Bet viņi abi garlaikojās šai piespiedu bezdarbībā. Uzturēšanās Ļeņingradā kļuva arvien mokošāka. Mērija un Vladilens ar nepacietību gaidīja, kad Dmitrijs beidzot nolems turpināt ceļojumu.
Viņi redzēja, ka Volgins ar katru dienu kļūst arvien drūmāks un nervozāks, un satraukti ziņoja par to Lūcijam.
Taču pat Lūcijs neuzskatīja, ka viņam būtu tiesības Iejaukties Volgina personiskajā dzīvē.
Tā aizritēja divas nedēļas.
Sergejs vēl arvien nebija aizlidojis uz mājām. Vol- gins domāja, ka Sergejs vēlas uzturēties viņa tuvumā, bet īstenībā bija citādi. Sergejs, izpildīdams Lūcija lūgumu, sekoja Volgina veselībai un regulāri informēja par to kā Lūciju, tā arī Jo.
Arēji Volgins bija pilnīgi vesels. Valkādams anti- gravitācijas jostu, viņš nejuta nekādu nogurumu. Nostaigājis dienā vairākus desmitus kilometru, viņš atgriezās mājā spirgts un mundrs. Pavirši skatoties, viss likās labākajā kārtībā.
Bet Sergejs nebija vienkāršs mediķis. Viņš bija viens no labākajiem izcilā ārsta Jo skolniekiem. Un viņš redzēja, ka Volgina veselīgums ir tikai šķietams, ka aiz tā slēpjas progresējoša slimība.
Trīsdesmit devītā gadsimta medicīna vispirms galveno uzmanību veltīja cilvēka dvēseles stāvoklim. Mazākais nervu sistēmas darbības traucējums tika uzskatīts par pazīmi, kas prasa ārsta iejaukšanos. Bet Volginam šādas pazīmes parādījās arvien biežāk.
— Viņam jāaizbrauc no šejienes un pēc iespējas ātrāk, — jaunais zinātnieks kategoriski pieprasīja kārtējā sarunā ar Lūciju. — Tikai jūs varat viņu ietekmēt.
— Labi, mēģināšu aprunāties, — Lūcijs atbildēja, — bet jūs nelieciet manīt, ka esat kaut ko nelāgu nojautis. Lai Dmitrijs uzskata sevi par veselu.
— Fiziski viņš ir vesels, — Sergejs nopūtās. —Viņam kaitīga tieši Ļeņingrada un tikai Ļeņingrada. Līdzko viņš to atstās, viss ieies normālās sliedēs.
Lūcijs pievienojās šīm domām. Arī Jo atbalstīja sava skolnieka uzskatus. Vienis prātis ar viņiem bija Vladilens un Mērija.
Un visi četri kļūdījās.
Volgina nervozitātes un drūmā garastāvokļa cēlonis nebija Ļeņingrada. Jaunajai un svešajai pilsētai viņš nepievērsa lielu uzmanību, bet Oktobra parks viņam patika. Tur visas ievērojamākās vietas bija saglabājušās neskartas, un viņš parkā labprāt pavadīja laiku.
Pati par sevi vieta, kur atradās vecā Ļeņingrada, kaut arī tā izraisīja domas par pagātni, nevarēja būt cēlonis arvien pieaugošajai grūtsirdībai.
Cēlonis bija Iras portrets, kas karājās viņa istabā.
Šai ziņā bija pieļauta milzīga kļūda. Takta izjūta Lūciju šoreiz pievīla. Portretu bija licis gleznot Lūcijs pēc bistes, kas atradās sešdesmit ceturtajā laboratorijā. Viņš bija gribējis sagādāt savam dēlam prieku, bet nebija iedomājies, ka tuva cilvēka portrets izcels un saasinās Volgina vientulību jaunajā pasaulē.
Neviens nezināja, cik satriecošu iespaidu uz Volginu atstāja negaidītā dāvana, cik smagi un grūti viņam bija redzēt portretu katru dienu.
Ik vakarus Volgins ilgi lūkojās mīļajos vaibstos.
Tā bija Ira un tajā pašā laikā ne gluži viņa, un atšķirība, ko Volgins viegli saskatīja, nospieda vēl vairāk nekā pats portrets. Ja Ira būtu bijusi «kā dzīva», viņam būtu vieglāk.
Tagad viņš katru dienu pilnīgi nogrima atmiņās par pagātni un arvien vairāk atsvešinājās no tagadnes.
Ja Lūcijs to zinātu, viņš censtos jebkādā veidā portretu aizvākt no Volgina istabas, izlabot pieļauto kļūdu. Bet bija jau par vēlu, Volgins neparko nebūtu ar mieru šķirties no portreta. Viņš bija pieradis pie tā, kas sagādāja ir sāpes, ir prieku.
