Tas viss Volginam likās kā pasakā. Taču viņš zināja, ka tagadējie cilvēki nav apmierināti ar sasniegto. Viņi saskatīja trūkumus tur, kur Volginam viss likās pati pilnība. Reiz viņš noklausījās kāda zinātnieka lekciju, kas bija domāta visas Zemes skolu audzēkņiem, un uzzināja daudz ko interesantu. Izrādījās, ka laika regulēšanas sistēma novecojusi, ka tā jāpārveido. Vislielākais pārsteigums viņu gaidīja lekcijas beigās. Nevis kā par fantastisku hipotēzi, bet gan kā par pilnīgi reālu iespēju, kas līdz šim nav īstenota tikai aiz «zinātniskās domas konservatīvisma» (tieši tādi bija lektora vārdi), zinātnieks pastāstīja klausītājiem par detalizēti izstrādātu projektu … par Zemes orbītas, planētas attāluma no Saules un tās ass nolieces leņķa izmainīšanu.
«Tad,» sacīja lektors, «pašas par sevi izzudīs daudzās grūtības laika staciju darbā, samazināsies to enerģijas patēriņš. Planētas klimats visumā būs tāds, kādu mēs tagad iegūstam mākslīgi. Tieši jābrīnās, cik ilgi Zinātnes padome un Tehnikas padome nevar izlemt tik vienkāršu un skaidru jautājumu.»
«Vienkāršs un skaidrs jautājums» — šie vārdi vēl ilgi skanēja Volginam ausīs.
Cilvēks bija pakļāvis sev Zemi. Tagad viņš ar valdonīgu roku gatavojās iejaukties planētu dzīvē.
Cilvēki jau sen bija Saules sistēmas valdnieki, kāpēc gan viņi nevarēja pārvietot «mēbeles» šai savā lielajā mājā tā, kā gribēja, kā viņiem bija ērtāk? …
«Vienkārši un skaidri!» Volgins pasmaidīja, bet viņa domās valdīja juceklis. Zeme nav galds, ko var pārnest, kurp vajag. Un arī ne ēka, ko tāpat var pārvietot, izmantojot zemi par atbalsta punktu. Bet pati Zeme? Uz ko balstīties, lai pārvietotu planētu? Kur rast atbalsta punktu? Reaktīvie spēki? Bail pat iedomāties, cik daudz enerģijas vajadzēs tik «vienkāršai» lietai.
«Ja Saules sistēmas uzbūves pārveidošana viņiem ir šīsdienas uzdevums,» Volgins domāja, «par ko tad gan viņi sapņo? Kas viņiem ir fantastika?»
Daļēju atbildi viņš saņēma no Muncija, kuram izstāstīja par dzirdēto lekciju.
— Es zinu par šo uzstāšanos, — Muncijs teica, — un uzskatu, ka Josi, tu klausījies zinātnieka Josi lekciju, ir pilnīga taisnība. Zinātnes padome jautājumu apspriedusi vairākas reizes. Projekts ir realizējams, taču vairākums Padomes locekļu uzskata, ka enerģija tagad vairāk vajadzīga citiem mērķiem. Bet projekts, bez šaubām, tiks realizēts samērā drīz. Tas sola lielas priekšrocības. Jūs jautājat, par ko sapņo fantasti? Es reti lasu fantastisko literatūru. Pēdējā laikā bieži parādās darbi, kuros runāts par visas Saules sistēmas pārvietošanu uz citu vietu, augstāk par Galaktikas putekļu slāni. Daži ierosina pārvietot Sauli ar tās planētu saimi tuvāk Galaktikas centrālajiem apgabaliem. Fantastika arvien nosaka zinātnes uzdevumus. Jācer, ka šie jautājumi briest, ja jau par tiem domā.
— Kas ir šis Josi? — Volgins jautāja. — Vai tas, kas oponēja jums diskusijā par mani?
■— Nē, cits. Jūsu aizstāvis, — Muncijs pasmaidīja, — ir ķīmiķis. Starp citu, viņš bieži man apvaicājas par jums. Viņš, protams, grib ar jums tikties.
Diena bija skaidra bez mākoņiem. Debess it kā aicināja pacelsies zilgmē.
Jegājis ēdamistabā, Volgins tur sastapa Jo un Lūciju), kas Ijija atbraukuši viņu pavadīt. Mērija un Vladilens jau stāvēja saģērbušies ceļam. Viņiem bija vienādi tērpi: garas bikses ar atlokiem un krekli, g'a- rām piedurknēm.
— Ļeņingradā ir auksti, — Mērija paskaidroja. — Tev arī vajag pārģērbties.
