Vtorovs pastiepa roku, bet tūlīt to nolaida. Viņš pats bija pavēlējis neko neņemt līdzi. Ne jau pašam pārkāpt šo pavēli. Lai fotogrāfija paliek šeit.
Lēnām, it kā vēlēdamies novilcināt laiku, viņš citu pēc citas atvēra visas kuģa lūkas, izņemot izejas lūku, un izslēdza mehānismus. Robotiem, kas veiks dezinfekciju, nekas netraucēs. Izejas lūka atvērsies pēdējā brīdī, kad visi cilvēki būs ietērpušies skafandros, — aiz kosmosa kuģa sienām taču bija gandrīz absolūts vakuums.
Mirkli Vtorovs svārstījās. Viņam kļuva mazliet bail no tā, ko gatavojās darīt. Stroncijs par automātiem bija teicis: «Tie nav akli un saprot, kas veicams.» Lai arī tā! Bet vai var pilnīgi uzticēties to saprātīgumam?
«Nē, to viņi nespēs saprast,» Vtorovs nodomāja. «Bet vai nav vienalga, kuģis vairs nekad nelidos .. .»
Pārslēdzis izejas lūku uz automātisko vadību, viņš sasita plāno stiklu, kas nosedza sarkano pogu pults centrā, un ar strauju kustību nospieda to.
Ierīču dziesma apklusa. Kabīnē iestājās baigs klusums. Rādītājbultas sastinga. Viena no tām lēnām noslīdēja uz nulles. Vtorovs vēroja to. Bulta pēdējo reizi notrīcēja un apstājās.
— Nu ir viss! — Vtorovs vēlreiz paskatījās uz fotogrāfiju. Abi cilvēki, šķiet, piekrītoši pasmaidīja. — Palieciet sveiki!
Viņš izgāja neatskatīdamies.
Milzīgais kuģis bija miris. Paies vēl dažas diennaktis — un apdzisis gaisma. Iestāsies tumsa un mūžīgs stingums. Nekad vairs neuzliesmos fotonu izsta- rojuma žilbinošā gaismas straume. No Eiropas kosmosa kuģis vairs nekad nepacelsies.
Kosmiskais reiss tiešām bija beidzies.
Lifts nedarbojās. Vtorovs devās lejā pa avārijas kāpnēm, kas stāvus veda šauras caurules iekšpusē. Divpadsmit biedri viņu gaidīja, jau tērpušies skafandros, gatavi doties ārā. Vtorovs ātri apģērbās.
— Stroncijs ir novietojis raķetoplānu gluži blakām «Ļeņinam», —» Krivonosovs teica. — Mums vajadzēs tikai nokāpt lejā un tūlīt nokļūsim viņu izejas kamerā.
— Labi, — Vtorovs pamāja ar galvu.
— Esmu ļoti uztraukta … — Ksenija Nikolajevna teica. — Kādi viņi būs?
Visi saprata, ka Ksenija Nikolajevna runā par cilvēkiem, kas gaidīja raķetoplānā, — par jaunā laika cilvēkiem, divdesmit pirmā gadsimta cilvēku tālajiem pēctečiem.
— Esmu pārliecināts, — Križevskis teica, — ka tie ir cilvēki kā jau cilvēki.
Uztraukti bija visi. Pat Vtorovs. Pārāk neparasta bija gaidāmā tikšanās. Viktors Ozerovs izskatījās- bāls un drūms. Viņš neteica ne vārda.
— Nu labi, iesim! — Vtorovs nospieda pogu.
Kuģa ārdurvis aizslīdēja sāņus. Skatienam pavērās
parastā zvaigžņu pasaule. Lejā, mazās Saules apgaismots, mirdzēja «LļMn-258» korpuss.
— Kāpnes!
Gara metāla pakāpienu lente sāka slīdēt uz leju.
— Iznīciniet durvju pogu, — Vtorovs pavēlēja un pirmais uzsāka piecdesmit metru garo ceļu lejup.
Kotovs ātri atskrūvēja aizsargplāksni un ar trim triecieniem pārrāva visus vadus. Tagad durvis vairs nevarēja aizvērties. Pēc dažām minūtēm no kuģa izplūdis viss gaiss un izkliedēsies izplatījumā.
Cits pēc cita kosmonauti atstāja savu kuģi.
Raķetoplāna izejas lūka bija vaļā. Kad visi divpadsmit cilvēki bija sapulcējušies kamerā, lūka aizvērās.
Telpa bija diezgan liela un spoži apgaismota. Kādā veidā? Viņi neredzēja gaismas avotus.
Kāda balss ar manāmu akcentu krieviski teica:
— Novelciet skafandrus un salieciet tos zaļajā kastē.
Zaļā kaste atradās pie sienas. Tā bija no metāla.
Visi, izņemot Ozerovu, noģērbās apbrīnojami ātri, ātrāk nekā jebkad agrāk. Viktors it kā tīšām vilka skafandru nost bezgala lēnām.
Taču beidzot arī viņš salika savas kosmosa bruņas zaļajā kastē.
