Arī šeit, šajā krastā, viss bija pa vecam. Tāpat kā pirms divtūkstoš gadiem, augšup slējās Vēstures arhīvs, aiz zaļojošajiem kokiem, kas šķita tādi paši kā agrāk, debesis aizsedza grandiozais Monferāna darinājums. Volgins neredzēja, vai aiz tā vēl arvien ir piemineklis Nikolajam Pirmajam. Laukumu noslēdza Admiralitātes sienas.
Atomlidmašīna nolaidās zemē.
Volgins izkāpa ārā un apstājās brīnišķīgā pieminekļa priekšā, kas šeit stāvēja jau divdesmit vienu gadsimtu; tas bija Ļeņingradas simbols, un visos laikos to bija pazinusi visa pasaule.
Pūlis apstāja Volginu, bet viņš nevienu nemanīja.
Šajā gadalaikā cilvēki parasti nenēsāja cepures.
Bet, ja tās būtu, cilvēki būtu atseguši galvas. Volgina sejas izteiksme lika apklust sarunām. Visi, kas bija klāt, tūlīt nojauta, ka šim brīdim, kad Komunisma ēras pirmā gadsimta cilvēks sastopas ar gandrīz vai sava laika mākslas darbiem, piemīt īpaša, viņiem nezināma jēga.
Pār Volgina vaigiem ritēja asaras. Viņš tās nemanīja un nenoslaucīja.
Šai mirklī viņš skaudri izjuta savu drausmīgo vientulību starp cilvēkiem. Visā pasaulē nebija neviena, ar kuru viņš varētu dalīties savās domās, savās atmiņās.
Nē, šie cilvēki viņu nesapratīs! Nevarēs saprast!
Volgins aizgriezās un kā akls devās uz mašīnu, tieši virsū kādai cilvēku grupai, kas steigšus pašķīra viņam ceļu.
Viņš apsēdās nevis savā vietā, bet aizmugurē, ar to rādīdams, ka negrib vairs vadīt mašīnu un ļauj, lai Mērija un Vladilens rīkojas pēc sava prāta.
Atomlidmašīna strauji pacēlās un nozuda pūļa skatieniem.
Pavecāks vīrietis, kas bija stāvējis tuvu Volginam un paguvis cieši ieskatīties tā sejā, domīgi noteica:
— Nelaimīgs cilvēks! Es arvien esmu uzskatījis, ka Lūcija eksperiments ir cietsirdīgs un nevajadzīgs.
— Kāpēc nelaimīgs? — kāds iebilda. — Viņš atkal dzīvo.
— Jā, protams. Bet es personīgi negribētu būt viņa vietā.
Atomlidmašīna lidoja ātri. Aizritēja dažas minūtes, un zem viņiem atkal parādījās jaunā Ļeņingrada.
— Kur tu gribētu apmesties? — Mērija jautāja.
— Viesnīca, — Volgins atbildēja vecaja krievu valodā.
Mērija un Vladilens izbrīnījušies saskatījās. Pēc vārdu līdzības viņi saprata, ko Volgins teica, bet šai atbildei viņu izpratnē nebija jēgas.
Viņi vairs neko nevaicāja, bet sāka savā starpā sarunāties par citiem jautājumiem, ļaudami Dmitri- jam atģisties. Pēc minūtēm trim Mērija atkārtoja jautājumu.
— Vienalga, — Volgins atbildēja. — Tur, kur apmetīsieties jūs. Tikai… labāk, lai nebūtu cilvēku.
— Vai tu esi noguris? — Mērija laipni vaicāja.
Volgins nopūtās.
— Jā, esmu noguris. Esmu ļoti noguris. Nē, es neesmu izsalcis, — viņš piebilda, paredzēdams Mērijas nākamo jautājumu. — Starp citu, jūs varat mani paēdināt, ja gribat. Man .. . vienalga.
Mērija un Vladilens otrreiz saskatījās. «Kas ar viņu noticis?» Mērijas skatiens vaicāja. «Nezinu, bet skaidrs, ka viņš nav tāds kā arvien,» tāpat klusēdams, Vladilens viņai atbildēja.
Volgins saprata Mērijas un Vladilena mēmo sarunu.
«Ja šeit kopā ar mani būtu Jo, Lūcijs vai Muncijs, tie mani saprastu,» viņš nodomāja. «Bet šie abi… viņi pārāk jauni.»
Viņš pašlaik jutās kā nevarīgs vecis. It kā visi šie tūkstoš deviņsimt gadi kopš viņa pirmās nāves būtu uzgūluši plecos kā smaga nasta.
Mērija atkal ar kādu runāja pa kabatas teleofu.
— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais nams Volgina ielā ir brīvs, — viņa sacīja.
— Kā tu teici? — Volgins iejautājās. — Volgina iela? Kas bija mans uzvārda brālis?
