Tādas pašas bāzes kā uz Cereras, tīrīšanas vienību darbinieki bija ierīkojuši arī uz asteroīdiem Pallādas, Vestas un Einomijas.
Uz Junonas, Hēbes, Irisas un dažiem citiem lielākiem vai mazākiem asteroīdiem atradās starpplanētu raķetodromi, ko apkalpoja automātiskas ierīces. Tā kā ap šiem asteroīdiem nebija iespējams izveidot atmosfēras joslu, cilvēki tur nedzīvoja, taču katram gadījumam bija ierīkotas hermētiski noslēgtas pazemes telpas, kur darba kuģu komandas nepieciešamības gadījumā varēja atpūsties.
Cilvēki uz kādreiz kailās, neapdzīvotās Cereras, kur trūka gaisa, bija radījuši tik ērtus dzīves apstākļus, ka pavisam nesen uz šejieni nolēma pārvietot kosmisko dispečeru staciju, kas līdz tam atradās uz Jupitera pavadoņa Ganimēda.
Lai darbā netraucētu spēcīgās teleofa sakaru stacijas un daudzās radiosakaru ierīces starp ostu un darba kuģiem, dispečeru staciju pārvietoja uz Cereras otro puslodi. Tur tā atradās haotiski sablīvējušos klinšu vidū, kuru asās radzes izskatījās kā zemē iegrimušu senu baznīcas torņu smailes.
Stacijas dzīvojamās un darba telpas atradās tuvu cita citai un veidoja it kā vienu ēku. Visapkārt augstu debesīs slējās masti ar raidītājām un uztvērējām antenām, kas darbojās nepārtraukti. Vairāk nekā septiņsimt metru augstās konstrukcijas apveidi tikko bija saskatāmi uz tumšzilā, gandrīz vai violetā, vienmēr skaidrā debess fona.
Stacijas «vērīgās» ausis dienu un nakti uztvēra no kosmosa plūstošās skaņas un gaidīja, vai neatskanēs kāda kosmosa kuģa signāls.
Apmēram kilometru no malējiem mastiem klinšainā līdzenumā varēja redzēt dīvainu priekšmetu, kura izlietojuma iespējas grūti bija iedomāties.
Tur zeltaini, metāliski spīdēja trīs milzīgi gredzeni, kas bija ievietoti cits citā un savienoti ar tievu šķērs- cauruli. Arējā gredzena diametrs sasniedza divsimt metru. Acīmredzot šiem gredzeniem nebija nekāda sakara ar kosmiskās stacijas iekārtu.
Stacijā pastāvīgi dzīvoja divpadsmit dežurējošie dispečeri. Divi no tiem atradās darba telpās, pārējie atpūtās. Viss personāls mainījās katru pusgadu.
Tā bija vienmēr. Cilvēki neatcerējās tos laikus, kad kosmiskās dispečeru stacijas nebūtu bijis. Tā bija šeit, uz Cereras, tā bija uz Ganimēda, bet vēl agrāk — uz Plutona. Tā tas bija jau pusotra tūkstoša gadu.
Tā bija īpaša profesija, savā ziņā vienīgā. Par dispečeriem varēja būt cilvēki ar speciālām zināšanām. Cilvēki, kas bija izvēlējušies šo darbu, parasti to vairs nekad nemainīja. Viņi palika par kosmosa dispečeriem visu mūžu.
Stacijas uzdevums bija sagaidīt kosmiskās ekspedīcijas. Šo darbu bija aizsākuši tagadējo cilvēku tāli senči.
Pirmā fotonu raķete «Ļeņins», kas tagad šķita arhaiska, bija atstājusi Saules sistēmu pirms astoņpadsmit gadsimtiem, kristiānisma ēras divdesmit pirmā gadsimta sākumā. Precīzu tās atgriešanās laiku neviens nezināja. Stacijas sarakstā tā figurēja kā pirmais numurs.
Pēc «Ļeņina» Zemi un Sauli bija atstājuši citi kuģi.
Astoņpadsmit gadsimtu laikā izplatījuma bezgalībā cita pēc citas bija devušās sešsimt četrdesmit ekspedīcijas ar dažādiem mērķiem un uzdevumiem. Vairāk nekā puse no tām jau bija atgriezusies. Četras, kuras gaidīja pirms divsimt un trīssimt gadiem, acīmredzot bija gājušas bojā, divsimt sešpadsmit atradās kosmosā.
Divsimt piecu ekspedīciju atgriešanās laiks bija aptuveni zināms. Par vienpadsmit pašām pirmajām nezināja neko.
Tomēr gaidīja — tāpat kā gaidīja tās divsimt piecas, kas kosmosā bija devušās krietni vēlāk.
Kosmonautikas tehnika mainījās un pilnveidojās ar katru gadsimtu. Zvaigžņu kuģu vecās konstrukcijas, to darbības principi novecoja. Radās jauni. Pēdējam kuģim, kas atstāja Zemi pirms gada, nebija vairs nekā kopēja ar to pirmo, ko uzbūvēja kosmonautikas rītausmā.
