēc gadsimta, un cilvēki vairs nemanīja nekādu starpību starp izpildāmajiem darbiem.
Arī trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku psiholoģijai bija maz kopīga ar divdesmitā gadsimta cilvēku psiholoģiju. Darbs bija viņu dabiska prasība, bet jautājums, kas mocīja Volginu, — kādu profesiju izvēlēties, likās bezjēdzīgs. Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk, kas ir pa prātam, bet, kas tieši, — pilnīgi vienalga.
Taču Volgins domāja citādi. Veikt gandrīz automātisku darbu, kas neprasa no cilvēka radošu (pēc viņa ieskatiem) domu, viņam nelikās apkaunojoši (Volgins bija pieradis cienīt jebkuru darbu), bet nesavienojami ar viņa ārkārtējo stāvokli sabiedrībā. Volgins domāja, ka tā gadsimta gods un slava, kuru viņš šeit, jaunajā pasaulē, pārstāvēja, prasa no viņa kaut ko citu. Zemapziņā viņam gribējās pierādīt, ka var darīt visu, ko cilvēki dara tagad.
Un viņš nemaz nešaubījās par gala rezultātiem. Vajadzēja daudz un uzcītīgi papildināt savas zināšanas. Viņš bija ar mieru to darīt.
Ar vieglu sirdi Volgins gatavojās ceļojumam, kuram vajadzēja noderēt par savdabīgu zināšanu uzkrāšanas veidu.
Par pagātni Volgins domāja arvien retāk un retāk. Ilgas pēc sava gadsimta radās, tikai lasot tagadējās grāmatas, un viņš bija pat apmierināts, ka var uz laiku atbrīvoties no nepieciešamības lasīt un salīdzināt. Tiesa, visu laiku, ceļojot pa Zemi, viņš salīdzinās esošo ar bijušo, bet tas izraisīs citas sajūtas.
Tās viņš pazina pēc saviem agrākajiem braucieniem no Padomju Savienības uz ārzemēm. Ari toreiz viņš salīdzināja svešu dzīvi ar savas zemes dzīvi.
Volgins zināja, ka viss redzētais būs pilnīgāks par iepriekšējo, bet viņš no tā nebaidījās. Psiholoģiski viņš jau bija sagatavojies uz to, ka salīdzinājums nenāks par labu bijušajam. No tā izbēgt nevarēja.