•— Kāpēc uzvārda brālis? — Mērija pasmaidīja. — Tas esi tu pats. Visu Padomju Savienības Varoņu vārdos nosauktas ielas tajās pilsētās, kur viņi dzimuši. Ir iela …
— Ielas, — Vladilens pārtrauca, saprazdams, ko Mērija gribēja pateikt, — kas nosauktas tava laika zinātnieku, rakstnieku, mākslinieku vārdos.
•— Mēs neaizmirstam cilvēkus, ja viņi to pelnījuši, — Mērija piebilda, lai izlabotu savu kļūdu.
Taču Volgins labi saprata, ko meitene gribēja teikt. Šeit, Ļeņingradā, bija ne tikai Volgina, bet arī Vol- ginas iela. Arī Irina taču bija Padomju Savienības Varonis. Arī viņa bija dzimusi Ļeņina pilsētā — Ļeņingradā.
Viņš skumji un mulsi pasmaidīja:
— Tātad Volgins apmetīsies Volgina ielā. Interesanti. Bet te ir vēl viena dīvaina sagadīšanās. Mājas numurs ir tieši tāds pats kā mans dzimšanas gads.
— Tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais, — Mērija teica.
Viņa to zināja arī agrāk. Bet, kad Volgins, kas vienkārši un dabiski sēdēja viņas priekšā, ģērbies modernā uzvalkā tāds parasts, tāds pats kā visi citi, to pateica, viņa nodrebēja. 1914!
Nevis Jaunās, bet kristiānisma ēras gads!
Tajā gadā dzimis šis cilvēks, ko viņa vienkārši sauca vārdā … sauca par brāli!
Asinis sakāpa Mērijai sejā, un, milzīga satraukuma pārņemta, viņa novērsās.
— Tas tev droši vien būs jo patīkamak, — Vladilens teica.
— Jā, protams, patīkama sagadīšanās, — Volgins mazliet ironiski atbildēja.
Protams, tā nebija nedz sagadīšanās, nedz nejaušība. Pilsētā zināja, ka agri vai vēlu Volgins ieradīsies. Iespējams, ka šī māja jau sen bija brīva vai arī to atbrīvoja tikai tagad, kad Volgins patiešām atlidoja.
Šādu sagadīšanos nemēdz būt.
Bet šiem cilvēkiem bija taisnība. Viņam bija patīkama to izsmalcinātā uzmanība. Tomēr vēl patīkamāk būtu bijis apmesties citā ielā, kas nosaukta Irinas vārdā.
«To viņi nevarēja zināt,» Volgins nodomāja.
— Tu tagad negribi tikties ar cilvēkiem? — Mērija ievaicājās. v
— Ja var, atliksim uz rītdienu.
— Protams, var.
Atomlidmašīna nolaidās dārzā kādas nelielas vienstāva mājas aizmugurē. Volgins paguva ievērot, ka uz ielas pulcējās daudz cilvēku. Viņu bija iznākuši sagaidīt.
Volginu sāka mocīt kaut kas līdzīgs sirdsapziņas pārmetumiem. Viņu gaida! Viņu grib redzēt! Vai bija labi pievilt šo cilvēku gaidas?
Bet viņš tiešām nebija spējīgs tagad tikties ar cilvēkiem, runāt ar tiem.
— Izej pie viņiem, — Volgins palūdza Vladilenu, — un paskaidro.
— Esi linerīgs, viņi visu sapratīs.
Pēc tā, cik droši Vladilens vadīja mašīnu tieši uz šo māju, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņam bija taisnība. Māja sen gaidīja Volginu, bija sen paredzēta viņam, nevis gadījuma pēc bija brīva. Un Vladilens labi zināja, kur atrodas vajadzīgā māja.
«Ja tā būtu bijusi Irinas iela …» Volgins vēlreiz nodomāja, izkāpdams no mašīnas.
Eka izskatījās ļoti savdabīga — nebija redzams neviens logs. Milzīgo verandu, tāpat kā Muncija mājā, apvija meža vīnogulāju vītnes. Jumts bija plakans.
— Vai mājā ir mākslīgais apgaismojums? — Volgins jautāja.
— Nē, kāpēc gan? — Mērija izbrīnījusies atbildēja. — Parastais.
— Stikla jumts? — Volgins mēģināja noģist.
— Nē. Jumts arī parastais. Tā ir visvienkāršākā, parastākā māja, tāda, kādu ir simtiem un tūkstošiem.
Volgins apklusa. Jauns noslēpums! Bet pēc pusminūtes tas noskaidrosies, nebija vērts iztaujāt.
Māja bija lielāka par Muncija māju — droši vien šeit bija desmit vai divpadsmit istabu.
Pirmajā — plašajā viesistabā, kuras durvis veda uz verandu, viņus sagaidīja jauns cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Tā seja Volginam likās pazīstama. Ieskatījies viņš pazina, ka tas ir Sergejs, viens no Jo un Lūcija palīgiem, kuru bieži bija redzējis apaļajā paviljonā Kipras salā.