Lai gan šiem dispečeriem vairākas stundas, bet dažreiz pat vairākas diennaktis vajadzēja nogurdinoši nepārtraukti strādāt, tomēr visi uz tiem raudzījās ar skaudību.
Šīs dežūras bija viņu darba jēga. To dēļ cilvēki visu mūžu ziedoja kosmosa dispečera profesijai. Agrākajos laikos daudzi no viņiem tā arī nomira, nesagaidījuši nevienu kuģi.
Pieņemt kosmosa kuģi! Tas ikvienam bija senlolots sapnis.
Tajā dienā, kad uz Cereras bija agrs rīts, kā arvien dežurēja divi — Rādijs un Lēda. Viņi bija vēl gluži jauni, tikai pirms trim gadiem beiguši dispečeru skolu. Un tieši viņu dežūras laikā parādījās kosmosa kuģis. Kāda laime!
Stacijas personāla vidū bija pavecāki, pieredzes bagāti dispečeri. Viens no tiem pirms astoņiem gadiem bija sagaidījis Jaunās ēras ceturtā gadsimta kuģi. Bet Rādijs un Lēda zināja, ka neviens neatcels tos rīkojumus, kurus viņi dos kuģa komandierim. Viņi vieni paši atbildēja par visu, kas gaidāms tuvākajā laikā.
Aizritēja divas stundas pēc pirmā no Plutona saņemtā signāla. Sestā masta šauri orientētā antena jau bija pagriezusies uz kosmosa kuģa pusi. Viss bija sagatavots sakaru nodibināšanai.
Taču kuģis vēl atradās ļoti tālu — uz ekrāna tik tikko bija saskatāms sudrabains punkts. Attāluma rādītāja smalkā bultiņa it kā stāvēja uz vietas.
— Viņi tuvojas ar sen ieslēgtiem bremzēšanas dzinējiem, — Rādijs teica. — Tātad tas nav jaunākas konstrukcijas kuģis.
— Man šķiet, — Lēda atbildēja, raudzīdamās ekrānā, — ka mēs redzam nevis pašu kuģi, bet tikai tā sprauslu.
— Sprauslu? — Rādijs brīnījās. — Vai tu domā, ka, tas ir tik sens kuģis?
— Man tā šķiet. Paskaties pats, punkts nav skaidri konturēts. Tas it kā šūpojas.
— Jā, tas tiesa, — atbildēja viens no dispečeriem, dažas minūtes uzmanīgi vērojis ekrānu. — Pamēģiniet ieslēgt maksimālo inhaliskopu.
—■ Vai nav par agru?
— Nē, īstais laiks.
Rādijs paklausīja vecākā biedra padomam.
Punkts uz ekrāna palielinājās, izplūda, pārvērtās par neskaidru plankumu. Visi uzreiz pārliecinājās, ka Lēdai bijusi taisnība. Bija redzams nevis kuģis, bet bremzēšanas dzinēju izpūstās liesmas atblāzma. Taču nē … tā nebija liesma, bet gaisma … gaisma!
— Fotonu raķete! — Rādijs iesaucās, vairs neslēpdams savu sajūsmu.
Padomā tikai! Sagaidīt nevis parastu kuģi, bet vienu no tiem pirmajiem vienpadsmit, kas jau kļuvuši par leģendāriem kosmonautikas pionieriem.
— Tūlīt paziņot visiem! — Lēda pavēlēja.
Trīs cilvēki metās izpildīt viņas pavēli.
Sensācija! Neparasta sensācija! Tur, kur bija redzams tikai neskaidrs gaismas plankums, atradās,
tuvojās Saulei, atgriezās uz dzimteni kuģis, kurā bija …
— Taja ir Dmitrija Volgina laikabiedri, — no satraukuma drebošā balsī teica Rādijs.
Pēc stundas nebija vairs nekādu šaubu. Atgriezās cilvēki, kas bija atstājuši Zemi pirms astoņpadsmit gadsimtiem.
Ja tie arī nebija Volgina laikabiedri šā vārda tiešā nozīmē, tad tomēr viņam tuvi cilvēki, kas dzimuši apmēram tajā pašā laikā. Simt gadu — tas nebija pārāk daudz.
Dažādā veidā ieradušies Jaunās ēras devītajā gadsimtā, sastapsies divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta cilvēki. Tā būs jauna pasaule, vienlīdz jauna kā Volginam, tā arī tiem no fotonu kuģa!
— Volgins mūsu vidū vairs nejutīsies vientuļš, — Lēda teica.
— Jā, tā ir viņa laime, — Rādijs atsaucās.
— Labi būtu paziņot viņam to personiski!
-— Vai tiešām tas nebūtu vēl izdarīts? Esi mierīga, viņš jau visu zina.
