Pat lidojot ar vidēju ātrumu, pilsētas iznira pie apvāršņa, bija redzamas tieši lejā un izzuda skatienam tik ātri, ka tās aplūkot nebija iespējams. Vladilens negribēja, lai Ļeņingradu varētu saredzēt, pirms Dmitrijs nebūs izjutis un pārdzīvojis tās parādīšanos. Viņš zināja, ka lēna tuvošanās dzimtenei ir tieši tas, kas tagad draugam vajadzīgs.
Un viņš «pavēlēja» atomlidmašīnai lidot arvien lēnāk un lēnāk.
Volgins pamanīja un saprata šo rīcību. Viņš bija pateicīgs Vladilenam par iejutību un rūpēm, bet šai brīdī izteikt to vārdos nebija spējīgs.
Viņš nomira Francijā, Parīzē, arī nāves stundā viņa domas traucās šurp, un nu viņš bija šeit, atkal dzīvs un vesels, ar atdzimušām ilgām pēc dzimtās pilsētas.
Kādu viņš to ieraudzīs?
Kādreiz uz Zemes bija «mūžīgā pilsēta». Volgins bija savām acīm redzējis šīs pilsētas grandiozās celtnes, pa pusei laika zoba nepielūdzami sagrautas. Kristiānisma ēras astoņdesmit otrajā gadā uzceltais Kolizeja amfiteātris daļēji bija saglabājies pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Bet nebija nevienas ēkas, kas būtu varējusi divtūkstoš gadu laikā saglabāties pilnīgi.
«Kāpēc mani ar tādu spēku pievelk tā vieta, kur atradās Ļeņingrada?» Volgins skumji domāja. «Tās taču nav. Mana Ļeņingrada, kādu es to pazinu un mīlēju, neeksistē. Tur viss ir citāds, viss jauns un nepazīstams. Bet nevarēja taču izzust Ņeva? Tātad es redzēšu kaut to.»
— Kāds laiks ir Ļeņingradā? — Mērija jautāja.
— Jābūt stipri mākoņainam, — Vladilens atbildēja. — Bet Muncijs runāja ar Ļeņingradas laika staciju un brīdināja par Dmitrija atlidošanu. Patlaban debesis virs pilsētas skaidras, tāpat kā šeit.
— Tas ir brīnišķīgi!
Volgins dzirdēja un arī nedzirdēja šo sarunu, kas aizslīdēja garām viņa apziņai. Viņš nevarēja acu novērst no apvāršņa.
Un pēkšņi tāltālu saules staros sāpīgi pazīstami iemirdzējās zeltains punkts. Gluži tāpat, kā tas iznira pirms divtūkstoš gadiem, kad lidmašīna lielā augstumā lidoja pāri pilsētai, — Ļeņingradas pirmais sveiciens, saulstaru atspīdums uz Izaka katedrāles zeltītā kupola.
Kāda gan celtne tagad sūtīja savu pirmo sveicienu atomlidmašīnai? Kas nomainījis ar savu mirdzumu veco draugu?
Volgins nevaicāja par to.
Atomlidmašīna nolaidās pavisam zemu un lidoja lēnām, it kā negribēdama. Volgins labi pārredzēja zemi.
Un pamazām viņš sāka pazīt apvidu.
Bez šaubām … viņi atradās netālu no Puškinas. Kur gan palikusi šī gleznainā Ļeņingradas piepilsēta?
Lejā pletās milzīgās pilsētas panorāma. Neparastās, tagadējās ēkas, ko Volgins bija iepazinis pēc grā- matām-filmām, celtas it kā vienīgi no stikla, bezgalīgās, taisnās ielas, milzīgās tiltu arkas, kas stiepās pāri veseliem kvartāliem, daudzās strūklakas un apstādījumi, pilsētas spirālveida ceļu sudrabainās līnijas, kas it kā karājās gaisā, milzīgs daudzums dažāda lieluma atomlidmašīnu, — viss norādīja, ka zem viņiem atrodas nevis vienkārša apdzīvota vieta, bet viens no lielākajiem pasaules centriem.
Līdz Ļeņingradai, pēc Volgina iepriekšējiem priekšstatiem, bija vēl apmēram trīsdesmit kilometru. Divas tik lielas pilsētas nevarēja atrasties blakus. Tātad šī pati ir Ļeņingrada, milzīgi izaugusi, ietvērusi sevī visu, kas agrāk atradās tai visapkārt krietnā attālumā.
Volgins neredzēja nevienu augstceltni, bet tas viņu nepārsteidza. Viņš zināja, ka cilvēki jau sen bija pārstājuši kraut bezgalīgi daudzus stāvus citu uz cita. Tagadējās divstāvu, retumis arī trīsstāvu mājas bija izvietotas brīvi, un apkārt katrai zaļoja vai nu dārzs, vai kuplu koku joslas.
