Rādijs metās pie aparāta tik steidzīgi, ka tikko nenogāza no kājām kādu, kas gadījās ceļā.
Visi steidzās viņam nopakaļ.
Uz uztvērēja matētā stikla jau bija salasāmi vārdi… vecajā krievu valodā: «Atkārtojiet! Atkārtojiet! Atkārtojiet!»
Radiogrammas domu zīmes un punkti automātiski pārvērtās burtos. Taču visiem kļuva skaidrs, ka nezināmais kosmosa kuģa radists strādāja nevis ar teletaipu, bet ar parasto kodu.
— Viens no četriem… — Lēdai aiz muguras kāds nočukstēja.
No uztraukuma Rādijs aizmirsa noraidīt tradicionālos apsveikuma vārdus.
— Kas runā? Kas runā? Kas runā? Atbildiet!
Lēda metās pie aparāta «AJ» («Ārkārtējs jaunums
visai Zemei»).
Pusstunda! Un visu Zemi aplidoja sensacionālā vēsts.
Cilvēki pārtrauca parastās sarunas. Mājas ekrāni, kas bija nomainījuši sen izzudušās avīzes un žurnālus, acumirklī kļuva balti. Saspringtās gaidās sastinga miljoniem un miljoniem cilvēku. Tiešie Zemes un Cereras sakari, kurus uztvēra Marsa spēcīgā stacija, kas tūlīt pārtrauca visus raidījumus, it kā sastinga gaidās.
Kas?! …
«Ļeņins», «Komunists», «Zeme» vai «Saule»? . <.
Kosmosa dispečeriem vēl nekad nebija nācies piedzīvot tādu sasprindzinājumu. Pats viņu dienests, kas likās izveidots teiksmainā pagātnē, taču bija radies vairākus gadsimtus pēc šā kuģa izlidošanas!
Viena no pirmajām cilvēku radītajām fotonu raķetēm! Nepilnīga, mazas jaudas, blakus tagadējiem kosmosa kuģiem tā izskatījās pēc aizvēsturiskas dīzeļlokomotīves, un tieši šī raķete ar panākumiem atgriezās no kosmosa, no tālajām Galaktikas dzīlēm!
— Savādi un pat baigi iedomāties, — teica viens no dispečeriem, — ka atgriežas tikai viena trīstūkstošā daļa no sākotnējās raķetes. Visu pārējo viņi pārvērtuši fotonu izstarojumā.
— Toreiz vēl nezināja citus anihilācijas izmantošanas paņēmienus, — cits atsaucās.
■— Uzmanību! — Rādijs teica. — Tūlīt būs.
Matētais stikls vēl bija tukšs. Bet viņi skatījās tajā tik saspringti, ka šķita redzam uz Cereru trauksmaini lidojošo radiovilni.
Satraukums bija tik liels, ka visi divpadsmit cilvēki bez jebkādas ārējas jūtu izpausmes uzņēma vārdus, kas beidzot parādījās uz ekrāna: «Kosmosa kuģis «Ļeņins» … Kosmosa kuģis «Ļeņins» …»
3.
Trīs reizes pēc kārtas no Cereras tika saņemta gara telegramma, tās pēdējais burts uz šaurās papīra strēmeles nogula kā skaidra, melna svītriņa.
Aparāts apklusa.
Kosmosa kuģa komanda trīs reizes izlasīja katru vārdu. Ar tādu pašu saspringtību viņi būtu varējuši izlasīt ilgi gaidīto radiogrammu arī ceturto un piekto reizi. Sausais, tehniskais teksts viņiem, kas tik ilgi bijuši šķirti no cilvēkiem, šķita skaists un skanīgs kā liriska poēma.
Viktoram Ozerovam, kas atradās pie vadības pults, Zemes ziņojumu pārraidīja trīs reizes pa iekšējo sakaru līniju.
Divpadsmit cilvēki ilgi klusēja. Katrs no viņiem šo saviļņojošo brīdi pārdzīvoja citādi.
Sakari nodibināti! Kosmiskais reiss pabeigts!
Viņi šo stundu bija gaidījuši astoņus gadus.
Aiz muguras palika nogurdinošie lidojuma gadi Visuma tumsā un tukšumā, izplatījuma aukstumā. Pagājībā aizslīdēja vientulības sajūta, kas pārņēma neierobežotajā bezgalībā, un reizēm šaušalīgās domas, ka ikviena viņu nodzīvotā diena tur uz Zemes līdzinās septiņarpus mēnešiem.
Viss nostājās savā vietā, viss ieguva ikdienas realitāti.
«Cerera. Kosmosa dispečeru stacija. 860. gada 18. septembris. Pēc jūsu skaitījuma — 3860. gads.
Kosmosa kuģa «Ļeņins» komandierim Vtorovam.
Ziņojam jūsu kuģa nolaišanās koordinātes …»
Tā sākās radiogramma.
