Volgins nolēma, ka droši vien viņu sveicina, un lidoja garām.
Bet pēc dažiem mirkļiem 110 kuģa klāja pacēlās lidaparāts un ātri panāca viņu. Mašīnā sēdošais cilvēks enerģiski un izteiksmīgi žestikulēja, kas varēja nozīmēt tikai vienu: viņš pieprasīja, lai Volgins griežas atpakaļ. * '
Kas noticis? Vai gan šis cilvēks varēja zināt, ka ķiršsarkanajā atomlidmašīnā atrodas tieši Volgins? Bet, ja arī zināja, kāpēc gan pieprasīja griezties atpakaļ?
Volgins paklausīja. Droši vien bija nopietni iemesli, kāpēc neļāva lidot tālāk.
Sekojot mazajai vienvietīgajai atomlidmašīnai, viņš nolaidās uz kuģa klāja.
Pienāca gara auguma pusmūža cilvēks, ģērbies impregnētās drēbēs, kas atgādināja ādu. Viņa skarbā seja bija drūma.
Līdzko Volgins atbīdīja stiklu, šis cilvēks diezgan skarbi noprasīja:
— Uz kurieni lidojat? Vai tad nezināt, ka šeit nedrīkst lidot ar atomlidmašīnām?
Cilvēks apklusa, vērīgi lūkodamies Volgina sejā, un viņa drūmumu nomainīja galējs izbrīns.
— Kas tad tas? — viņš teica. — Vai jūs neesat Dmitrijs Volgins? — Viņš pasmaidīja tik labsirdīgi, mirdzinādams sniegbaltos zobus, ka tūlīt zaudēja visu savu skarbumu. — Tad redz, kur jūs esat atkļuvis. Bet Ļeņingradā nezina, kā lai izskaidro jūsu pazušanu. Kas noticis? Kurp jūs devāties?
Ap atomlidmašīnu drūzmējās visi divdesmit kuģa komandas locekļi.
v — Tas nu gan ir laimīgs gadījums! — kāds naivi un priecīgi iesaucās.
Volgins izkāpa no mašīnas.
— Esmu ļoti izsalcis, — viņš teica. — Ceru, ka jūs man iedosiet paēst.
— Bet kā jūs nokļuvāt šeit?
Volgins izstāstīja savu piedzīvojumu. Pēc viņa stāsta visi sāka smieties. Arī Volgins pats iesmējās. Starp cilvēkiem, kas juta pret viņu patiesas simpātijas, kļuva labi un mierīgi. Epizode bija galā, pēc dažām minūtēm Mērija un Vladilens uzzinās, kur viņš atrodas, un uztraukums pāries. Visi nomierināsies.
— Bet kāpēc jūs nenosaucāt pirmo uz mēles pagadījušos indeksu un numuru? Arvien varēja atrasties šā numura īpašnieks, un tas būtu jums atbildējis.
— Neienāca prātā.
Un atkal visi iesmējās.
Šajos smieklos nebija nekā apvainojoša. Tāpat viņi būtu smējušies, ja tamlīdzīgs muļķīga notikums atga- dītos ar kādu citu.
Cilvēks ādas drēbēs bija kuģa komandieris.
— Iesim kajītē, — viņš teica. — Es jūs paēdināšanu un paziņošu jūsu atrašanās vietu.
Volgins gaidīja, ka šoreiz Mērija un Vladilens nebūs vairs tik izturēti kā vienmēr un vismaz izteiks savu sašutumu. Bet maldījās.
— Kad tevi gaidīt? — Mērija jautāja, it kā nekas nebūtu bijis.
Viņas balss bija mierīga un nosvērta.
— Tūlīt uzzināšu.
Kuģa komandieris uz Volgina jautājumu atbildēja, ka no šejienes līdz Ļeņingradai esot apmēram astoņu minūšu ilgs lidojums.
— Gaidiet mani mājās pēc pusstundas, — Volgins teica. — Ja nu esmu šeit nokļuvis, tad mazliet uzkavēšos …
— Tu gribēji izlidot uz Maskavu ne vēlāk par vienpadsmitiem, — Mērija piemetināja.
— Ko lai dara! Nedusmojieties uz mani.
Mērija iesmējās, un ar to saruna beidzās.
Pie brokastu galda Volgins uzzināja savas «aizturēšanas» iemeslus.
Kuģis bija Ļeņingradas laika stacijas filiāle. Viena no trijām. Vēl kopā ar diviem tādiem pašiem kuģiem tas veidoja trīsstūri pašā Baltijas jūras vidū, nedaudz uz dienvidiem no bijušā Rīgas jūras līča.
