Ļoti senos laikos cilvēki uztvēra visu, kas bija pasaulē, uz Zemes un Visumā, gluži tāpat kā tagad Volgins. Viņi neizprata parādības un uztvēra tās kā pašas par sevi saprotamas, nemeklēdami izskaidrojumu.
Tāds salīdzinājums Volginam bieži ienāca prātā. Viņa lepnums no tā cieta, tomēr vajadzēja izturēt, šobrīd viņš tik un tā nespēja daudz ko saprast.
— Tātad, — viņš teica, — es jau esmu pilnīgi vesels?
— Jā, pilnīgi, — Jo atbildēja.
— Kur ir josta?
Lūcijs norādīja uz krēslu pie gultas. Tur jau bija nolikts gaišpelēks sporta tērps. Mērijai un Vladile- nam bija tādi paši, tikai tumšzili.
— Bet kāpēc man citā krāsā?
— Tev patīk pelēks, — Lūcijs atbildēja. — Vai tad tā nav?
Tas tā, bez šaubām, bija. Trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki bija visu ievērojuši.
Pie krekla mirdzēja Zelta Zvaigzne. Atbraucis Muncija mājā, Volgins to bija noņēmis un noglabājis naktsgaldiņa atvilktnē. Tagad kāds, droši vien Lūcijs, bija uzskatījis par vajadzīgu to atkal piestiprināt. Kāpēc?
— Tev jāparādās cilvēkiem tādam, kādu viņi tevi pazīst, — Lūcijs paskaidroja. — Zvaigzne ir tikai tev vienam uz visas Zemes. Tu esi Padomju Savienības Varoņu leģendārās plejādes pārstāvis, un nevajag par to kautrēties. Protams, tu vari, ja vēlies, noņemt zvaigzni, bet es neieteicu to darīt.
— Es to nēsāšu, — Volgins pievienojās.
Saruna par zvaigzni atkal uzvēdīja domu, kas Volginu sen interesēja, — kā tagadējie cilvēki uztver Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu viņam? Naidu viņi nepazina, karš bija kļuvis par senu nostāstu. Visi cilvēki izturējās cits pret citu kā brāļi. Nogalināt cilvēku — viņu acīs tam vajadzēja būt kaut kam neiedomājamam. Bet viņš, Volgins, taču bija iznīcinājis vairāk nekā četrsimt cilvēku! Vai
Lūcijs, Jo, Mērija spēja saprast skaudro nepieciešamību, kas viņu spieda to darīt?
— Es sen gribēju jautāt, — viņš teica, — vai jums neliekas briesmīgs tas iemesls, kāpēc mani apbalvoja ar šo zvaigzni?
— Briesmīgs? — Jo brīnījās. — Nē, itin nemaz. Lielais Tēvijas karš, kas notika Komunistiskās ēras pirmajā gadsimtā, bija tavai zemei taisnīgs karš. Un tam bija milzīga nozīme visā turpmākajā cilvēces vēsturē. Mēs zinām un saprotam visu, kas toreiz notika. Tu un tāpat daudzi citi, visa jūsu tauta ne jau aiz laba prāta ķērās pie ieročiem. Jums nebija citas izejas kā tikai iznīcināt iebrucējus. Un cilvēks, kas piedalījies šai karā, turklāt vēl ļoti aktīvi, mums ir jo dārgāks.
— Tajā ziņā, ka tu esi tieši tāds cilvēks, — Lūcijs piebilda, — mums ir veicies.
— Nu, ar mani jums nav sevišķi veicies, — Volgins pasmaidīja. — Būtu daudz labāk, ja manā vietā bijis kāds zinātnieks.
— Ģērbies taču! — Lūcijs teica. — Mērija un Vladilens tevi gaida.
Volgins ātri apģērbās. Paņēmis rokā jostu, kas, kā viņam nupat teica, bija antigravitācijas josta, viņš brīnījās, ka nejūt šā auduma gabala tieksmi pacelties augšā. Jostai taču vajadzēja atgrūsties no Zemes, nevis pievilkties pie tās? . ..
— Kāpēc tā nepaceļas gaisā, — Volgins jautāja, — kad nav aplikta cilvēkam?
— Tāpēc, ka nav aiztaisīta aizdare, — Lūcijs atbildēja.
Viņš izņēma Volginam no rokam jostu un aiztaisīja aizdari. Josta rāvās uz augšu, bet Lūcijs to neizlaida no rokām. Bija skaidrs, ka, atstāts savā ziņā, auduma gabals būtu acumirklī uzlidojis līdz griestiem.
— Pēc noņemšanas nekad netaisi to ciet, — Lūcijs paskaidroja.
Atvienojis jostas galus, viņš pasniedza to Volginam.
— Vai tas nav briesmīgi?
Jo un Lūcijs iesmējās.
— Tu jutīsies neparasti viegli, — Jo sacīja, — bet drīz pieradīsi. Tu redzēsi, ka nogurumu sajutīsi krietni retāk.
Pārvarēdams instinktīvās bailes, Volgins aplika sev jostu.
