Bet divi nevarēja sevi pārvarēt.
Viktors Aleksejevičs Ozerovs un Marija Alek- sandrovna Meļņikova mokoši ilgojās pēc pagātnes. Gaidāmā tikšanās ar jauno Zemi viņus neiepriecināja.
Sevišķi krasi tas izpaudās Viktora izjūtās.
Jo vairāk kosmosa kuģis tuvojās Saulei, jo drūmāks kļuva vecākais stūrmanis, jo vairāk viņu kaitināja sarunas par Zemi.
Pirms radiosakaru nodibināšanas viņš neizturēja un izteica visu, kas bija sakrājies sirdī.
r— Nesaprotu, par ko jūs priecājaties, — viņš ar rūgtumu sacīja. — Mēs redzējām Veģu un 61. Gulbja planētu. Tikai vienu no tām apdzīvoja saprātīgas būtnes. Pārējās planētas bija neapdzīvotas, bez dzīvības. Mēs ar prieku tās atstājām, pat Sapni. Vai jūs gribētu atgriezties atpakaļ? Nē? Kāpēc gan jūs tiecaties pēc Zemes? Tā jums būs tikpat sveša kā Sapnis. Jums liekas, ka Zemes cilvēki būs tikpat tuvi kā agrāk. Bet tas nepavisam tā nebūs. Viņi jūs nesapratīs, un jums ar viņiem nebūs nekā kopēja. Būtu labāk, ja Zemes vietā mūsu priekšā atkal būtu Sapnis. Tā iedzīvotāji mums bija sveši, un mēs no viņiem arī negaidījām nekā kopēja. Es gribētu atgriezties pie viņiem … — Viktoram izlauzās. — Vismaz tik krasi neizjustu svešatnību, kas radusies, bet uz Zemes tā tikai pastiprināsies. Saprotiet, mūs gaida nevis Zeme, bet sveša, nepazīstama planēta!
Neviens neiebilda Viktoram ne vārda. Runāt ar viņu par šo tematu bija bezcerīgi.
Mazliet vēlāk Igors Zaharovičs teica Meļņikovai;
— Ne jūs, ne Ozerovu nevajadzēja ieskaitīt mūsu komandā. Tā tika pieļauta kļūda, psiholoģiska pārskatīšanās. Bet jūs paši esat vainīgi. Kāpēc jūs uzstājāt, kāpēc bijāt ar mieru? Jūs labi zinājāt…
— Attiecībā uz mani stāvoklis nav tik briesmīgs, — Marija Aleķsandrovna atbildēja komandierim. — Esmu samierinājusies ar to, kas mūs sagaida. Man nav prieka par atgriešanos uz Zemi, tas tiesa, bet man tā arī nav traģēdija.
— Ļoti baidos par Viktoru, — Vtorovs norūpējies teica.
— Gan pāries. Tā ir viena no kosmiskās traumas formām. Mēs visi esam ar to lielākā vai mazākā mērā slimojuši. Izņemot jūs, — viņa piebilda ar cieņas pieskaņu balsī. — Jūs vienīgais bijāt imūns pret kosmosa ietekmi. Viss pāries, kad mēs nokļūsim uz Zemes. Esmu dziļi pārliecināta, ka pārmaiņas nebūs tik ievērojamas. Viktors iedzīvosies un vairs neilgosies pēc jauna lidojuma.
— Vai viņš ilgojas atpakaļ?
— Jā, viņš par to runāja. Viktors uzskata, ka viņam uz Zemes nebūs ko darīt. Viņš grib tūlīt lūgt, lai sūta jaunā ekspedīcijā. Kur tīk, kaut vai uz kaimiņu Galaktiku vai vēl tālāk.
— Ak tā! — Vtorovs domīgi atkārtoja.
— Viktoram, — Meļņikc>va turpināja, — rodas dīvainas idejas. Vai jūs zināt, par ko viņš visbiežāk domā? Par satikšanos ar mūsu laikabiedriem. Viņš man ir vairākas reizes teicis, ka tikai cerība tos satikt dod viņam spēku.
— No kurienes gan uz Zemes var rasties mūsu laikabiedri?
— Piemēram, «Komunista» vai kāda cita kosmiskā kuģa komanda, kas atstājis Zemi pēc mums. Mēs taču esam pirmie, nevis pēdējie.
— Vai tad viņš ir aizmirsis… —■ Igors Zaharovičs iesāka, bet pēkšņi apklusa, vērīgi lūkodamies savas sarunu biedrenes sejā. Pēc tam nedroši iejautājās: — Bet jūs pati… vai ari jūs cerat uz tādu tikšanos?
— Tas, protams, būtu ļoti patīkami, bet es negaidu nekā tamlīdzīga.
— Kāpēc?
r— Tāpēc, ka nākamais kosmosa kuģis var atgriezties ļoti ļoti vēlu.
— Jums taisnība, — Vtorovs apstiprināja. — Ar «Komunista» komandu mēs nekā nevaram sastapties. Vai tiešām Viktors ir aizmirsis, ka šis kuģis saņēma pavisam citu uzdevumu? Viņiem vajadzēja doties nevis astoņus gadus ilgā ceļojumā kā mums, bet vienpadsmit gadus ilgā ceļojumā. Spriediet pati, kādas ir mūsu izredzes sastapties. Neviens no mums nebūs dzīvs, kad, atgriezīsies šis kosmosa kuģis. Turpmāko mūža daļu mēs visi taču pavadīsim uz Zemes, parastos apstākļos.
