Ārējie dzīves apstākļi, cik nu Volgins tos pazina, viņu nemulsināja. Četru mēnešu laikā viņš bija pie tiem pieradis un sāka uzskatīt tos par dabiskiem. Tā bija cilvēkiem raksturīgā spēja piemēroties jebkuriem apstākļiem. Nesaprazdams, uz ko pamatojas apkārtējās dzīves komforts un ērtības, Volgins izmantoja tās kā pašas par sevi saprotamas. Viņš pat iemācījās pārvaldīt savu smadzeņu biostrāvas — iemācījās neapzinīgi, kā bērni iemācās kustināt rokas un staigāt. Jaunās ēras biotehnika, vismaz tā, kas atradās Muncija mājā, netraucēti klausīja viņam, tāpēc ka bija ļoti vienkārša.
Sākumā, piegājis pie durvīm un vēlēdamies, lai tās atveras, Volgins katru reizi sarāvās, kad durvis tiešām atvērās, tagad viņš nepievērsa tam uzmanību. Viņam neviens nebija paskaidrojis, kā tieši vajag iedarbināt neredzamo mehānismu, šī iemaņa nāca pati no sevis un ātri pārvērtās nosacījuma refleksā. Pieiedams pie durvīm vai noliekdamies pie krāna, lai nomazgātos, viņš nedomāja par to, ka durvīm jāat- veras, betf ūdenim jātek. Viņš tikai vēlējās to, pat nemanīdams savu vēlēšanos. Pēc attiecīgās vēlēšanās viņa smadzenēs radušos biostrāvu uztvēra sienā iemontētais uztvērējs, pārvērta to citā enerģijas veidā, kura jauda bija pietiekama vajadzīgās darbības izpildei, un ūdens tecēja, bet durvis atvērās.
Tas viņam vairs nelikās dīvaini, bet, gluži otrādi, dabiski, lai gan pagaidām nesaprotami.
Nesasniedzis savu sākotnējo mērķi, Volgins tomēr bija pietiekami sagatavots, lai orientētos pasaulē, kas viņu gaidīja, lai nebrīnītos uz katra soļa par to, ko tajā ieraudzīs.
OTRA NODAĻA 1.
— Vai tu esi nospraudis kādu maršrutu? — Vladilens jautāja.
— Jā, i— Volgins atbildēja. — Es nedomāju apceļot visus Zemes kontinentus. To varēs darīt vēlāk. Tagad es vispirms gribu paciemoties savā dzimtenē, tur, kur agrāk bija Krievija, — viņš paskaidroja. — Es zinu, ka Ļeņingrada un Maskava pastāv arī tagad. Ar tām arī sāksim. Pēc tam es gribētu apmeklēt vietu, kur atradās mans kaps. — Volgins redzēja, kā Mērija, dzirdot šos vārdus, sarāvās. — Pēc tam mēs dosimies uz Parīzi, apmeklēsim Ņujorku, Sanfrancisko, Japānu … — Viņš ievēroja, ka sarunu biedri saskatās, un paskaidroja: — Bija tāda zeme Āzijas austrumos. Kā tā tagad saucas, nezinu. Un caur Sibīriju … nu, kā gan lai jums pasaka? Caur Āziju vai dosimies uz Ēģipti. .. Vai arī šo vārdu jūs nezināt?
— Kāpēc ne? — Vladilens atbildēja. — Mēs esam mācījušies seno Zemes ģeogrāfiju. Sibīrija, Ēģipte, — tagad es atceros,,. Tu tik viegli izrunā šos nosaukumus. No tevis varētu iznākt brīnišķīgs senās ģeogrāfijas lektors.
Volgins iesmējās.
— Esmu nodomājis izvēlēties citu profesiju, — viņš teica. — Bet no Ēģiptes mēs atgriezīsimies šurp. Tas ir viss. Pārējais mani pārāk neinteresē.
i— Šis maršruts aizņems maz laika, — Mērija teica. Viņa atcerējās sava tēva lūgumu — aizkavēt Volginu ceļojumā pēc iespējas ilgāk. — Bez tām, ko tu minēji, uz Zemes ir vēl daudz vietu, kas tevi var interesēt. Tu neesi ņēmis vērā mūsdienu pārvietošanās līdzekļus. Atomlidmašīna mūs aizvedīs ļoti āti5 !.
— Bet katrā jaunā vietā mēs pakavēsimies nenoteiktu laiku, — Volgins iebilda. — Ar tām pilsētām, kuras nosaucu, es iepazīšos pamatīgi. Tā ka mēs neat- griezīsimies tik drīz.
— Kā vēlies, — Vladilens atteica.
Viņš arī zināja par Lūcija lūgumu un šā lūguma motīviem, kurus Lūcijs bija izskaidrojis. Bet ko viņi varēja darīt? Volgins izteica savu vēlēšanos pietiekami skaidri. Palika cerība, ka ceļā viņš pārdomās.
«Viņu aizraus ceļojums, un viņam gribēsies redzēt vairāk,» domāja Mērija.
