Bet tur otra aleja, kas ved uz Ņevu, un tās galā baltā Smoļnija ēka.
Volgins vairs nešaubījās, ka ieraudzīs visu, ko nesen vēl bija gatavojies ar sāpēm izdzēst no atmiņas. Arī kopš bērnu dienām mīļajai Falkonē un Kollo skulptūrai vajadzēja atrasties vecajā vietā. To nevarēja pārvietot uz jauno pilsētu. Vara jātniekam nebija vietas citur kā vien Ņevas krastā!
Volgins it kā redzēja acu priekšā savas bērnības pilsētas — Ļeņingradas — pārveidošanos par milzīgu Oktobra parku.
No atmiņas dzīlēm iznira dzīvokļu celtniecības ainas nomalēs. Pilsēta auga, paplašinājās ar katru gadu, ar katru gadsimtu. Tās centrs pārvietojās uz dienvidiem. Sociālistiskā pilsēta, gaismas un apstādījumu pārpilna, tiecās uz Pulkovu, bet vēlāk uz Puš- kinu, kamēr ietvēra tās sevī. Viborgas un Petrogra- das puses, Vasilija salas un Ņevas prospekta tuvumā esošie vecie kvartāli kļuva arvien tālāka nomale. Mājas novecoja, tās nojauca, un to vietā ierīkoja dārzus un skvērus.
Bet cilvēki modri uzmanīja pilsētas vēsturiski un mākslinieciski vērtīgās ēkas, neļāva tām sabrukt. Un pamazām katra no tām ieslīga dārzu zaļumā un palika tur stāvam majestātiskā vientulībā.
Tā radās Oktobra parks — apmēru ziņā milzīgs senatnes piemineklis, arhitektūras, tēlniecības un slaveno pagātnes notikumu vēstures muzejs.
Volginam nevajadzēja par to izjautāt savus pavadoņus. Viņš zināja, ka nekļūdās, ka tieši tā ir noticis īstenībā. Tas bija dabisks ceļš, kuram sākumu licis viņa laiks.
Vēl atrazdamies gaisā virs pilsētas, Volgins juta, ka tas, ko viņa acis ieraudzīs uz Zemes, būs daudzreiz skaistāks, diženāks un vienkāršāks, nekā bija agrāk.
Ļeņingrada, vienīgā no visām Zemes pilsētām, arvien bija pārsteigusi cilvēkus ar savas arhitektūras skaudro skaistumu. Ne velti visu laikmetu labākie arhitekti bija ieguldījuši tajā savas varenās ģenialitātes spēku. Bet viņu radītās celtnes bieži daudz ko zaudēja viduvēju ēku tiešā tuvumā. Pils laukuma, Marsa laukuma, Kazaņas katedrāles, Aleksandra teātra un Dekabristu laukuma ansambļu nepārspējamie šedevri pazuda starp daudzajām dzīvojamām mājām. Tos nevarēja aplūkot kā vienotu veselu, pilnīgi izjust to projektētāju ieceri. Tagad, it kā nometušas važas, uz simtgadēju koku zaļā fona tās varēja parādīties Volginam visā savā diženumā, monolītā un nobriedušā skaistumā.
Volgins redzēja tās no augšas, un viņam likās, ka vēl nekad vecā Ļeņingrada nav bijusi tik brīnišķīga. Viņš nemanīja, ka tajā nav pierasto ielu. Galvenās no tām viegli varēja sazīmēt garajās un platajās alejās, kas šķērsoja parku visos virzienos.
Volginam pilsētas jaunajā sejā šķita kaut kas pazīstams. It kā viņš jau kaut ko tamlīdzīgu būtu redzējis savā iepriekšējā dzīvē. Bet kur?
Pēc tam viņš atcerējās.
Katrīnas parks Puškinā, Pavlovskas arhitektūras un parka ansamblis. Tur, tāpat kā tagad pašā Ļeņingradā, zaļumos slīga pilis un paviljoni, ko bija cēluši Kvarengi, Rastrelli, Stasovs un Rosi. Un cik apburoši izskatījās šīs zaļojošo koku ieskautās ēkas!
Volginam iegribējās lidot zemu virs zemes, virs pašas zemes — ne augstāk par metru — gar bijušo Ņevas prospektu, no tās vietas, kur atradās Sacelšanās laukums, līdz Ņevai.
Viņš atskatījās, lai pateiktu to Vladilenam, bet mašīna jau pēkšņi slaidi pagriezās pa labi un sāka slīdēt lejup. Ka Vladilens varēja nojaust Volgina domas? …
Vladilens uzmeta Mērijai skatienu, un meitene neizpratnē paraustīja plecus — tā bija klusa, noliedzoša atbilde. Tā lika Volginam saprast, ka viņa pavadoņi šai ziņā paši neko nebija darījuši. Pēc tam Vladilens un Mērija abi paskatījās uz Volginu un atzinīgi pasmaidīja.
