Bet mašīna nekustējās.
Neviļus Volginam radās vēlēšanās virzīt mašīnu viņam vajadzīgajā virzienā. Tās nebija domas, bet drīzāk gan jūtas.
Un mašīna paklausīja. Volgins pie sevis nopriecājās. Rokā ir! Tagad viņš droši zina, kā vadīt mašīnu.
Tas atgādināja braucienu ar velosipēdu. Labs velosipēdists nedomā, kā pagriezt velosipēdu, viņš tikai vēro ceļu, bet rokas automātiski groza stūri. Te nevajadzēja kustināt rokas — pietika raudzīties uz priekšu, izvēloties ceļu. Viss pārējais notika it kā pats no sevis. '
Pagāja vairākas minūtes, un Volgins aizmirsa, ka vada mašīnu. Tāpat kā iepriekš, viņš pievērsa savu uzmanību apkārtnei, meklēdams nepazīstamajā mežā kaut ko pazīstamu. Un pazīstamais parādījās.
«Ņevas prospekts» — parka platā aleja — tāpat kā agrāk aizstiepās tālumā — uz Admiralitātes ēku. Tikai māju vietā «ielu» ietvēra milzīgi, biezi saauguši koki.
Seit plūda daudz cilvēku. Automašīnas un trolejbusus bija nomainījušas atomlidmašīnas, trotuārus — dažādas krāsas slīdošas lentes. Netālu no alejas vidus stiepās gaišzila josla, aiz tās — tumšzila, bet trešā bija tumši violeta. Varēja redzēt, ka lentes slīd ar dažādu ātrumu.
Cilvēki, kas pastaigājās, pazina ķiršsarkanās atomlidmašīnas pasažierus. Viņi zināja, ka Volgins ieradies Ļeņingradā. Volginu sveicināja ar smaidiem un rokas mājieniem, bet viņš neko neredzēja. Viņa uzmanība bija pievērsta vienīgi ainavai.
3.
«Ņevas prospekta» un «Ļiteinija prospekta» stūrī Volgins lidaparātu apstādināja. Pa kreisi nebija redzams nekas, izņemot apstādījumus, pa labi tālumā vīdēja tilta arka. Volgins nolēma lidot taisni uz priekšu, lai nokļūtu Ņevas krastmalā pie Pils laukuma.
Pēc mirkļa mašīna atkal apstājās.
Fontanka bija mainījusi savu izskatu. Tā bija kļuvusi šaurāka, un tās akmenī kaltās krastmalas vietā stiepās slīpas nogāzes no mirdzoša, tumšzaļa materiāla, kas mazliet atgādināja marmoru. Tāpat kā ķeizarienes Elizabetes laikā, abos upes krastos auga skuju un lapu koku mežs.
Bet Aņičkova tilts bija saglabājies. Volginam likās, ka tā platums nav tāds kā agrāk un tilta margām ir citāds raksts. Klota veidotās zirgu statujas atradās savās vietās.
Volgins skatījās uz tām kā uz zudušiem un atkal atgūtiem draugiem. Mežonīgie zirgi bija izslējušies pakaļkājās, un tos apvaldīja spēcīga vīra roka. Vējā plīvoja sajukušās krēpes. Bet lejā pa kristāldzidrajiem upes ūdeņiem, kuriem mākslīgā gultne piešķīra zaļganu nokrāsu, slīdēja vieglas laiviņas. Šī zaļojošo koku ieskautā aina, kam pāri sniedzās skaidrais debess jums, bija ļoti skaista.
«Patiešām, tā ir daudz labāk,» Volgins domāja. «Bet kā viņi pamanījušies pasargāt skulptūras no laika zoba iedarbības?»
Cilvēki, raudzīdamies Volginā, apstājās uz tilta. Pamazām izveidojās pūlis. Viņš to neredzēja.
Aņičkova pils bija nozudusi. Vecajā vietā vientuļi snauda Rosi darinātais čuguna žogs ar dienvidu un ziemeļu paviljonu katrā galā. Aiz tā vajadzēja pavērties Aleksandra teātra ansambļa panorāmai. Pat no augšas Volgins saskatīja tā raksturīgos apveidus un šauro Rosi ieliņu.
Atomlidmašīna devās tālāk.
Cilvēki, kas pastaigājās Oktobra parkā, droši vien brīnījās par to, ka Volgins absolūti nepievērš viņiem uzmanību, neatbild uz sveicieniem pat ne ar rokas
mājienu. Vai gan viņi varēja saprast Volgina izturēšanās cēloņus?
Mērija pateica to Vladilenam. Tas par atbildi klusēdams paraustīja plecus.
Paklausīdama Volgina gribai, atomlidmašīna apmeta loku ap Aleksandra teātri, šķērsoja Rosi ielas dzeltenās, citu citai līdzīgās mājas un atkal apstājās — tieši pie Lomonosova pieminekļa.
