Viņam burtiski likās, ka dabūs vai galu aiz nepacietības. Ieraudzīt, apkampt, just savā tuvumā cilvēkus, kas dzimuši vienā laikā ar viņu, runā ar viņu vienā valodā, — ne par ko citu Volgins nespēja domāt.
«Gadu starpība» Volginu nemulsināja. Viņš bija atgriezušos kosmonautu tēvtēvu priekštecis, bet uzskatīja tos par saviem laikabiedriem.
Citādi arī nevarēja būt. Salīdzinājumā ar trīsdesmit devītā gadsimta cilvēkiem viņi bija gandrīz vienos gados.
Volgins jau zināja no galvas visu divpadsmit kosmonautu vārdus, tēva vārdus, uzvārdus, profesiju un īsu biogrāfiju. Visjaunākais no viņiem, Vsevolods Križevskis, bija dzimis deviņdesmit astoņus gadus vēlāk nekā Volgins. Grāmatā, kuru Lūcijs viņam sagādāja, bija ievietotas Vtorova, Kotova, Ozerova un Staņislavskas ģīmetnes. Stundām ilgi Volgins lūkojās viņu sejas pantos. Tie bija cilvēki, kas visādā ziņā līdzinājās viņam pašam. Viņi atšķīrās no tagadējiem cilvēkiem tāpat kā Volgins.
Pārējie «Ļeņina» komandas locekļi bija nofotografēti grupā. Šī fotogrāfija laika gaitā bija izbālējusi, un sejas nevarēja labi saskatīt. Taču minētie četri uzņēmumi bija saglabājušies labi. Volgins palūdza šīs ģīmetnes pārfotografēt — grāmatu vajadzēja atdot atpakaļ arhīvam. Viņa lūgumu izpildīja nekavējoties. Un viņš saudzīgi glabāja šīs četras fotogrāfijas.
Volgins jau bija iemīlējis šos cilvēkus, kas atnākuši, lai dalītos ar viņu vientulībā. Tagad Volgins vairs nav viens. Tagad ir biedri, kas sapratīs viņu vienmēr un visos jautājumos.
Viņš bija laimīgs.
Vēsts, ka uz Zemes atgriezies kosmosa kuģis «Ļeņins», pienāca tajā pašā dienā, kad Volgins bija nodomājis atstāt Ļeņingradu un turpināt apceļot Zemi. Tagad par to nevarēja būt ne runas. Kosmonauti, kas patlaban atradās uz Ganimēda, bez šaubām, gribēs iepazīties ar pārmaiņām, kādas notikušas uz Zemes lidojuma laikā, un to viņi varēs darīt kopā ar Volginu.
Lūcijs ieteica braukt uz kosmodromu divdesmit trešajā no rīta. Ar atomlidmašīnu viņi tur nokļūtu pusotras stundas laikā. Taču Volgins uzstāja, ka jāizlido divdesmit pirmajā, motivēdams savu rīcību ar to, ka vēlas redzēt jauno Sahāru, vēlas aplūkot to mierīgi, nesteigdamies.
Starp citu, vārdu «Sahāra» lietoja tikai viņš viens. Šis nosaukums jau sen bija aizmirsts.
Īstenībā bijušais milzu tuksnesis Volginu gandrīz nemaz neinteresēja. Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo tikšanos ar laikabiedriem. Uz kosmodromu viņu vilka mokoša nepacietība.
Kopā ar Volginu uz Āfriku devās arī Lūcijs. Kaut gan viņš bija aizņemts ļoti svarīgā darbā, tomēr Zinātnes padomei un Tehnikas padomei pilnā sastāvā vajadzēja sagaidīt atbraukušos kosmonautus. Tas jau sen bija kļuvis par tradīciju. Kosmodromā sapulcēsies visi izcilākie Zemes zinātnieki. Nebūs tikai divu no viņiem — Muncija un vēl viena arheologa.
Kopā ar Volginu lidoja arī Sergejs, Mērija un Vladilens.
Izlidošanas dienā Sergejs ieradās pie mājas piec- padsmitvietīgā atomlidmašīnā.
— Kāpēc tik liela? — Volgins brīnījās.
— Tāpēc, ka kosmonauti, bez šaubām, negribēs no tevis šķirties, — Lūcijs atbildēja. — Man ziņoja, ka viņi esot ļoti satraukti un iepriecināti par gaidāmo tikšanos. Ne mazāk kā tu pats. No viņiem vairāk nekā puse dzimusi un augusi Ļeņingradā. Tu viņus sagaidīsi un atvedīsi šurp.
— Šī māja ir par mazu.
— Jums sagatavos citu.
Volginā šie vārdi neizraisīja izbrīnu. Viņš jau bija pieradis, ka apmainīt mājas ir pavisam vienkārši. Savu jautājumu viņš bija izteicis mehāniski.