Un Volgins saprata, ka mašīna bija mainījusi virzienu pēc viņa «pavēles». No vēlēšanās bija izveidojies noteikts impulss, un jutīgās ierīces uz to reaģēja.
— Atvaino, ka es iemaisījos vadīšana, — Volgins teica. — Rīkojies, citādi mēs ietrieksimies zemē.
— Ja esi sācis, turpini! —Vladilens iesmējās.
Mašīna slīpi slīdēja lejup. Zeme tuvojās.
— Es nezinu, ko darīt! — Volgins lūdzās.
— Neko nevajag darīt. Lido, kurp gribi, — Mērija teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.
— Un ne no kā nebaidies, — Vladilens piebilda. — Atomlidmašīna nekad nenokritīs.
Principā Volgins zināja, kā mašīnai jādarbojas. Lūcijs ne vienreiz vien bija viņam skaidrojis, ka atomlidmašīna klausa nevis domām, bet vēlmēm, kuras neatkarīgi no cilvēka gribas pašas rada smadzenēs vajadzīgo biostrāvu. Lai gan tas viss Volginam bija kā ķīniešu ābece, taču viņš, dzīvodams pie Muncija, jau bija izgājis biotehniskās automātikas skolu un, tiesa, neskaidri, tomēr uztvēra starpību starp tiešo domu un to, ko Lūcijs sauca par «vēlmēm».
Divdesmitā gadsimta lidotāji iznīcinātāji centās pilnīgi saplūst ar mašīnu, automātiski izpildīt vaja- n ■ i
dzīgo manevru. Un labākie no tiem sasniedza tādu pilnību, ka viņu kāju un roku muskuļi darbojās it kā paši no sevis, neprasot, lai lidotāja domas tos pastāvīgi kontrolētu. Jo mazāk tāds lidotājs domāja, kā vfeikt to vai citu manevru, jo paklausīgāka bija viņa lidmašīna.
Atomlidmašīnā muskuļu piepūle nebija vajadzīga. Mašīnu vadīja automāts. Taču atšķirībā no automātiskā pilota tas paklausīgi un zibeņātri pakļāvās jebkurai mašīnā sēdošā cilvēka vēlmei. Vajadzēja tikai vēlēties, un atomlidmašīna tūlīt pat mainīja lidojuma virzienu, ātrumu un augstumu.
Bet, ja cilvēkam nebija nekādu vēlēšanos (viņš varēja pat gulēt), automāti vadīja mašīnu paši, jutīgi reaģēdami uz jebkuru šķērsli vai traucējumu. Sadursme starp divām atomlidmašīnām, kuras vadīja automāti, nevarēja notikt. «Piloti» sekundes simtdaļā spēja savā starpā «vienoties» un sastopoties nekad nepagriezās uz vienu pusi.
Bez cilvēka gribas mašīna lidotu bezgala ilgi reiz nospraustajā virzienā. Enerģija, kas mašīnu iedarbināja, nevarēja izsīkt, to piegādāja neskaitāmas stacijas, kas bija izvietotas visur un kas radīja gaisā visapkārt Zemei nepārtrauktu trīsdesmit kilometru biezu enerģētisko lauku. Šajā enerģijas piesātinātajā atmosfērā atomlidmašīnas varēja lidot, kurp vien un cik vien ilgi vajag. Antigravitācijas slānis uz mašīnas apakšējās sienas kompensēja gandrīz kā pašas mašīnas, tā arī pasažieru svaru. Apstādināta un atstāta savā vaļā, atomlidmašīna lēnām slīdēja lejup un atdūrās pret zemi nemanāmi, bez mazākā grūdiena.
Pat ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ virzītu atom- lidmašīnu pilnā ātrumā tieši lejup, tā atsacītos paklausīt. Kontrolierīce momentāni izslēgtu sakarus starp automātiem un lidotāju. Tādā gadījumā, kas, starp citu, nekad vēl nebija noticis, atomlidmašīna nolaistos pirmajā piemērotajā vietā un, lai atkal atjaunotu sakarus, mašīnu vajadzētu nosūtīt uz rūpnīcu, kur tā izgatavota.
Labi zinādams, ka lidojums vienmēr un visos gadījumos ir pilnīgi drošs, Vladilens bez šaubīšanās ļāva Volginam rīkoties, kā patīk. Ir Vladilens, ir Mērija, lai netraucētu Volginam, izslēdza no apziņas visas domas par mašīnas kustības virzienu. Viņi kļuva tikai pasažieri un, lai nejauši neietekmētu mašīnas gaitu, sāka savā starpā dzīvi sarunāties.
Bet mašīna tuvojās zemei, arvien vairāk un vairāk samazinādama ātrumu, kamēr atradās gandrīz virs koku galotnēm. Metra atstatumā no tām gudrā mašīna it kā neziņā apstājās. Viņa gaidīja cilvēka lēmumu.
«Kibernētika,» Volgins atcerējās no atmiņas dzīlēm uzpeldējušo vārdu, «kas pilnveidota līdz virtuozitātei. Nu, uz priekšu! Uz to laukumiņu!»