Bet, lai arī cik novecojuši bija kosmosa kuģi, tomēr tie bija un tiem vajadzēja atgriezties Saules sistēmā, un tos vajadzēja sagaidīt.
Gluži kā kosmisko lidojumu vēstures muzejā, izplatījumā atradās visvisādu konstrukciju kuģi. Tie uzskatāmi liecināja, kā zvaigžņu kuģi būvēti astoņpadsmit gadsimtu laikā.
Šajos kuģos atradās cilvēki. Viņi bija dzimuši un uzauguši dažādā laikā, runāja dažādās valodās un pārstāvēja gandrīz katra pagājušā gadsimta Zemes civilizāciju.
Kuģu sakaru ierīces atšķīrās cita no citas, tām bija dažāda jauda, dažādi darbības principi, dažāda signalizācijas ābece un sistēma.
Kuģu piedziņai bija izmantoti dažādi enerģijas avoti: sākot no fotonu izstarojumiem un beidzot ar antigravitāciju. To lielums, svars un nolaišanās ātrums bija atšķirīgs.
Visu to pilnīgi vajadzēja pārzināt kosmosa dispečeriem.
Gravitācijas kuģi varēja nolaisties jebkurā vietā, kaut vai Cereras ostā, bet fotonu raķete bija jānovirza uz turieni, kur tās nolaišanās nenodarītu postu. Jaunākās konstrukcijas kuģis nolaistos nemanāmi, vecākas konstrukcijas kuģis varēja ar reaktīvās strāvas vareno spēku sagraut tuvējās ēkas.
Katram kuģim vajadzēja norādīt nolaišanās vietu, nosūtīt pretī sagaidītājkuģi, nogādāt atbraucējus pēc obligātās karantīnas uz Zemi, ja apkalpe bija apmeklējusi citas planētas ārpus Saules sistēmas.
To visu pārzināja dispečeri.
Viņiem bija jāprot visas valodas, kādās runāja gaidāmo kuģu komandas, jāprot izmantot visu gadsimtu sakaru veidi, jāzina, kur, kad un kas tieši būvēts uz visām Saules sistēmas planētām un to pavadoņiem, kur un kādā laikā tur var būt cilvēki.
Dažreiz aizritēja gadi, bet no kosmosa neatgriezās neviens kuģis. Taču dispečeri arvien bija pilnīgā gatavībā sagaidīt ikvienu no tiem. Jebkurā brīdī «pie apvāršņa» varēja parādīties kuģis, un tad lēmums bija jāpieņem ātri, precīzi, nekļūdīgi.
Stacija atradās uz Cereras, bet tās «acis» — super- spēcīgās lokācijas ierīces — bija izvietotas tālu no tās, uz Plutona un uz Saules sistēmas otrās, ārējās joslas lielajiem asteroīdiem.
Tur cilvēku nebija, tikai ideāli automāti — tie modri vēroja apkārtējo izplatījumu, gaidīdami kosmiskā kuģa tuvošanos. Nepārtrauktie sakari ļāva dispečeriem tieši redzēt uz ekrāniem visu «apvidu» ap Sauli un tās planētām.
Ja viens no lokatoriem pamanīja tikko jaušamu kosmisko kuģi, tad neizlaida to vairs no «redzes loka». Ar lokatoru saistītā vadāmā antena, kas atradās uz Cereras, automātiski pagriezās pret pamanīto objektu. Sakaru kanāls izveidojās ātri un precīzi. Atlika tikai gaidīt, kamēr kuģis pienāks tik tuvu, ka varēs apmainīt ar to pirmos vārdus.
«Ļeņinu» pamanīja sen pirms radiogrammas nosūtīšanas, kuras nesaprotamie punkti tā pārsteidza visu komandu.
Tādā attālumā atšķirt kosmiskā kuģa kontūras un konstatēt tieši, kurš no tiem tuvojas, bija neiespējami. Kuģis izskatījās kā blāvi spīdošs punkts. Dispečeri nevarēja zināt, kas tas ir.
Līdzko konstatēja, ka pamanītais objekts tiešām ir kosmosa kuģis, nevis liels meteorīts, ziņa par to nekavējoties tika noraidīta uz Zemi un Marsu. Mazliet vēlāk par kosmosa kuģa tuvošanos uzzināja visi cilvēki, lai kurā Saules sistēmas vietā tie arī atradās.
Kosmosa ceļotāju pārrašanās arvien bija saviļņojošs notikums. Kādus jaunus Visuma noslēpumus tiem bija izdevies atklāt? Ko tie dos cilvēkiem? Ar kādām atziņām kļūs bagātāka zinātne? Šie jautājumi vienādā mērā interesēja visus.
Telpā, kurā atradās stacijas galvenā pults, sapulcējās visi divpadsmit dispečeri. Viņi visi ļoti gribēja novērot, kā nolaidīsies šis kuģis. Pēc tradīcijas, kas bija izveidojusies kopš neatminamiem laikiem, tiem, kas pirmie pamanīja tuvojošos kuģi, bija pašiem jānodibina ar to sakari, pašiem jārūpējas par tā nolaišanos.