— Bet kur es Ķemšu citas drēbes? — Volgins jautāja.
— Es tās atvedu, — Lūcijs atbildēja.
Pēc brokastīm Jo paņēma Volginu zem rokas un ievada guļamistabā. Lūcijs viņiem sekoja.
— Izģērbies, — Jo sacīja. — Es gribu tevi izmeklēt.
Iepriekšējo mēnešu laikā Lūcijs bija izdarījis šo
procedūru vairākas reizes, un Volgins labi zināja, ko tas nozīmē.
Izģērbies Volgins nostājās Jo priekšā, nelielā attālumā no viņa. Dažreiz ārsts lūdza pagriezt muguru.
Jo nenāca tuvāk Volginam, bet stāvēja vienā vietā, turēdams rokā nelielu ierīci un uzmanīgi sekodams tās bultiņām un miniatūrajām slīdošajām lentēm. Viņš bieži grozīja mazas sviriņas un nospieda sīkas podziņas.
Ko viņš redzēja un kā saprata redzēto, Volgins nezināja, taču nebija grūti nojaust, ka ierīces neredzamie stari «izklausa» un «izmeklē» pēc kārtas visus viņa ķermeņa orgānus.
— Tu pēdējā laikā esi ļoti atspirdzis, — Lūcijs piezīmēja. — Arī rēta uz krūtīm gandrīz vairs nav redzama.
i— Labi! — Jo teica, iebāzdams ierīci kabatā. — Es neatrodu Dmitrijam vairs neviena defekta. Viņš ir absolūti vesels. Viņš var nēsāt jostu.
Volgins jautājoši paskatījās Lūcijā. Pēdējie, Jo vārdi nebija saprotami.
«. Volgins sen zināja, ka visi Jaunās ēras cilvēki nēsā ļoti platas jostas, taču uzskatīja tās tikai par tērpa piederumu. No viņam tuvajiem cilvēkiem tikai Mērija nenēsāja jostu. Arī paša Volgina uzvalkam bija šī acīmredzot obligātā apģērba detaļa. Bet te nu Jo runā, ka Volgins varot «nēsāt jostu». Kā to lai saprot, ja viņš to nēsā jau sen?
— Josta, kuru tu nēsā, — Lūcijs teica, — ir parastas drēbes, turpretim mūsējās izgatavotas no īpaša auduma.
— No kāda?
— Vai tu kādreiz esi dzirdējis par antigravitāciju?
— Kaut ko esmu, tikai ļoti sen. Apmēram pirms tūkstoš deviņsimt gadiem, — Volgins iesmējās.
— Antigravitācija, — Lūcijs paskaidroja, — ir principā tas pats, kas antipievilkšana. Tehnika izmanto šo spēku visur. Piemēram, atomlidmašīnās. Zinātni, kas pētī, kā cīnīties pret smaguma spēkiem, sauc par graviloģiju. Tā derīga nē tikai tehnikā, bet arī medicīnā. Tu, protams, zini, ka cilvēks vislabāk atpūšas guļus stāvoklī. Kāpēc? Tāpēc, ka ķermeņa smaguma spēka spiediens uz skeletu ir mazāks. Cilvēka ķermeņa vissmagākā daļa ir augšdaļa. Dabiski, radās doma par antigravitācijas jostām. Krūtis, rokas, galva sver mazāk, ja cilvēkam ir tāda josta. Tā, izrādās, ir ļoti noderīga veselībai. Var pat sacīt, ka jostu ieviešana pagarinājusi cilvēka mūžu. Tagad tās valkā visi kā obligātu apģērba piederumu.
— Es domāju, ka tā tikai mode, — Volgins piebilda.
— Šī «mode» pastāv jau sešsimt gadu. Un diezin vai kādreiz izzudīs. Varbūt atklās iespējas šīs jostas izgatavot šaurākas.
— Bet kāpēc Mērija nenēsā jostu?
— Nēsā, tikai zem kleitas. Tā dara daudzas sievietes.
— Tu arī vari to nēsāt zem apģērba, — teica Jo,
— ja tev tā patīk labāk.
— Es ģērbšos tāpat kā visi, — Volgins atbildēja.
— Bet kāpēc es līdz šim valkāju drēbes jostu?
— Tāpēc, ka tavam organismam vajadzēja nostiprināties tev parastajos apstākļos.
Palikdams uzticīgs savam lēmumam, Volgins nevaicāja sīkāk par antigravitāciju. Diezin vai kāds spētu izskaidrot to tā, lai viņš saprastu. Tas bija kārtējais nesaprotamais fakts, un viņš to uztvēra tāpat kā visu pārējo. Tā bija — un viss!