Laukums bija tāds pats kā divdesmitajā gadsimtā. Tikai tilts pār Fontanku bija cits un pretējā krastā neredzēja nevienu māju.
Pēc tam viņi atgriezās uz «Ņevas prospektu».
Volgins pats brīnījās, cik viegli un ātri viņš pierada pie jaunās Ļeņingradas. It kā tāda šī pilsēta būtu bijusi arvien. Viņam jau vairs nelikās savāds un nepierasts zaļais fons, uz kura tik krasi izcēlās pazīstamās ēkas. Uz šī fona tās izskatījās ļoti skaistas.
Lūk, arī Kazaņas katedrāle, tāpat kā agrāk tas ir reliģijas vēstures muzejs. Un tāpat Voroņihina kolonādes galos stāv Orlovska skulptūras. Un pat Tomona strūklaka, kas uzcelta kristiānisma ēras 1808. gadā, darbojas tāpat kā senāk.
Aizmirsis visu, Volgins tīksminājās par ainavu, kas bija pazīstama kopš bērnības. Atomlidmašīna nekustīgi karājās gaisā vienu metru virs zemes.
Ievērojuši, ar kādu uzmanību Volgins aplūko muzeja ēku, alejā esošie cilvēki sāka virzīties uz otru pusi, lai viņu netraucētu. Starp ķiršsarkano atom- lidmašīnu un katedrāli izveidojās tukša telpa. Citas mašīnas apstājās vai nu augstāk par Volgina mašīnu, vai arī tai aizmugurē. Atkal, tāpat kā uz Aņičkova tilta, sapulcējās simtiem cilvēku.
'Un tad beidzot Volgins ievēroja pulcēšanos.
— Vai ta notiek vienmēr, — viņš jautāja, — vai tas ir manis dēļ?
— Domāju, ka tevis dēļ, — Vladilens piesardzīgi atbildēja, sen būdams par to pārliecināts.
— Protams, tevis dēļ, — Mērija teica. — Visi zina, ka tu esi šeit.
Volgins pagriezās.
Simtiem acu raudzījās viņā, simtiem smaidu sveica viņu. Bija skaidrs, ka visi šie cilvēki jūt patiesas simpātijas un priecājas, viņu redzot.
Volgins pacēla virs galvas sakrustotas rokas — tas bija sens viņa laika sasveicināšanās paņēmiens.
Pūlis atbildēja tāpat. Cauri mašīnas stiklam varēja dzirdēt balsu čalu.
— Varbūt tu pateiksi viņiem dažus vārdus? — Vladilens ierosināja.
— Negribētos, — Volgins atbildēja. — Es nekad neesmu pratis runāt, un, jāatzīstas, man tas nepatīk.
— Vai lidosim tālāk? — Mērija jautāja.
Viņa nekādi neizrādīja savu attieksmi pret Volgina atteikumu, uzņemdama to tāpat kā Vladilens, tāpat kā viņi visi vienmēr uzņēma ikvienu Volgina lēmumu, — bez jebkādas nepatikas vai kritikas.
Viņi atradās gaisā jau vairākas stundas. Volgins redzēja, ka Mērija ir piekususi. Viņam gribējās vēl ilgi, ilgi lidot šeit, kur kādreiz atradusies dzimtā pilsēta, bet vajadzēja padomāt arī par atpūtu.
Ļeņingradā nedzīvoja neviens no tiem, kurus Volgins pazina vai par kuriem bija dzirdējis. Viņš zināja, ka būtu gaidīts viesis visur, ka ikkatrā māja viņu uzņems kā savējo, bet viņam negribējās nevienu traucēt. Volginam pašreiz bija nepieciešams palikt
uz brīdi vienatnē, pat bez saviem tagadējiem pavadoņiem, kurus viņš mīlēja.
«Kur gan mēs varētu apmesties?» viņš nodomāja. «Vai šeit ir kaut kas līdzīgs viesnīcām?»
Atomlidmašīna ātri pārlidoja pāri atlikušajai alejas daļai. Volgins ar nolūku nepievērsa uzmanību Pils laukumam, jo zināja, ka šeit atkal neizbēgami aizkavēsies ilgāku laiku. Viņš pagrieza mašīnu tieši uz Dekabristu laukuma pusi.
Volgins tā ari nepajautāja, vai Vara jātnieks tur stāv tāpat kā agrāk, viņš bija par to pilnīgi pārliecināts un gribēja pabeigt šīsdienas apskati tieši tur.
Viņa priekšā pavērās Ņeva. Plašais ūdens klajš, kas viņam arvien bija licies neaptverams, viņējā krasta Universitātes — «Divpadsmit kolēģiju» smeldzīgi pazīstamās ēkas, Meņšikova nams, rostrālās kolonas un Strelkas granītā kaltā krastmala, kas nolaideni piekļāvās Ņevai, bija tādas pašas kā agrāk. Trūka Jūras kara muzeja ēkas.