Volgins nolēma sameklēt mākslinieku, kas gleznojis portretu, palūgt izmainīt atsevišķas detaļas un sejas izteiksmi, kas nepavisam neatbilda Irinas raksturam. Viņa nekad nebija tāda — «zināšanās» noslēgusies, stingra zinātnes priesteriene, kādu to uz audekla bija attēlojis mākslinieks.
Sevišķi nepatīkama Volginam bija viena detaļa. Uz Iras pelēkā tērpa mirdzēja Varoņa Zelta Zvaigzne.
«Vai tiešām viņi nevarēja uzzināt par Iras dzīvi sīkāk?» Volgins nepatikā domāja. «Viņa taču nekad netika nēsājusi zvaigzni. Viņu apbalvoja pēc nāves!»
Zvaigzne uz Irinas krūtīm, gluži tāda pati, kādu arvien nēsāja pats Volgins, izcēla starpību starp viņiem. Ira nomira, gāja bojā, nezinādama, ka apbalvota ar augstāko balvu, bet viņš dzīvo, un visa pasaule godina viņu kā agrāko laiku varoni.
Ira mirusi, bet viņš dzīvo!
Pamazām šī doma Volginam kļuva nepanesama.
Ar savu rīcību, uz ko bija pamudinājušas vislabākās jūtas, Lūcijs bija panācis to, no kā gan viņš, gan Jo baidījās visvairāk, — viņš bija pamodinājis Vol- ginā gandrīz apdzisušās atmiņas par pagātni.
Bet Lūcijs to pat neapjauta.
Kādreiz, kad Volgins nogarlaikojies izsauca viņu pie teleofa, Lūcijs it kā starp citu apvaicājās, vai viņš domā kādreiz turpināt ceļojumu. Jautājums bija izteikts jokojošā tonī, un Volgins nemanīja tajā neko neparastu.
— Jā, — viņš atbildēja, — tuvākajās dienās do
māju izlidot uz Maskavu. Bet man grūti šķirties no Ļeņingradas.
— Vai tevi tur moka smagi pārdzīvojumi?
— Nē, ne smagāki, kā tie būs jebkurā citā vietā. Man bija labi Muncija mājā, — Volginam izlauzās.
— Tur es dažreiz biju pat laimīgs.
Lūcijs vērīgi palūkojās dēlā:
— Vai tu gribi teikt, ka jūties nelaimīgs?
— Nē, bet ļoti vientuļš. Man trūkst biedra, pavadoņa, kas mani labi saprastu. Tāda, kas varētu saprast un dalīties manos pārdzīvojumos. Mērija un Vladilens ir brīnišķīgi cilvēki, es viņus ļoti mīlu, bet… viņi ne vienmēr spēj mani saprast. Viņi taču ir tik daudz jaunāki par mani. Visi mani mīl, — Volgins skumji turpināja, — visi rūpējas par mani, visi ir pret mani uzmanīgi. Bet, kad visapkārt draugi, — īsta drauga nav. Tu zini, — viņš smaidot piemetināja,
— dažreiz satrauc ārkārtīgā uzmanība, kas man tiek izrādīta.
— Vai tu ievēro režīmu, ko es parakstīju? — Lūcijs piepeši iejautājās. — Vai apstarojies?
— Vai tu baidies, ka man nervi nav kārtībā? Iespējams, ka tā tas ir. Jā, es daru visu. Ļoti precīzi. Vladilens var to apliecināt.
Pēdējos vārdus Volgins izteica mehāniski. Viņš zināja, ka Lūcijam ne prātā nenāca šaubīties par viņa vārdiem.
— Ieteicu tev braukt prom no Ļeņingradas, — Lūcijs sacīja. — Pašam nemanot, tavu garastāvokli ietekmē dzimtās vietas.
— Nedomāju vis, — Volgins atbildēja. — Bet es braukšu ļoti drīz.
Nākamajā rītā viņš Mērijai un Vladilenam teica, ka laiks doties tālāk.
Jaunie cilvēki nopriecājās.*
— Kad tad mēs lidosim? — Mērija jautāja.
— Rīt, — Volgins pēkšņi izlēma. — Šodien es pēdējo reiz aizlidošu uz parku. Un tad uz Maskavu! Nebaidieties, es vairs nekur neuzkavēšos tik ilgi.
— Mēs nesteidzamies, — Vladilens teica. — Uzkavējies, kur gribi un cik ilgi gribi.
Nejaušā sarunā Volgins kādreiz pateica Mērijai, ka zvaigzne pie Irinas krūtīm viņu kaitina, un paskaidroja — kāpēc. Nākamajā rītā portretā zvaigznes vairs nebija. Tā bija aizgleznota un tik meistariski, ka no tās nevarēja manīt ne mazāko pēdu.
— Kas to izdarījis? — Volgins jautāja.
— Es, — Mērija atbildēja. — Kas ir, vai tik slikti?
— Gluži otrādi, ļoti labi. Tātad tu esi māksliniece?