Ikvienā apdzīvotā vietā bija vairāk ēku nekā nepieciešams. Šā laikmeta raksturīga iezīme bija pārpilnība vienmēr un visās lietās.
Lai gan Volgina domas pilnīgi aizņēma cilvēki, ar kuriem drīz vien vajadzēja tikties, viņu tomēr nevarēja neieinteresēt tas, kas pavērās skatienam tajā vietā, kur kādreiz bija atradusies Sahāra.
Kad atomlidmašīna, lidojot nelielā augstumā, lēnā gaitā devās no Vidusjūras krastiem dziļāk iekšā kontinentā, Volgins, acu nenovērsdams, ar pieaugošu izbrīnu aplūkoja apvidu.
Viņš zināja, ka lejā plešas Sahāra, taču grūti bija tam ticēt.
Tuksnesis bija izzudis bez pēdām. Neauglīgā smiltāja vietā auga biezs tropu mežs. Lejā bezgalīgi tālu stiepās tumšzaļš paklājs.
Jau divdesmitajā gadsimtā cilvēki apūdeņoja tuksnešus, izrokot tajos kanālus. Šeit kanālu nebija. Atomlidmašīna lidoja pāri upēm, īstām, platām upēm. Kā tās šeit bija radušās?
Lielas pilsētas ar modernām ēkām, milzums atomlidmašīnu, visplanētas enerģētiskās sistēmas augstie
masti — viss bija tāpat kā Eiropas centrā. Sahāra bija pārvērtusies par biezi apdzīvotu ziedošu zemi.
Volgins pilnā mērā varēja novērtēt cilvēka spēku un varenību: cik apbrīnojami tas bija pārveidojis lielāko tuksnesi uz Zemes.
— Tas atstāj spēcīgu iespaidu, — viņš teica. — Visvairāk mani pārsteidz upes. Kur tās rod savu sākumu?
— No iekšējām jūrām, atbildēja Mērija, kas sēdēja viņam blakus. — Āfrikā ir daudz mākslīgo ūdenskrātuvju. Ūdens līmeni tajās uztur, uz šejieni novirzot neizmantotos nokrišņus. Pārpalikumi satek Vidusjūrā, Atlantijas un Indijas okeānā.
— Šo pārpalikumu acīmredzot' ir ļoti daudz, — Volgins piebilda. — Upes ir platas un ūdeņiem bagātas.
— Atmosfērā arvien ir daudz mitruma. Sevišķi ekvatoriālajā joslā.
— Vai tu esi šeit bijis kādreiz agrāk? — Vladilens jautāja.
— Nē. Bet es daudz reižu esmu redzējis tuksnesi fotogrāfijās un uz kinoekrāniem. Apbrīnojama pārmaiņa!
— Man arvien ir žēl, — Vladilens nopūtās, ■— ka nav palicis vairs ne stūrīša tuksneša. Šeit taču bijusi manu senču dzimtene.
— Bet vai arābu tautas vēl ir?
— Protams. Taču tās tagad maz atšķiras no visām pārējām. Es, protams, runāju par balto rasi. Bet, ja runājam par dzīves apstākļiem, tad tie visur uz Zemes ir vienādi. Esmu daudz lasījis par savu senču dzīvi, — Vladilens turpināja, kā Volginam likās, ar skumjām balsī, — par tuksneša klejotāj tautām ar to kamieļiem
un straujajiem zirgiem. Šīs dzīves romantika izzudusi uz visiem laikiem.
— Es gribētu tevi redzēt zirgā, tērpušos baltā apmetnī, — Volgins iesmējās.
Vladilens neatbildēja.
«Cik stipra tomēr ir asiņu balss,» Volgins ncDdo- māja.
— Tu uzsvēri, ka runā par balto rasi, — viņš sacīja. — Vai tas nozīmē, ka arī melnā un dzeltenā rase ir saglabājusies?
— Vai tad . varētu būt citādi tik samērā īsā laika sprīdī? — Lūcijs atbildēja Vladilena vietā. — Cilvēku ar jauktām asinīm kļūst arvien vairāk un vairāk, taču pilnīga rasu izzušana vēl ir nākotnes jautājums. Pienāks laiks, kad visi Zemes iedzīvotāji pēc tipa būs vienādi, bet, jnanuprāt, ne tik drīz. Es ieteiktu tev iepazīties ar Āfrikas un Dienvidaustrumāzijas pamatiedzīvotājiem. Visur tu redzēsi vienādu civilizāciju, taču viegli saskatīsi seno kultūru, kas atšķiras no Eiropas un Amerikas kultūras. Pie mums tagad ir viena tauta, taču bijušās nacionālās atšķirības vēl stipri manāmas. Agrāko savrupo tautu kultūras pamazām saplūst, taču šis process vēl nepavisam nav beidzies.