— Aizveriet acis! — tā pati balss teica.
Viņi sajuta īsu ļoti karsta gaisa varbūt gāzes pūsmu, bet, kad atvēra acis, raķetoplāna iekšējās durvis bija jau vaļā.
Aiz tām stāvēja un uz viņiem skatījās trīs cilvēki. Ļoti liela auguma, masīvi, ģērbušies vieglās drēbēs. Sejās, kas šķita pavisam jaunas, vīdēja laipni smaidi, atsedzot mirdzoši sniegbaltu zobu rindas.
Apmēram minūti abas grupas uzmanīgi aplūkoja viena otru.
Kosmonauti atviegloti nopūtās. Šie cilvēki bija tādi kā viņi paši, tikai lielāki. Un tie viņiem šķita ļoti skaisti.
Vai tiešām visi cilvēki uz Zemes kļuvuši tādi? …
— Tas ir brīnišķīgi! — Staņislavska nočukstēja.
Viens no sagaidītājiem panāca uz priekšu.
— Zemes cilvēces uzdevumā, — viņš teica angliski (kosmonauti noģida, ka tas ir Stroncijs), — apsveicu jūs ar sekmīgu atgriešanos. Zeme jūs gaida.
Vairāk viņš neko neteica. Trīsdesmit devītajā gadsimtā gari runāt acīmredzot nebija pieņemts.
— Paldies! — Vtorovs atbildēja.
Raķetoplāna komanda acīmredzot uzskatīja, ka sagaidīšanas oficiālā daļa beigusies. Visi trīs pienāca kosmonautiem klāt un pēc kārtas apkampa un noskūpstīja visus — kā vīriešus, tā sievietes. Tas tika izdarīts tik vienkārši un sirsnīgi, ka pat Ozerovs jutās kā starp savējiem.
— Mani sauc par Stronciju, — teica tas, kas runāja pirmais, — viņu — par Kasiju, bet tas ir Pjotrs. Jūsu vārdi mums zināmi, parādiet, tikai uz ko kurš attiecas.
Vtorovs iepazīstināja ar visiem saviem biedriem. Viņš to izdarīja diezgan ātri, bet «IļMIl» komandas locekļi tūlīt visu iegaumēja un turpmāk ne reizi nesajauca nevienu vārdu.
Vtorovs nosauca ikviena vārdu un arī uzvārdu. Bet jaunie biedri it kā tūlīt aizmirsa uzvārdus. Viņi sāka saukt visus tikai vārdā.
Mājinieki aicināja savus viesus dziļāk raķetē.
«LļMn» nebija nekādas kajītes. Vienā lielā telpā atradās gan vadības ierīces, gan komandas locekļi.
— Raķetoplāns paredzēts tikai lidojumiem nelielā attālumā, — Stroncijs paskaidroja.
«Ir gan nelieli,» Vtorovs nodomāja. «No Marsa līdz Eiropai!»
Stroncijs pasniedza Vtorovam papīra lapu.
— Šo radiogrammu, — viņš teica, — mēs saņēmām ceļā. Tā adresēta jums.
Vtorovs skaļi izlasīja:
«Mani dārgie laikabiedri! Trūkst vārdu, lai izteiktu
savu prieku. Gaidu jūs ar vislielāko nepacietību. Apkampju un skūpstu visus. Dmitrijs Volgins.»
Kosmonauti saskatījās. Ozerovs sarāvās un paliecās ar visu augumu uz priekšu.
— Kas tas tāds ir? — Vtorovs jautāja.
— Dmitrijs Volgins, — Stroncijs atbildēja. — Cilvēks, kas ieradies pie mums, tāpat kā jūs, no tālas pagātnes. No divdesmitā gadsimta.
— No divdesmitā?! …
Viņi labi zināja, ka divdesmitajā gadsimtā vēl nebija starpzvaigžņu kuģu.
— Kādā veidā … — Vtorovs gribēja vaicāt, bet Stroncijs viņu pārtrauca.
— Dmitrijs Volgins nav kosmonauts, — viņš teica.
5.
Uz Zemes nebija cilvēka, kas negaidītu «Ļeņina» komandas ierašanos. Visa Zeme gatavojās saņemt pirmos Lielā Kosmosa uzvarētājus. Viņu vārdi, ko varēja lasīt vēstures mācību grāmatās, bija visiem labi zināmi. Šie cilvēki bija leģendāri.
Taču ar vislielāko nepacietību viņus, bez šaubām, gaidīja Volgins. Kopš tā brīža, kad Lūcijs pateica, ka atgriežas cilvēki, kas atstājuši Zemi divdesmit pirmajā gadsimtā — «Komunistiskās ēras otrā gadsimta sākumā», kā viņš teica, — Volgins zaudēja mieru. Viņš skaitīja nevis dienas, bet stundas. Kosmonautiem vajadzēja ierasties uz Zemes divdesmit trešajā septembrī agri no rīta Centrālajā kosmodromā, kas atradās bijušajā Sahāras tuksnesī. Volgins steigšus aizlidoja uz turieni divdesmit pirmajā.