Vtorovs zināja, kam var uzdot risināt delikātu sarunu.
Pagāja diennakts, un negaidīti ātri nodibinātie sakari ar Cereru novirzīja Meļņikovas domas citā plāksnē. Tagad nebija īstais laiks sarunām ar Kseniju, kas gandrīz vai vairāk nekā visi pārējie uz kuģa priecājās, ka reids beidzas.
Arī Viktors kļuva mazāk drūms. Visi ievēroja, ar kādu satraukumu viņš lasa saņemto radiogrammu, lasa trīs reizes, tāpat kā visi. Tā bija laba zīme.
Kosmosa kuģis lidoja jau tik lēnām, ka līdz Jupitera orbītai (uz Jupitera pavadoņa Eiropas bija paredzēts finišs) atlika lidot ne mazāk par nedēļu.
Šīs dienas aizritēja nemanot. Komandai pat likās, ka laiks steidzas. Cilvēki bija pieraduši pie mēnešiem un gadiem ilgā vienmuļā lidojuma izplatījuma bezgalībā, no vienas zvaigznes līdz otrai. Un viņi prata aizpildīt lēni ritošo laiku ar interesantu darbu. Tagad, kad reiss tuvojās nobeigumam, darbu nevajadzēja meklēt, tas pats meklēja darītājus. Divpadsmit cilvēki saspringti strādāja, atpūtas stundas saīsinādami līdz minimumam.
Komandieris un abi stūrmaņi, gatavojoties nolaisties, ar skaitļojamo mašīnu palīdzību aprēķināja visizdevīgāko un ērtāko trajektoriju, — līdz ar palēni- nājumu taču radās iespēja manevrēt. Lai aizkļūtu garām asteroīdu ārējai joslai, viņi nolēma tuvoties Eiropas orbītai no apakšas, zem ekliptikas plaknes.
Aprēķinus vajadzēja izdarīt no jauna. Viss, kas bija sagatavots agrāk, vairs nebija izmantojams. Viņi domāja, ka kosmosa kuģis nolaidīsies turpat, kur bija startējis, — uz Plutona, bet nezināmā kosmosa dispečeru stacija norādīja Eiropu, kuru viņi nekad savos aprēķinos nebija paredzējuši.
— Droši vien uz Plutona vairs nav tukšums vien kā agrāk, — Staņislavska ieminējās. — Un viņi baidās, ka nolaižoties mūsu kuģa fotonu izstarojums var nodarīt postu.
Abi radioinženieri — Krivonosovs un Vilsons — viens otru nomainīdami, nepārtraukti dežurēja radio- kabīnē, gaidīdami, vai nepienāks vēl kāds ziņojums no Cereras. Taču uz asteroīda esošā stacija tikai divas reizes paprasīja datus par nolaišanās trajektoriju un … vairāk neko. Neviena vārda par Zemi. Bet paši kosmosa kuģa radisti nejautāja neko. Tūkstoš astoņsimt gadu laikā vajadzēja būt notikušām tādām pārmaiņām, par kurām radiogrammā izstāstīt nevar. Vairāk par visiem strādāja astronomi. Novērot Saules sistēmas planētas, pašiem atrodoties ārpus šīs sistēmas, — vai viņi varēja palaist garām tik retu gadījumu! Bet pati Saule! To varēja aplūkot tieši 'teleskopā.
Viņi saprata, ka cilvēki droši vien jau daudz reižu izdarījuši tādus novērojumus un ka viņi neatklās neko jaunu, Zemes zinātniekiem nezināmu, taču . .. paši viņi to redzēja tikai otro reizi!
Kopā ar astronomiem kuģa observatorijā dienas un naktis pavadīja divi biologi un Vsevolods Križevskis, kamēr, pēc kosmosa kuģa rūpīgā saimnieka vecākā inženiera skarbā un prasīgā Konstantina Dmit- rijeviča Kotova lūguma, Vtorovs pavēlēja viņiem palīdzēt savest kuģi pilnīgā kārtībā.
Starp citu, viens no biologiem, Fjodors Jakovļe- vičs Fjodorovs, otrais ārsts, ilgi nedabūja noņemties ar «uzkopšanu». Viņu pieprasīja Meļņikova.
«Ļeņina» komandai bija paredzama ilga karantīna. Izšķirošais vārds būs sakāms kosmosa kuģa ārstiem.
304
Viņiem būs jāizteic Zemes ārstiem savs viedoklis par karantīnas režīmu un ilgumu. Vajadzēja vēl un vēlreiz rūpīgi pārbaudīt visus ekspedīcijas locekļus, izdarīt daudzas analīzes.
Darba pietika visiem.
Un dienas, kurām visiem vajadzēja likties neizturami garām, aizsteidzās gluži nemanot.
Un tad pienāca brīdis, kad sēdekli pie vadības pults ieņēma uzreiz divi — Vtorovs un Ozerovs. Tas notika tikai pirms nolaišanās vai pacelšanās.