Izlidošana bija norunāta nākamās dienas rītā. Trīsvietīgā atomlidmašīna, skaistā, ķiršbrūnā krāsā, eleganta un glīta kā rotaļlieta, jau stāvēja pie mājas verandas priekšā. Cilvēks, kas to pēc Lūcija lūguma bija atgādājis šurp, paņēma, nevienam neko neprasījis, kādu no Muncija atomlidmašīnām un aizlidoja atpakaļ, it kā nepievērsdams Volginam nekādu uzmanību. Droši vien viņš domāja, ka Volgins vēl nav izlēmis iepazīties ar pasauli.
Nekautrība, ar kādu šis cilvēks bez atļaujas paņēma svešu mantu, pārsteidza Volginu, bet viņš neko neteica un neko nevaicāja, lai gan jautājums bija mēles galā. Laikam tā rīkojās visi. Muncijam bija trīs atomlidmašīnas. Viņš pats varēja izmantot tikai vienu, bet Muncijs taču dzīvoja kopā ar citiem cilvēkiem, piemēram, ar Volginu. Cilvēks, kas atlidoja, nevarēja zināt, cik atomlidmašīnas vajadzīgas mājas iedzīvotājiem, tāpēc viņa pienākums bija apjautāties par to.
Tā atklājās viena no tagadējās, Volginam nepazīstamās dzīves iezīmēm, un viņš ilgi domāja, cenzdamies to izprast. Beigu beigās viņš visu saprata. Lūcijs, lūgdams atomlidmašīnu, nebija neko teicis, kādā veidā atbraukušais atgriezīsies atpakaļ. Tāpēc atbraucējs secināja, ka var izmantot mājas saimnieka lidaparātu, un rīkojās saskaņā ar savu secinājumu. Vai Lūcijs gan bija domājis, ka cilvēks dosies atpakaļ kājām?
Cilvēki vienmēr un visos gadījumos domāja par citiem, rūpējās par tiem, bet ne tikai par sevi. Un pierada pie uzmanības. Neviens nešaubījās, ka ikviens cilvēks, izteicis kādu lūgumu, rūpēsies par tā izpildītāju. Tā bija arvien bijis daudzu gadsimtu gaitā. Tā rīkojās visi.
Lidojuma priekšvakarā Volgins jutās satraukts un naktī slikti gulēja. Ne kupolveida paviljonā Kiprā, ne arī Muncija mājā, kur viņš pavadīja laiku vientulībā, nesāksies viņa otrā dzīve. Tai bija jāsākas tieši rīt, kad, ne ar ko nesaistīts, brīvs kā putns, viņš metīsies dzīvē līdzīgi tam, kā metās Vidusjūras viļņos. Ar jūru viņš prata labi tikt galā, bet vai pratīs tikt galā ar dzīves okeānu?
Viņam bija mīļi un uzticami draugi, uz kuriem sākumā varēja balstīties. Tie neļaus «noslīkt», iemācīs «peldēt», kā nākas. Un parādīs pareizo virzienu.
«Viss būs labi,» Volgins nodomāja, iemigdams pašā rīta pusē.
Diena atausa skaidra un bez mākoņiem. Debesis šeit arī iepriekš reti kad bija apmākušās, taču Volgins jau zināja, ka laiks uz visas Zemes atkarīgs no saraksta. Visur izvietotās spēcīgās laika stacijas regulēja mākoņu daudzumu, nokrišņus un gaisa temperatūru atkarībā no visas planētas saimnieciskajiem plāniem. Lietus lija iepriekš nosacītā vietā un iepriekš noteiktā laikā, vējš pūta tajā vietā un tad, kad bija nepieciešams novirzīt sablīvējušās siltā vai aukstā gaisa masas uz citurieni. Tādas parādības kā krusu, pēkšņu salnu vai negaidītu atkusni cilvēki vairs nepazina. Nekas viņus netraucēja. Katrs cilvēks zināja gadu uz priekšu, kāds būs laiks tajā vai citā vietā jebkurā dienā. Pat dodamies pastaigā, cilvēki ielūkojās laika kalendārā, lai uzzinātu, kas gaidāms, — aukstums, siltums vai vējš. Nepieciešamības gadījumā cilvēks varēja pēc vajadzības pasūtīt, piemēram, lietu dārza aplaistīšanai, ja lietus nebija paredzēts pēc saraksta. Vairākas reizes Volgins bija redzējis, kā Muncijs pieprasīja lietu tuvākajā stacijā. Dažreiz viņam ieteica pagaidīt, citreiz paziņoja, ka tajā pašā dienā nevar izveidot lietus mākoni, un apsolīja dot to nākamajā dienā no rīta. Un no rīta lija lietus, lija tik ilgi, cik bija vajadzīgs. Bet pēc tam debesis atkal noskaidrojās.
Uz visas Zemes klimats bija pakļauts cilvēka gribai. Vasara un ziema, pavasaris un rudens iestājās tikai tad, kad to «atļāva» laika stacijas. Daudzās vietās, kur agrāk bija neganti plosījies sals, ziema vispār neiestājās. Atvietojot ziemas mēnešos Saules staru trūkumu, virs milzīgām platībām mirdzēja mākslīgās saules. Tās sildīja Zemi tikpat spēcīgi kā īstā Saule vasarā, naktīs apdzisdamas un ļaudamas cilvēkiem mierīgi gulēt, bet rītā agri sākdamas atkal spīdēt. Kad pienāca īstais pavasaris, šīs saules nodzisa un palika karāties pie debesīm kā aukstas bumbas vai arī tika pārvietotas citur.