Ievērodams ostas signālus un izmantodams peilē- šanas ideālo sistēmu, Vtorovs precīzi nolaidās norādītajā vietā, pašā laukuma vidū.
Kad izklīda migla, kas bija radusies, augsnes kārtām iztvaikojot, «Ļeņinam» blakus nolaidās aparāts, kas līdzās milzīgajam kosmosa kuģa korpusam izskatījās pēc pigmeja.
Tas nolaidās zemē bez mazākajām sprauslas liesmu zīmēm. Priekšgalā uz gludajiem sāniem melnēja burti un cipari: «IļMEl-258».
— Burti ir līdzīgi krievu šriftam, — Vtorovs teica. — Bet cipari tieši tādi paši.
— Acīmredzot, — Viktors Ozerovs atbildēja, —' uz Zemes ir apguvuši antigravitāciju. Citādi es nevaru iedomāties, kā kuģis varēja tik slaidi un viegli nolaisties uz Eiropas, kur nav gaisa.
— Jā, gluži jauna tehnika.
Viņi atstāja pulti, pie kuras bez pārtraukuma bija pavadījuši astoņpadsmit stundu, un devās uz radio- kabīni.
Krivonosovs tikko bija pieņēmis Stroncija apsveikuma radiogrammu.
— Viņš jautā, kad mēs domājot atstāt kuģi un pārvietoties pie viņa.
— Vai tad viņš nebaidās nonākt saskarsmē ar mums? — Vtorovs izbrīnā jautāja.
— Acīmredzot ne.
— Vai viņš runā krieviski?
— Nē, angliski.
— Kāpēc viņš izmanto telegrāfu, nevis radiotelefonu?
— Nezinu. Bet uz manu atbildes sveicienu pa telefonu viņš neatbildēja. Vajadzēja atkārtot telegrāfiski.
— Viņš vāji prot valodu, — Vilsons teica.
— Pārraidiet!
Vtorovs nodiktēja garu radiogrammu.
Stroncijs atbildēja, un sākās ilga saruna pa radio.
Izrādījās, ka Stroncijs ir viens no Cereras stacijas dispečeriem. Raķetoplāns viņu uzņēmis ceļā no Marsa uz Eiropu. Līdz ar viņu raķetoplānā «LļMEI» atradās vēl divi: otrais pilots Kasijs un ārsts kosmologs, kuru sauca par … Pjotru.
Šis vārds skanēja negaidīti. Kosmonauti nepavisam nebija cerējuši dzirdēt tik vienkāršu un pazīstamu vārdu.
— Stroncijs, Kasijs un Petja, — Krivonosovs teica. — Apbrīnojama kombinācija!
— Šis Petja acīmredzot ir ievērojams ārsts, — Ozerovs piemetināja. — Neiedomājies tikai viņu tā uzrunāt satiekoties.
— Kas zina, kā viņiem pieņemts! . ..
Stroncijs ziņoja, ka «LļMn» apkalpe pavadīs visu karantīnas laiku kopā ar «Ļeņina» komandu. Tas daļēji izskaidroja viņa nesaprotamo «bezbailību». Bija risks inficēties ar nepazīstamiem mikrobiem, to nevarēja neievērot. Lai gan neviens no kosmonautiem nebija saslimis ar nepazīstamu slimību, tomēr nevarēja galvot, ka šī slimība nesāk izpausties vēlāk. «Ļeņina» komanda taču bija nolaidusies uz daudzām planētām, bet uz Sapņa atradusies pat ilgāku laiku. Cereras dispečeri to jau zināja.
Turklāt komandas locekļi uz Sapņa neizmantoja bioloģiskus aizsarglīdzekļus.
Noskaidrojās, ka nekavējoties vajag atstāt Eiropu un doties uz Ganimēdu. Kosmosa kuģim bija jāpaliek šeit. Pēc kravas — neskaitāmiem iežu paraugiem, kas bija savākti no visām apciemotajām planētām, sasaldētas floras, bet galvenokārt pēc tro- lejām no Sapņa — atlidos speciāls kravas kuģis. Tas jau gatavs startam kādā no Zemes raķetodromiem.
— Vai jūs nebaidāties, ka šā kuģa komanda varētu inficēties? Vai ari tai būs jāiziet karantīna? — Vtorovs jautāja.
Stroncijs atbildēja, ka viss kosmosa kuģis kā no ārpuses, tā iekšpuses tiks «dezinficēts».
— To veiks bez cilvēkiem ostas automātiskās ierīces. Jums jāatstāj visas kuģa lūkas atvērtas.
— Vai šīs ierīces nevar eksponātus sabojāt?
— Nē, tas ir izslēgts. Tās taču nav aklas un saprot, ko dara.
Šādu atbildi bija dīvaini dzirdēt pat divdesmit pirmā gadsimta cilvēkiem, kuri pirms izlidošanas bija labi pazīstami ar kibernētikas sasniegumiem. Acīmredzot tagadējie «roboti» bija tikpat saprātīgi kā cilvēki.