Līdzko viņš to bija izdarījis, visu ķermeni pārņēma apbrīnojama viegluma sajūta. Josta manāmi pacēla viņu uz augšu, bet ne tik daudz, lai kājas neskartos pie grīdas. Rokas it kā zaudēja svaru.
Šai brīdī viņš saprata, kāpēc visi apkārtējie cilvēki staigā tik apbrīnojami viegli. Līdz tam viņš nekādi nebija varējis izprast, kāpēc tik liela auguma un līdz ar to diezgan smagi cilvēki var kustēties tā, it kā Zemes pievilkšanas spēka nemaz nebūtu.
— Man šķiet, — viņš teica, — ka es tūlīt uzlēkšu līdz griestiem.
— Nē, — Jo nopietni atbildēja. — Josta samazina tava ķermeņa augšējās daļas svaru divas reizes. Daži cilvēki nēsā jostas, kuru iedarbības koeficients ir viens pret trīs, viens pret četri un pat — viens pret pieci. Bet tev sākumam pietiks ar viens pret divi..
Bet kā jostas nēsāšana ietekmē ķermeņa iekšējo orgānu, piemēram, sirds darbību?
— Tikai pozitīvi. Sirdij ir daudz vieglāk. Bez šīm
jostām mūsu zinātnei būtu bijis daudz grūtāk pagarināt cilvēka mūžu līdz divsimt gadiem.
Viņi atgriezās ēdamistabā. Volginam likās, ka viņš pie katra soļa palecas, un tāpēc jautāja Vladilenam, vai tas tā ir.
— Itin nemaz, — Vladilens atbildēja. — Tu ej tāpat kā visi.
2.
Atomlidmašīna tuvojās Ļeņingradai.
Ar satraukumu Volgins raudzījās caur mašīnas caurspīdīgo sienu uz miglainā dūmakā tīto tālo apvārsni.
Iepriekšējā dzīvē viņam daudz reižu bija nācies braukt uz dzimto pilsētu ar vilcienu, lidot ar lidmašīnu, un arvien viņš, tuvojoties tai, izjuta satraukumu. Tā bija arī tagad, tikai viņš uztraucās daudz vairāk.
Volginam arvien likās, ka šai diženajai pilsētai nav citas līdzīgas uz Zemes.
Ļeņina pilsēta! Oktobra revolūcijas šūpulis! Cik tuvi un saprotami Volginam bija šie vārdi…
Vai tagadējie cilvēki saprot Ļeņingradas nozīmi? Ko izsaka viņiem šis lepnais vārds?
Varbūt viņu uztverē pilsēta Ņevas krastā ne ar ko neatšķiras no citām? Varbūt divi gadu tūkstoši izdzēsuši atmiņas, kas Volginam saglabājušās tik spilgtas? …
Nē, tā tas nebija!
Volgins izdzirda, kā Mērija saka Vladilenam:
— Sen neesmu šeit bijusi. Vai nav tiesa, ka, tuvojoties Ļeņingradai, pārņem sevišķas jūtas?
— Jā, — Vladilens atbildēja. — Un tas ir pilnīgi saprotams. Tieši šeit tika likti pamati cilvēces vēsturei.
— Pēdējo divu gadu tūkstošu vēsturei.
— Ak! Viss, kas bijis pirms Lielās revolūcijas, man liekas viena vienīga tumsa. Šeit iedegās pirmais gaismas stars.
— Un cik spoži šī gaisma iedegusies tagad, — Volgins piebilda.
Viņš noprata, ka cilvēki neko nav aizmirsuši. Cilvēce svēti glabāja atmiņā slavenos pagātnes notikumus, un pateicība tiem, kas radīja un uzcēla brīnišķīgo pasauli, kurā viņi dzīvoja, nebija izgaisusi. Volgins un abi viņa pavadoņi pārdzīvoja vienas un tās pašas jūtas, kuru atšķirība bija tikai nenovēršamajā laika mērogā. Viņiem tā bija vēsture, neaizmirstama un saviļņojoša. Volginam — dzīves vakardiena.
Ļeņingradai tūlīt tūlīt vajadzēja pavērties skatienam. Līdz pilsētai vēl bija trīssimt kilometru. Vladilens, kas vadīja mašīnu, arvien vairāk un vairāk palielināja ātrumu.
Jaunais zinātnieks lieliski saprata, kādas jūtas saviļņo Volginu. Viņš ievēroja, ka Dmitrijs gandrīz nekādu uzmanību neveltī vietām, kurām viņi lidoja pāri. Kad iepriekš atomlidmašīna, palielinājusi ātrumu līdz galējai robežai, pacēlās augstāk un Zemes reljefa detaļas tikko vairs varēja saredzēt, Dmitrijs pret to neiebilda: viņa domas acīmredzot bija kaut kur tālumā, tās tiecās uz priekšu — pie tā, kas viņus gaidīja ceļojuma gala punktā. Ar visu savu sirdi viņš jau bija Ļeņingradā un tikai Ļeņingradā.