Laiku pa laikam vajadzēja izlādēt atmosfērā uzkrājušos elektrību — tās elektrības pārpalikumu, ko izmantoja praktiskiem mērķiem. Šim nolūkam arī bija paredzēti kuģi. l/z tiem atradās lieljaudas ierīces, kas no milzīgas platības sakopoja, sakoncentrēja vienā vietā negaisa mākoņus, un trīsstūra centrā veidojās briesmīgi spēcīga vētra. Neviena atomlidmašīna neuzdrošinājās šai vietai tuvoties. Ieraudzījis jūrā laika stacijas kuģi, pilots tūlīt pat griezās atpakaļ un meta bīstamajai vietai pieklājīgu līkumu.
— Jūs lidojāt tieši uz trīsstūra centru, — kuģa komandieris teica (viņš bija arī stacijas vecākais inženieris). — Sākumā mēs domājām, ka pilots mašīnā aizsnaudies. Bet, kad atomlidmašīna nereaģēja uz briesmu signālu, sapratām, ka jūs neguļat. Neņemiet ļaunā, Dmitrij, bet es nodomāju, ka ar mašīnu lido kāds bezprātis.
— Tā tam arī vajadzēja būt, — Volgins atbildēja. — Citādi jūs nevarējāt domāt. Bet kas notiktu, ja es tomēr būtu lidojis tālāk? Es taču varēju lidot virs vai cauri mākoņiem?
— Augstāk briesmas nedraud. Bet mākoņos mašīna nevarētu paslēpties no mūsu lokatoriem. Simt kilometru no šejienes notiek izlādēšanās. Jūsu mašīna zibeņu ugunīs sadegtu.
Volginu interesēja, kā stacijā rīkojas, ja kādam draud briesmas, un viņš atkal iejautājās:
— Labi. Bet, ja nu es tomēr būtu lidojis tālāk, ko jūs darītu?
Inženieris pasmaidīja.
— Mūsu stacija, — viņš teica, — ir tieši saistīta ar visām enerģētikas ierīcēm, kas izvietotas visapkārt divtūkstoš kilometru lielā rādiusā, Tas ir mūsu rajons.
Mākoņu koncentrēšanas ierīces patērē milzum daudz enerģijas. Kad notiek izlādēšanās, mūsu rokās ir visu enerģētikas staciju vadība. Ja mēs redzētu, ka jūs nemaināt virzienu, vajadzētu vienlaicīgi izslēgt enerģijas padevi visā rajonā. Jūsu mašīna būtu nolaidusies ūdenī. Tāpat arī visas pārējās, kas atrastos mūsu rajonā, būtu spiestas nolaisties.
Volgins pastiepa savam sarunu biedram roku.
— Paldies par izglābšanu, — viņš teica samulsis. — Un atvainojiet, ka manis dēļ gandrīz vai radās lielas nepatikšanas.
— Bet jūs taču tās nesagādājāt, — inženieris labsirdīgi atbildēja.
— Tomēr varēju sagādāt.
— Nē, nevarējāt. Jūs esat karavīrs, tātad disciplinēts.
Vārdu «karavīrs» viņš pateica krieviski. Tagadējā valodā tāda vārda nebija.
— Vai jūs protat mūsu valodu? — Volgins brīnījās.
— Nē, neprotu. Bet es klausījos, kā uzstājās Muncijs, kas stāstīja par jums visiem cilvēkiem, un atcerējos šo vārdu. Tas ir līdzīgs vārdam «karš». To viegli iegaumēt.
Volgins pirmo reizi dzirdēja par šādu sava «vectēva» uzstāšanos.
«Ko lai dara, tas ir dabiski,» viņš nodomāja, «ka viņi tik ļoti interesējas par mani.»
— Bet kā jūs zināt vārdu «karš»? Pie jums taču sen vairs karu nav.
— Tas man pazīstams no vēstures kursa.
>— Un tomēr, — Volgins domīgi teica, — jūs nepareizi sapratāt Munciju. Es nebiju pēc profesijas karavīrs. Es par to kļuvu tikai kara laikā. Droši vien es jūs aizkavēju? — viņš piemetināja, atcerējies, ka uz kuģa pašlaik darba laiks.
— Jā, es, labāk atgriezīšos augšā, — ar parasto vaļsirdību atbildēja inženieris. — Es gribētu ar jums par daudz ko parunāt.
— Kādu citu reizi. Es priecāšos, ja jūs mani apciemosiet. Starp citu, es līdz šim nezinu, kā jūs sauc.
— Mani sauc par Dmitriju, tāpat kā jūs.
Viņi iznāca uz klāja.
Visu skatieni tūlīt pievērsās Volginam, tomēr cilvēki nenāca viņam klāt.
Volgins atcerējās kāda izmestu frāzi, ka viņa ierašanās uz kuģa esot apkalpei laimīga sagadīšanās. Protams, viņi visi interesējās par Volginu un nebija cerējuši redzēt to tuvumā. Notikušais patiešām bija laimīga sagadīšanās: ne jau katru dienu uz Zemes ierodas no jauna atdzimuši cilvēki.