Līdz finišam bija atlikušas dažas stundas.
Tagad sakari ar Cereru tika uzturēti nepārtraukti. Kosmosa dispečeru stacija sekoja katrai kuģa kustībai.
Kārtējā radiogr^mma skanēja šādi:
«Jūsu komandas pārvietošanai uz Ganimēdu izlidojis raķetoplāns «LļMn-258». Vecākais pilots — Stroncijs. Raķetoplāns atrodas Eiropas orbītas tuvumā un gaida «Ļeņina» nolaišanos, lai sekotu tam. «LļMIT» piezemēsies pēc jūsu signāla. Nodibiniet sakarus ar Stronciju pa vilni 0,876. Dispečere Lēda.»
Lēda! Stroncijs!
Kosmonauti saprata, ka uz Zemes radušies jauni vārdi. Acīmredzot izzuduši uzvārdi. Savstarpējās attieksmes kļuvušas vienkāršākas. Bet viņiem šķita, ka tādā gadījumā neizbēgami vajadzēja rasties sajukumam.
— Tagad mēs visi varam savus uzvārdus aizmirst, — Krivonosovs sacīja. — Es kļūšu Miša, bet jūs — Džordžs.
Vilsons pamāja ar galvu.
— Lēda! — viņš atkārtoja, stiepdams vārdu. — Lē-ē-ē-da! Man šis vārds liekas pazīstams.
— Varbūt jūs ar viņu esat kādreiz ticies, — Krivonosovs jokoja. — Bet tiešām, man ari tā liekas. It kā gleznas nosaukums.
— «Lēda un gulbis», — Vilsons atcerējās.
— Pareizi. Tieši tas. Amizanta sagadīšanās!
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka, atgriezušies no Gulbja, mēs sastopam Lēdu.
Beidzot atskanēja Vtorova komanda:
— Pārtraukt sakarus! Ieņemt vietas pēc nolaišanās saraksta!
Visās kosmosa kuģa telpās uz ekrāniem parādījās milzīgi liels Eiropas atveids.
4.
Saules sistēmas milzeņa — Jupitera četrus vislielākos pavadoņus — Jo, Ganimēdu, Eiropu un Kal- listo — bija atklājis jau Galilejs kristiānisma ēras tūkstoš seši simti desmitajā gadā.
Eiropas, otrā pavadoņa, vidējais attālums no savas planētas ir sešsimt septiņdesmit viens tūkstotis kilometru. Tās diametrs — mazliet mazāks nekā Zemes pavadonim Mēnesim un ir vienāds ar trīstūkstoš divsimt divdesmit kilometriem.[4]
Ja Zeme pie Mēness debesīm izskatās ļoti impozanti, tad var iedomāties, kā izskatās Jupiters no Eiropas. Planētas milzīgi lielais disks aizsedz gandrīz vai pusi debess juma. Kad Jupitera apakšējā daļa skar apvārsni, augšējā atrodas zenītā. Vēl iespaidī
gāks skats ir tad, kad Jupiters atrodas augšā, virs galvas.
«Ļeņina» komandai neizdevās papriecāties par šo reto skatu. Pēc Cereras dispečeru rīkojuma, kosmosa kuģis nolaidās uz Eiropas Jupiteram pretējā pusē.
Līdzīgi Mēnesim Eiropa apriņķo apkārt Jupiteram tikpat ilgā laika sprīdī, kādā apgriežas ap savu asi, un arvien ir vērsta pret to ar vienu pusi.
Atmosfēras uz Eiropas nav. Un trīsdesmit devītā gadsimta cilvēki neuzskatīja par vajadzīgu to radīt, kā bija radījuši atmosfēru ne tikai uz Mēness, bet arī uz mazās Cereras.
Kosmonautu skatieniem pavērās drūma, tālās Saules skopi apgaismota, nepiemīlīga un auksta pasaule.
Eiropas kosmosa kuģu osta bija ierīkota un iekārtota pirms piecsimt gadiem, un tajā, tāpat kā uz Plutona, varēja bez bažām nolaisties fotonu kuģis.
Milzīgais laukums, kura garums sniedzās līdz simt kilometriem, bija nevis mākslīgi radīts, bet dabisks. No vienas puses to ieskāva ne visai augstas kalnu grēdas, un tur, labi aizsargātas no fotonu izstaroju- miem, atradās ostas tehniskās apkalpes ēkas.
Starp citu, tās maz atgādināja ēkas. Zemas, it kā pieplakušas pie zemes, bez logiem, tās vairāk izskatījās pēc milzīgiem, rūpīgi noslīpētiem akmens bluķiem.
Cilvēki šeit nekad nedzīvoja. Kosmosa kuģu ostu apkalpoja kibernētiskās mašīnas, kas bija tieši saistītas ar kosmosa dispečeru staciju.