— Varbūt, ka tā arī ir labāk, — Krivonosovs teica.
Pjotrs palūdza pasaukt pie aparāta ekspedīcijas vecāko ārstu. Meļņikovas saruna ar Pjotru sagādāja jaunus pārsteigumus. Viens no tiem visus ļoti iepriecināja.
Meļņikova un Fjodors bija domājuši, ka karantīnā būs jāpavada vismaz vairāki mēneši, bet varbūt pat vesels gads. To zinādami, «Ļeņina» komandas locekļi bija sagatavojušies, ka vēl ilgi ilgi nenokļūs uz Zemes. Pēkšņi izrādījās, ka nepavisam tā nav.
Pjotrs paziņoja, ka karantīna uz Ganimēda ilgs piecas Zemes diennaktis.
Marija Aleksandrovna bija tik izbrīnījusies, ka palūdza, lai ziņojumu atkārto vēlreiz. Aparāta vienaldzīgā klaboņa apstiprināja teikto.
— Varbūt pat četras, — Pjotrs piebilda.
Bija tāds iespaids, ka viņš savu sarunu biedreni «mierina». Piecas diennaktis Pjotram šķita ilgs laiks. Bet divpadsmit cilvēkiem no prieka burtiski elpa aizrāvās. Piecas dienas!
«Cik tālu gan attīstījusies medicīna!» Meļņikova nodomāja.
— Vai jūs uzskatāt, ka šāds laika sprīdis būs pietiekams? — viņa piesardzīgi jautāja, vēl arvien pilnīgi neticēdama.
Atbilde neatstāja nekādu šaubu.
— Jūs esat divpadsmit, — aparāts noklabināja, — un vēl mēs trīs. Kopā piecpadsmit. Četras stundas vienam cilvēkam. Ja jūs nenogurdinās tāda slodze. Uz Ganimēda ir viena kamera. Otra nelaimīgas sagadīšanās dēļ izgājusi no ierindas. Domāju, ka spēsim iekļauties četrās dienās.
— Ja tā, kāpēc gan piecas vai pat četras dienas, — Ksenija Nikolajevna teica. — Pasakiet viņam, ka esam ar mieru uzņemties jebkuru slodzi, lai tikai būtu ātrāk.
— Acīmredzot viņi nepieļauj dienas režīma pārkāpumus, — Meļņikova atbildēja. — Viņi paredz laiku gulēšanai.
— Var gulēt pēc kārtas.
— Mēs — jā, bet nevis ārsti uz Ganimēda. Ko tu gribi, Ksenij? Mēs bijām sagatavojušies gaidīt mēnešiem ilgi.
Gandrīz stundu turpinājās profesionāla saruna starp Pjotru un Mariju Aleksandrovnu. Meļņikova labi saprata, ka salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta ārstiem viņa gandrīz neko nezina, taču sarunu biedrs ne reizi nelika to manīt. Viņš taktiski izvairījās no visa, kas varēja būt nesaprotams ekspedīcijas ārstam. No malas klausoties, šķita, ka abiem sarunu biedriem ir vienādas zināšanas un pieredze. Bet Meļņikova skaidri saprata Pjotra taktiku, un viņai nezin kāpēc nebija nedz nepatīkami, nedz apvainojoši.
Beidzot pienāca īsa radiogramma no Stroncija: «Gaidām jūs ar vislielāko nepacietību.»
— Sagatavoties pāriešanai uz raķetoplānu! — Vtorovs pavēlēja.
— Ko ņemt līdzi? — kāds iejautājās.
— Absolūti neko. Visu nogādās uz Zemi kravas kuģis. Pasteidzieties, biedri!
Tikai tagad divpadsmit cilvēki galīgi apzinājās, ka starpplanētu reiss beidzies. Viss bija pateikts, viss izlemts. Atlika tikai izkāpt no kuģa — pirmo reizi visiem kopā.
Dažas dienas — un tad — Zeme!
Bija skumji atstāt kuģi. Kosmonauti tajā bija pavadījuši astoņus neaizmirstamus gadus. Viņi zināja, ka kuģis paliks šeit, uz Eiropas, mūžīgi. To pateica Stroncijs.
— Kosmosa kuģi pārvietos tuvāk kalniem, kur tas paliks kā piemineklis pirmajām fotonu raķetēm.
Vtorovs pēdējo reizi piegāja pie vadības pults. Ar ilgu, vērīgu skatienu viņš nolūkojās uz neskaitāmajām ierīcēm, it kā gribēdams paturēt tās prātā uz visu mūžu. Tieši savā priekšā viņš ieraudzīja nelielu fotogrāfiju, kuru taču pats pirms astoņiem gadiem bija šeit piestiprinājis. No fotogrāfijas viņā raudzījās divi cilvēki. Viens vēl jauns, ar melnīgsnēju seju un gaišām acīm, otrs vecāks, ar nelielu rētu pierē.