•— Acīmredzot viņš to nav ievērojis. Nabaga Viktors! '— Marija Aleksandrovna nočukstēja.
Astoņus gadus ilgais lidojums kosmosa kuģa noslēgtajā pasaulītē, ārpus pārējās cilvēces, bija saistījis komandas locekļus lielā un stiprā draudzībā. Divpadsmit cilvēki, tik dažādi pēc rakstura, apvienojās cīņai pret kosmosu vienotā saimē. Viņus uz mūžiem saistīja kaut kas lielāks nekā radniecības saites. To, ko nācies kopā pārdzīvot, nekad nevar izdzēst no atmiņas. Un viena prieki bija visu prieki, viena bēdas — kopīgas bēdas.
Visi no sirds mīlēja Viktoru, žēloja viņu, juta līdzi, bet nespēja palīdzēt. Tikai laiks un cilvēki — jā, cilvēki tur, uz Zemes — varēja izkliedēt mokošo grūtsirdību, kas arvien stiprāk pārņēma stūrmani.
Neviens uz «Ļeņina» nešaubījās, ka astoņpadsmit gadsimtos cilvēce nogājusi garu un slavas pilnu ceļu. Cilvēki, protams, ir pārvērtušies, kļuvuši citādi — ne vien morāliski, bet, iespējams, arī fiziski. Viņiem bija jākļūst daudz labākiem, cēlākiem, atsaucīgākiem nekā agrāk. Vai tiešām viņi neradīs iespējas, kā izkliedēt domas par bijušo cilvēkam, kas iekļuvis viņu vidē no tālas pagātnes? Protams, var rast un radīs!
Uz to cerēja visi.
— Marija Aleksandrovna, — Vtorovs atkal iejautājās, — vai var jums uzdot kādu nedelikātu jautājumu? Jūs esat ļoti tuva draudzene Ksenijai Nikola- jevnai. Kāda ir viņas attieksme pret Viktoru?
— Es domāju, tāda pati kā visiem.
— Ne vairāk?
Meļņikova brīdi domāja.
— Es jūs saprotu, Igor Zaharovič, — viņa teica. — Tas, protams, varētu atstāt labvēlīgu ietekmi. Bet es nezinu, Ksenija ir ļoti noslēgta. Kādu laiku man šķita, ka viņa un Viktors viens otru mīl. Bet šai pēdējā gadā viņu ceļi it kā šķīrušies.
— Tas varētu būt par iemeslu Viktora tagadējam noskaņojumam.
— Diezin vai. Tomēr tad būtu izredzes uz izveseļošanos, jums taisnība. Mēģināšu aprunāties ar viņu, panākt, lai atklāj sirdi. Bet kad to lai izdara? Šobrīd taču nav īstais laiks sarunām … Visi domā par Zemi.
— Tieši tā, par Zemi. Dzīve, parastā Zemes dzīve ieņem savas tiesības. Labs iegansts.
— Es pamēģināšu.
— Nav obligāti to darīt uz kuģa. Mūs gaida neizbēgama karantīna. Var tajā laikā. Bet tikai pirms izlidošanas uz Zemi.
— Labi, Igor Zaharovič.
Viņai bija saprotamas un tuvas komandiera rūpes. Lai tur vai kas, bet saslimušo biedru vajadzēja atgriezt dzīvei! Mīlestība? Tas ir iedarbīgs līdzeklis. Visi zināja, ka šo astoņu gadu laikā Viktors bija izrādījis sevišķu uzmanību Ksenijai Nikolajevnai — otrajam stūrmanim. Šī uzmanība ļoti atgādināja mīlestību. Bet vai Ksenija mīlēja Viktoru? To neviens nezināja.
Bija tāds gadījums. Uz Sapņa notika smaga avārija ar pašgājēju ekipāžu (mazliet līdzīgu Zemes automobilim), tajā smagi cieta Viktors. Vairākas dienas viņa dzīvība karājās mata galā. Ksenija pašaizliedzīgi kopa Viktoru. Viņa pa šīm dienām manāmi novājēja, it kā sakritās; atlaba tikai tad, kad Meļņikova pateica, ka Viktoram vairs briesmas nedraud. Šķita, ka viņa nelaimi Ksenija pārdzīvo vairāk nekā visi pārējie. Bet vai tā cēlonis bija mīlestība, vai arī Ksenijas maigais raksturs un labā sirds? Pēc tam kad Viktors bija pavisam atveseļojies, viņu attiecības kļuva tādas pašas kā agrāk. It kā pat mazliet vēsākas no Ksenijas puses. Piemiņai no katastrofas Viktoram sejā palika dziļa rēta. Meļņikova tomēr nešaubījās, ka tas nebija meitenes vēsuma iemesls. Viņu ar Kseniju Staņislav- sku saistīja ne tikai biedriskas, bet arī tiešas radnieciskas attiecības: viņas bija māsīcas un draudzējās kopš bērnības.