3860! Viņi to zināja, bet ikviens nodrebēja, kad radiokabīnes klusumā vienaldzīgajā domu zīmju un punktu salikumā «atskanēja» šis skaitlis.
Tātad tas noticis! Nebija vairs ne ko cerēt, ne šaubīties. Nodzīvojuši pēc kuģa pulksteņa, pēc savas sirds pukstiem astoņus gadus, viņi, izkāpuši uz Zemes, tūlīt kļūs vecāki par astoņpadsmit gadsimtiem!
Viņi zināja, kas gaidāms. Tas, kas notiks tagad, viņiem bija zināms arī starta dienā. Kāpēc gan sirds sāpīgi sažņaudzās un neviļus pār muguru pārskrēja baiļu trīsas? Viena lieta bija teorija, bet pavisam kas cits — prakse! Viegli ir spriest — grūti izjust uz savas ādas!
Datums, kas tika paziņots dispečeru stacijas pavēles lietišķajā valodā, pārvilka svītru visai bijušajai dzīvei, atsvieda to atpakaļ gadsimtu tālē, nostājās kosmosa kuģa «Ļeņins» ikviena komandas locekļa dzīves ceļā kā ļaunu vēstījošs robežstabs, no kura varēja iet tikai uz priekšu — atpakaļceļa nebija!
Bet priekšā — jauna, nepazīstama dzīve!
3860!
— Esmu dzimusi divi tūkstoši desmitajā gadā, — tikko dzirdami teica Marija Aleksandrovna Meļņi- kova.
Mihails Krivonosovs palika sev uzticīgs pat šai brīdī.
— Tu nu gan esi veca večiņa! — viņš teica.
Un, lai cik savādi, šis ne visai izdevies joks izkliedēja smago iespaidu, ko radīja sen gaidītais un tomēr pēkšņais radiogrammā minētais skaitlis. Cilvēki it kā atdzīvojās.
— Nu mēs esam mājās, — Križevskis teica.
— Mājās? — no pults atskanēja Viktora balss. Šajā vārdā skanēja grūtsirdība un sāpes. — Nekad un nekur mēs vairs nebūsim mājās. To atcerieties.
Kuģa komandieris pievērsās ekrānam, bet tas pēkšņi apdzisa: Viktors negribēja neko klausīties. Vtorovs klusēdams paraustīja plecus.
— Protams, mājās, — ar neizpratnes pieskaņu balsī iebilda Križevskis. — Lidojums beidzies.
Inženieris Džordžs Vilsons pasmaidīja un teica angliski (astoņu gadu laikā viņš tā arī nebija iemācījies krieviski):
— Atlicis «sīkums». Izlidot cauri visai Saules sistēmai…
Tomēr Križevskim bija taisnība. Viņi varēja jau uzskatīt, ka ir mājās. Starp kuģi un Zemi pastāvēja droši radiosakari. Viņi vairs nebija tālu no cilvēkiem, viņi apmainījās ar tiem domām.
Divpadsmit cilvēki atgriezās cilvēces klēpī.
Lai arī ziņojums vēl nav noraidīts no pašas Zemes, bet tikai no Cereras, — tam nav nozīmes. Viņi to uztvēra kā Zemes balsi.
Un vai gan varēja būt citādi?
Jau pirms astoņiem … nē, pirms tūkstoš astoņsimt gadiem cilvēki bija apguvuši Saules sistēmu un tajā visur jutās gandrīz kā «mājās». Kad «Ļeņins» uzsāka savu tālo ceļu, jēdziens «dzimtene» pamazām beidza saistīties tikai ar planētu Zeme, tas ieguva plašāku jēgu — Saules sistēma. Astoņpadsmit gadsimtos šim gandrīz vai kosmiskajam priekšstatam vajadzēja nostiprināties vēl vairāk.
— Mēs esam Saules bērni! — Igors Zaharovičs mīlēja atkārtot.
Viņa biedri šo frāzi bija arvien dzirdējuši visus astoņus gadus. Bet tikai tagad, sastopoties ar šo jēdzienu tieši vaigu vaigā, viņi sāka nojaust, ka kuģa komandieris un ekspedīcijas priekšnieks ar nolūku, ar noteiktu mērķi bija atkārtojis šo patiesību. Vtorovs labi saprata, saprata kopš pirmās lidojuma dienas, cik smagi būs pārdzīvot nenovēršamās pārmaiņas, kas notikušas uz Zemes, cik grūti būs apzināties, ka agrāko Zemi viņi vairs nekad neredzēs, un centās visus pieradināt pie domas: lai arī kādas pārmaiņas būtu notikušas, viņi atgriezīsies dzimtenē — Saules sistēmā.
Attiecībā uz komandas deviņiem locekļiem viņš bija mērķi sasniedzis. Deviņi cilvēki uztvēra atgriešanos Saules sistēmā kā atgriešanos dzimtenē. Desmitais bija pats Vtorovs.