Tā kā cilvēkus vairs nenodarbināja lielo attālumu problēmas, jo viņu rīcībā bija ātri un ērti satiksmes līdzekļi, tad arhitekti nebaidījās izvietot apdzīvotās vietās namus milzīgā platībā. Bija pilnīgi izzudusi agrāko laiku lielajām pilsētām tik raksturīgā iedzīvotāju sablīvētība.
Jā, šī bija Ļeņingrada, un Vladilena vārdi, ko viņš teica Volginam, to apstiprināja:
— Kur tu gribi nolaisties?
— Tur, kur atradās agrākā Ļeņingrada. Kaut kur Ņevas krastā.
— Bet tur taču nav pilsētas. Tur ir Oktobra parks.
— Lai arī tā! Tātad nolaidīsimies parkā, — Volgins atteica, un viņa balss drebēja no dziļa pārdzīvojuma.
Ļeņingradas nav! Viņa bažas piepildījušās — pilsēta pārvietojusies uz dienvidiem. Viss agrākais bija nozudis no Zemes virsas. Tur, kur kādreiz "pacēlās Volginam tik labi pazīstamās, brīnišķīgās ēkas, tagad bija kāds parks, kura nosaukums viņam bija saprotams, taču sirdij neko neizteica.
Viņai laikabiedri Voroņihina, Rosi, Baženova un Rastrelli darbus uzskatīja par nemirstīgiem. Likās, ka nav iespējams Ļeņingradu iedomāties bez Ermitā- žas, Smoļnija, Marmora pils ēkām, bez Kazaņas un Izaka katedrālēm.
«Bet vara jātnieks? …» Volgins iedomājās, un viss atkalredzēšanās prieks nobāla.
Kas viņam jaunā Ļeņingrada!
Volgins apvaldīja lūgumu, kas jau bija uz mēles, — griezties atpakaļ, lidot uz citu vietu, kaut vai uz Maskavu. Lai arī kā būtu pārmainījusies bijusī PSRS galvaspilsēta, tas nesagādās viņam tādas sāpes.
— Tevi gaida Ļeņingradas iedzīvotāji, — Vladilens sacīja. — Viņi vēlas tevi sastapt pirmie.
«Ļeņingradas iedzīvotāji…»
Kaut vai neizrunātu šos vārdus!
— Mēs atgriezīsimies šņrp nedaudz vēlāk, — Volgins teica. — Es vispirms gribētu redzēt Ņevu.
— Labi, lidosim uz parku.
Atomlidmašīna pacēlās mazliet augstāk un sāka lidot ātrāk. Mērija izņēma kabatas teleofu un kaut ko teica. Droši vien brīdināja, lai viņus tūlīt negaida.
Apakšā stiepās bezgalīgi plašā pilsēta. Atkal aiz muguras palika uz pakalniem iekārtots milzīgs dārzs vai parks. Volgins pazina šo vietu. Pulkovas augstienes. Tālumā mirdzēja Somu jūras līča gludais spogulis.
Ko nozīmē dabai divtūkstoš gadu? Viens mirklis! Tāpat kā tajos laikos, kad nebija Krievijas, tā arī tagad diženā Ņeva veļ savus viļņus, nepievērsdama uzmanību tam, ko dara cilvēki tās krastos. Bija pilsēta, pēc tam nozuda, varbūt radīsies jauna, bet varbūt ne .. . Dabai viss vienalga!
Nav Ļeņingradas!
Bet kas gan tur joprojām laistās zeltainā mirdzā, pamazām pieņemdams skaidri jaušamu kupola formu? Tieši tur, kur vajadzētu atrasties varenajai katedrālei. Bet, rau, vairāk pa labi debesīs trauc zeltīta smaile!
Vai tiešām! …
Taču skaudrās gaidas, kas jaucās ar vilšanās nemieru, ilgi nemocīja Volginu. Snaipera vērīgās acis jau redzēja …
Platā, gaišzilā Ņevas galvenā straume… Tuvējā krastā no biezi saaugušajiem kokiem paceļas Izaka katedrāles augšējās joslas slaidās kolonas … Bet tur, tālāk, aiz smalkajām tilta kontūrām, no ūdens slejas pelēkie Pētera-Pāvila cietokšņa bastioni.
Viss tāpat, kā bijis!
Ar kādiem brīnumlīdzekļiem cilvēkiem izdevies saglabāt neskartus sirmās senatnes pieminekļus? …
Vecās pilsētas vietā viena vienīga zaļumu jūra. Un kā klintis šai jūrā paceļas bijušo laiku majestātiskās celtnes.
Jo vairāk mašīna tuvojās Ņevai, jo labāk un labāk Volgins pazina agrākās vietas. Tās nebija grūti atrast. Tur, kur kādreiz bija Ņevas prospekts, stiepās gara, plata aleja — lielisks orientieris viņam, kas tik labi pazina pilsētu.