Kosmosa kuģis tuvojās. Tagad viņi varēja tam sekot pēc attāluma rādītāja. Tuvojās sakaru uzņemšanas laiks.
Kosmosa dispečeri zināja, ka četrām pirmajām fotonu raķetēm — «Ļeņinam», «Komunistam», «Zemei» un «Saulei» — ir vecās radiotelegrāfa sistēmas, pēc Morzes ābeces. Ar septiņām pārējām varēja sazināties pēc vienotās vizuālā telegrāfa kosmisko signālu sistēmas. Lai nodibinātu sakarus ar četrām pirmajām, vajadzēja lietot veco krievu vai angļu valodu. Rādijs un Lēda prata šīs valodas tik daudz, cik
bija nepieciešams, lai dotu norādījumus kuģu komandieriem.
«Ļeņinam» un trim nākamajām raķetēm radiogram- mas teksts bija detalizēts, iepriekš sagatavots un to vajadzēja tikai automātiski noraidīt, izdarot tajā nepieciešamās korektīvas. Sarunām ar visiem pārējiem kosmosa kuģiem nekādi sagatavoti teksti nebija vajadzīgi. Dispečeri zināja signālu sistēmu no galvas.
Lai gan Rādijam un Lēdai pat prātā nenāca, ka viņiem tā veiksies, un viņi bija pārliecināti, ka pamanītais kuģis nepieder pie četriem pirmajiem, viņi tomēr izpildīja visu, ko paredzēja instrukcija, — sadabūja radiogrammas tekstu un sagatavoja pārraidei automātus. Lēda ķērās pie teksta pārbaudes.
— Kur tu domā nozīmēt tam nolaišanos? — Rādijs jautāja. — Uz Plutona vai uz Ganimēda?
Lēda pacēla galvu un pavīpsnāja.
— Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Vai tā ir kārtējā pārbaude, cik es esmu kompetenta, vai arī tu tiešām nezini, ka uz Plutona strādā vairākas ekspedīcijas, par kuru atrašanās vietu mums nav ziņu? Labi, es nedusmojos uz tevi, — viņa piebilda, redzē- dzama Rādija sejā apmulsumu. — Uz Ganimēda ir daudz jaunceltņu. Tas nozīmē, ka arī tur nedrīkst. Tā taču ir fotonu raķete.
— Tātad uz Eiropas?[3]
— Protams, es jau tekstā «Plutona» vietā ierakstīju «Eiropa». Domāju, ka kuģa komandieris zina šo nosaukumu. Tas ir ļoti sens. Kā tu domā?
— Ko tas nozīmē? — Rādijs šķelmīgi vaicāja.
•— Vai tā ir manu zināšanu kārtējā pārbaude, vai ari tu tiešām nezini, ka planētu un to pavadoņu nosaukumi nav mainījušies vairāk nekā divtūkstoš gadu?
Visi, kas atradās galvenās pults telpās, sāka smieties.
— Tagad mēs esam norēķinājušies! — Lēda sacīja. — Tātad uz Eiropu. Sāc izsaukt! Bet es nodibināšu sakarus ar Marsu. Tur ir piemērots raķetoplāns. Tas izlidos viņiem pretī.
— Bet kur būs karantīna?
— Kā vienmēr, uz Ganimēda.
Kosmosa kuģim pretī trauca vienotā kosmosa koda signāli. Uz kuģa uztvērēja ekrāna tiem vajadzēja pārvērsties par daudzkrāsainiem aplīšiem un punktiem. Apsveikuma vārdi un galvenais jautājums — kas?
Stacijā vēl neapjauda īstenību. Pārāk neticami likās, ka tā varētu būt viena no pirmajām raķetēm, par kurām visi domāja, ka tās palikušas izplatījumā uz mūžīgiem laikiem. Tās gaidīja, bet neticēja, ka sagaidīs. Starp četriem pirmajiem un septiņiem pēdējiem fotonu kuģiem bija milzīga atšķirība jaudas ziņā.
Visi divpadsmit dispečeri bija cieši pārliecināti, ka kuģis, kas tuvojas, nav ne «Zeme», ne «Saule», bet viens no septiņiem.
Viņi gaidīja atbildi, uzmanīgi vērodami ekrānu, nezinādami, ka tur, kosmosa kuģa radiokabīnē, viņu sūtītie vārdi pārvērtās par neko neizteicošiem vienādiem melniem punktiem.
Taču neziņa nebija ilga.
Kad pienāca laiks, kas bija nepieciešams, lai radiovilnis sasniegtu kuģi un atgrieztos atpakaļ, negaidot sāka darboties jaunākās konstrukcijas aparāts, kas
bija paredzēts radiogrammu pieņemšanai un raidīšanai pēc visvecākās, kādreiz pastāvējušās radiosakaru sistēmas —pēc Morzes ābeces.